Raksts

Pārmaiņu cunami


Datums:
01. februāris, 2011


Autori

Ilze Straustiņa


Foto: Luc De Leeuw

Būtībā lūzuma punkts ir noticis. Starp demonstrantiem drīzumā būs vērojama šķelšanās, un iniciatīva gāzt Mubaraku un valdošo politisko eliti tiks novājināta.

Masu demonstrācijas Tunisijā — prezidents atkāpjas. Salīdzinoši mazāks un ar piezemētākām prasībām, protestu vilnis pāršalc Jemenu un Alžīriju. Libānā pastāvošā režīma pretinieki arī sāk arvien skaļāk paust savu protestu — krīt valdība. Visbeidzot — Ēģipte. Jau vairāk nekā nedēļu valsts lielākajās pilsētās, visaktīvāk Kairā un Aleksandrijā, simtiem tūkstošu cilvēku iziet ielās, lai pieprasītu prezidenta Hosni Mubaraka atkāpšanos.

1.februārī demonstrācijas sasniedza savu kulmināciju. Par spīti ierobežotajām komunikāciju iespējām — internets atslēgts, mobilie sakari demonstrāciju vietās ierobežoti — Kairas galvenajā laukumā bija pulcējušies gandrīz miljons protestētāju. Žurnāls Economist vēsta, ka vietējie iedzīvotāji sarkastiski atzīst — mēs šobrīd piedzīvojam „Tunisami”.

Cīņa par maizi

„Tunisami”, ko, spēlējoties ar vārdiem, var pārvērst par „cunami”, jeb nesenie notikumi Tunisijā, protams, ir uzjundījuši Ēģiptes politisko opozīciju cīnīties par pārmaiņām valstī un mobilizēt savus atbalstītājus. Tomēr, jāatzīst, šādi protesti un nemieri Ēģiptē brieda jau kādu laiku. Spēcīgākās vēsmas par gaidāmajiem nemieriem parādījās jau pagājušā gada augustā, kad sliktās ražas dēļ Krievija paziņoja par labības cenu paaugstināšanu un pagaidu eksporta apturēšanu. Ēģipte ir pasaulē lielākais graudu importētājs un par spīti saviem auglīgajiem laukiem katru gadu importē vairāk nekā 7 miljonus tonnu labības. Turklāt viens no lielākajiem labības piegādātajiem faraonu dzimtenei ir tieši Krievija. Kaut arī maizes cenas, salīdzinot kaut vai ar Latviju, var šķist smieklīgi zemas (aptuveni 5 santīmi par ripuli maizes), valstī, kur iedzīvotāju vidējie ienākumi ir 4 ASV dolāri dienā, valda augsts bezdarbs un lielākā daļa iedzīvotāju ir jauni, tātad — augoši cilvēki, tāpēc ziņas par maizes cenas paaugstināšanos vai tās trūkumu izraisa ļoti asu reakciju. Gaidot parlamenta vēlēšanas [1], valdība gan solīja, ka maizes cena nemainīsies. Kaut arī Ēģiptes nabadzīgajiem iedzīvotājiem maize tiek subsidēta no valsts, lielāks satraukums izcēlies par pašas maizes trūkumu. Pagājušā gada augustā, gaidot rindā pēc „aish” (tulkojumā no arābu valodas — „dzīve”, bet Ēģiptē tā ir arī „maize”), dzīvību zaudēja vismaz 10 cilvēki. Rindas biedri viņus satraukumā bija samīdījuši.

Demonstrācijas un nemieri, kas izcēlušies Ēģiptes lielākajās pilsētās, šajās dienās būtībā ir ne vien vēlme atbrīvoties no 30 gadus valdījušā prezidenta Hosni Mubaraka, bet arī no vēlēšanās uzvarējušās viņa vadītās Nacionālās Demokrātiskās Partijas (NDP) varas grožiem, kas valsts iedzīvotājus kontrolē visprimitīvākajā veidā — dodot vai nedodot ēst. Jāuzsver, ka arī Jemenā un Tunisijā pārtikai pieaugošās cenas bijušas viens no galvenajiem vadmotīviem, lai pieprasītu varas maiņu valstī.

Šobrīd daudzi starptautiskās politikas vērotāji lauza galvu, vai nemieri izplatīsies tālāk citviet pasaulē, un paliek atklāts jautājums, kuras valstis pārņems „tunisami”. Atbilde uz pirmo jautājuma daļu ir vienkārša — sekotāji būs pilnīgi noteikti. Savukārt to, kuras valstis satricinās nākamie nemieri, ir iespējams izkalkulēt. Šajā gadījumā, manuprāt, nozīme nav reģionam, bet gan ekonomiskajai situācijai valstī, iedzīvotāju blīvumam, politiskajai iekārtai un valdības ieradumiem manipulēt ar cilvēka pamata nepieciešamībām.[2] Piebildīšu vien, ka pirms vairākiem gadiem ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) brīdināja, ka nav tālu vairs tas brīdis, kad cilvēki karos pārtikas, nevis ideoloģisku un reliģisku iemeslu dēļ. Pamatojums tam ir visai prozaisks — cilvēku skaits uz planētas palielinās un vajadzība pēc pārtikas pieaug. Jaunākie FAO pētījumi liecina, ka aptuveni miljards cilvēku uz mūsu planētas dzīvo hroniskā badā. [3]

Attīstības scenāriji

Ēģipte ir viens no nozīmīgākajiem aktieriem Tuvajos Austrumos. Tā vēl joprojām cīnās par dominanci reģionā, ir vienīgā arābu valsts, kas parakstījusi miera līgumu ar Izraēlu[4] un cieši sadarbojas ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Vašingtona 30 gadu laikā tik vien kā devusi diplomātiskus mājienus Mubarakam par nepieciešamību nodrošināt demokrātiskas un brīvas vēlēšanas un ievērot cilvēktiesības Ēģiptē. Līdz ar aizrādījumiem Kaira piekrītoši „mājusi ar galvu” (priekšvēlēšanu laikā samazinot valdošās partijas popularitātes rādītājus), tomēr acīmredzamu izmaiņu šajā arābu visvairāk apdzīvotajā valstī nav bijis (vēlēšanās ar iespaidīgu balsu pārākumu parasti uzvar valdošā NDP). 1.februārī uz Kairu nosūtītais ASV sūtnis, bijušais Savienoto Valstu vēstnieks Ēģiptē, arī ir zīme, ka ASV negaidīs līdz „Dusmu dienas”[5] atrisinājumam, bet gan, balstoties uz saviem informācijas avotiem nemieru pārņemtajā valstī, sāks būvēt jaunu attiecību stratēģiju. Turklāt ASV prezidents Baraks Obama pēkšņi mainījis diplomātisko toni un ar uzsvaru uz „tagad un tūlīt” pieprasījis Ēģiptes prezidentam ņemt vērā tautas gribu.

Pirmais: Hosni Mubaraks pats atkāpjas no prezidenta amata un tiek sarīkotas pirmstermiņa (ārkārtas) prezidenta vēlēšanas. Šāds attīstības scenārijs tiek pieņemts, ja gadījumā varu pārņem valsts bruņotie spēki. Tādejādi armija paustu lojalitāti nevis savai tiešajai virspavēlniecībai, bet gan tautai. Šis notikumu attīstības scenārijs ir pavisam reāls, jo šobrīd jau ir zināms, ka armijas pārstāvji publiski paziņojuši, ka uz demonstrantiem uguni neatklās, jo „tautas prasības ir leģitīmas”. Jāuzsver, ka šāda reakcija demonstrantus nepārsteidza. Bruņotie spēki Ēģiptē ir cienīti un mīlēti, jo turpat vai katrā ģimenē ir kāds, kurš dienē obligātajā kara dienestā. Jau iepriekš, kad iekšlietu ministrijas spēki vairs netika galā ar nemieros uzkurinātajiem demonstrantiem, izbēgušajiem cietumniekiem un marodieriem, palīgā tika aicināta armija. Tankiem izbraucot Kairas ielās, cilvēki metās bruņotos spēkus sveikt ar ziediem. Pastāv tikai minējumi, kas notiks, ja Ēģiptē iestāsies varas vakuums. Viena no prognozēm – varu pārņems opozīcijā esošā „Musulmaņu brālība” – organizāciju, kas varētu gūt no šīm demonstrācijām vislielāko labumu, proti, tikt pie varas Ēģiptē. Irānas prezidents, vērojot notiekošo, priecīgi jau izziņojis, ka Tuvie Austrumi ir pietuvojušies pilnīgai islamizācijai. Negribētu tam piekrist. Manuprāt, tā ir demagoģija. „Musulmaņu brālība” šobrīd nogaida un, iespējams, sevi parādīs tikai tad, kad viss norims un izkristalizēsies jaunā kārtība. Otrs neatbildēts jautājums ir — kurš nākotnē varētu vadīt valsti. Pie jau aprakstītā notikumu attīstības scenārija par iespējamo Hosni Mubaraka amata pēcteci, visticamāk, kļūs bijušais Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (IAEA) vadītājs Mahmuds El Baradejs. Viņš gan ilgus gadus, strādājot Vīnē, nav sekojis līdzi Ēģiptes iekšpolitiskajām niansēm, tomēr viņa reputācija nav aptraipīta ar dažādiem korupcijas skandāliem. Turklāt El Baradejs ir labi zināms ar savu principiālo raksturu un nebaidīšanos paust savu viedokli.

Otrais: Hosni Mubaraks neatkāpjas no prezidenta amata. Ar ārējo finansiālo palīdzību (solot mazināt bezdarbu un inflāciju, cīnīties pret korupciju u.t.t.) demonstranti tiek pārliecināti pārtraukt protesta akcijas un atgriezties pie saviem ikdienas pienākumiem. Lai nepieļautu jaunus nemieru uzliesmojumus, Mubarakam, iespējams, „veselības iemeslu dēļ” nāktos atkāpties no amata, nozīmējot savā vietā politisko pēcteci. Tas, pēc daudzu Tuvo Austrumu politikas pētnieku domām, gan būtu viņa paša dēls Gemals, kas jau ir pildījis prezidenta pienākumus laikā, kad Hosni Mubaraks pēc operācijas atlaba Eiropā. Jāatzīst, ka šis scenārijs pamazām jau sāk īstenoties. Prezidents Hosni Mubaraks tūkstošu demonstrācijas kulminācijā 1. februārī uzrunāja tautu, solot, ka pilnīgi noteikti nekandidēs septembrī gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Šis paziņojums izraisīja apjukumu. Daļai no masu protesta dalībniekiem šis solījums vēl vairāk saasināja vēlmi gāzt pastāvošo varu. Citiem — pārdomāt — varbūt tiešām atjaunot kārtību un gaidīt nākamās prezidenta vēlēšanas. Būtībā lūzuma punkts ir noticis. Starp demonstrantiem drīzumā būs vērojama šķelšanās, un iniciatīva gāzt Mubaraku un valdošo politisko eliti tiks novājināta.

Katram citādākas pārmaiņas

Tomēr pieņemot, ka plašie protesti vairākās valstīs tomēr nepaliks bez ievērības, vairāki starptautiskās politikas pētnieki sliecas salīdzināt pašreizējo situāciju reģionā ar 1989. gadu Austrumeiropā. Center for a New American Security padomes loceklis, bijušais žurnālists Roberts Kaplans (Robert D. Kaplan) uzsver, ka šī līdzība ar Austrumeiropu būs tik vien kā valstīm atšķirīgais iznākums, saceļoties pret pastāvošo iekārtu. Polija un Ungārija piedzīvojušas salīdzinoši vieglu pārmaiņu periodu. Albānijā šī iekārtas maiņa izraisījusi haosu, bet bijušajā Dienvidslāvijā izcēlās karš. Nav iespējams pārspīlēt tās briesmas, ar kādām nāksies saskarties ASV, ja gadījumā nemieri un revolūcijas gars izpletīsies Jordānijā un Saūda Arābijā. Jordānijā ir viens no amerikāņiem vislabvēlīgākajiem režīmiem Tuvajos Austrumos, un šī karaliste tiek uzskatīta par vienu no potenciālajiem miera sarunu dalībniekiem starp Palestīnu un Izraēlu. Savukārt labās attiecības starp ASV un Saūda Arābiju ir iecementētas ar apjomīgu ieroču tirdzniecības līgumu (aptuveni 60 miljardi ASV dolāru). Kā atzīst R. Kaplans: „Kaut arī Saūda Arābijas karaliskā ģimene ir slikta pārvaldes forma, tomēr daudz briesmīgāk būtu, ja gadu desmitiem pārdotie ieroči Rijādai pēkšņi nonāktu radikālo vahabistu rokās. Un ja Jemenā samazināsies galvaspilsētas kontrole un dienvidi atkal šķirsies no ziemeļiem, ASV būtībā paliks karot ar Al Qaeda viena pati atklātā laukā.”[6]
ziedot

Sekojot līdzi jaunākajām ziņām, „Tunisami” ar cunami raksturīgu spēku vēl joprojām brāžas pāri Tuvajiem Austrumiem un, līdzīgi kā sporta spēlēs, varam sākt likt likmes, kurš būs nākamais „Tunisami” upuris. No otras puses raugoties – šāda viļņošanās reģionā jau ir pieredzēta. Pirms sešiem gadiem pasaule jau aizturēja elpu, gaidot grandiozas pārmaiņas Tuvajos Austrumos. Tā dēvētajā „Arābu pavasarī 2005” Irākā pirmo reizi pēc prezidenta Sadama Huseina gāšanas vietējie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai ar savu balsi dotu „zaļo gaismu” pārmaiņām nākotnē. Protestējošo balsis tika sadzirdētas Sīrijas varas gaiteņos un no Libānas tika izvests karaspēks. Dažus gadus vēlāk, 2009. gadā, Irānā iedzīvotāji izgāja ielās, lai protestētu pret prezidenta vēlēšanu rezultātiem. Demonstrācijas, skaļi saukļi un upuri bija, bet acīm redzamu un taustāmu rezultātu gan ne.

_________________________________

[1] 2010. gada 28. novembrī

[2] Sociālajā tīklā Facebook Sīrijas disidenti jau aicinājuši uz demonstrācijām Damaskā.

[3] http://www.1billionhungry.org/

[4] Kempdeivida, ASV, 1979. gads.

[5] Day of Rage

[6] http://www.foreignpolicy.com/articles/2011/01/28/the_new_arab_world_order

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!