Foto: pat_makhoul
Finansējuma trūkums un tā neefektīva izlietošana ir Latvijas sabiedrisko mediju „slimības” simptomi, nevis cēloņi. Īstā vaina slēpjas finansējuma modelī.
Sabiedrības maksājums nodevas veidā ir finansējuma avots, kas teorētiski ļautu tikt galā ar mūžīgajām runām par satura neatbilstību sabiedrības vēlmēm un neefektīvo pārvaldi.
Aptuveni 11,5 miljoni latu — tā ir nauda, ko ikgadu Latvijas sabiedrība, pati bieži to neapzinoties, piešķir sabiedriskajiem medijiem — Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzijai (LTV).[ 1 ] Daudz vai maz – viedokļi dalās.
LTV valdes loceklis Edgars Kots uzskata, ka pašreizējā finansējuma ietvaros LTV īsteno savas sūtības minimumu un cīnās par izdzīvošanu. LR gadījumā esošā finansējuma dēļ izpaliek pilnvērtīgs ekonomikas notikumu pārskats, montētu sižetu veidošana un kvalitatīvi raidījumi minoritātēm, stāsta Jānis Siksnis, LR valdes loceklis.
Nacionālo plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ainārs Dimants uzskata, ka pats par sevi finansējums nav mazs. Problēma, ka liela tā daļa tiek izlietota apraidei un administratīvajām izmaksām, piemēram, televīzijas ēkai Zaķusalā.
Finansējums tiešām mazs
Lai arī kādi argumenti izskanētu attiecībā pret pašreizējo sabiedrisko mediju finansējumu, tas patiesi ir neliels. Salīdzinājumam, Eiropas vidējais sabiedrisko mediju finansējums ir 0,211% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet Latvija sabiedriskajiem medijiem tērē aptuveni 0,12% no IKP jeb teju uz pusi mazāk nekā vidēji Eiropā.[ 2 ] Ik pa laikam gaisā uzvirmo sapņi par „Latvijas BBC”. Lielbritānija sabiedriskajam medijam tērē 0,37% no sava IKP, kas pēc Eurostat datiem varētu būt aptuveni 1,6 miljardi[ 3 ] eiro.
Kāpēc salīdzinājums pret IKP ir būtisks? 2011. gadā igauņu pētnieks Andress Josers, pētot sabiedrisko mediju finansējumu, nonāca pie secinājuma, ka mazām valstīm nepieciešams lielāks relatīvais sabiedrisko mediju finansējums nekā lielajām.
Tas cieši saistīts ar patiesi vienkāršu apstākli — radio un televīzijas uzturēšana un tehniskā parka nodrošināšana visā pasaulē izmaksā aptuveni vienādi, bet kamerai vienalga, cik cilvēki otrā galā skatās. Jautājums, ko valsts var atļauties, un loģiski, ka mazai valstij ar mazu iedzīvotāju skaitu, kas spēj radīt mazāku IKP, sabiedrisko mediju izmaksu attiecība pret IKP būs lielāka.[ 4 ] Pēc šāda principa vadoties, mazās Latvijas sabiedrisko mediju finansējumam attiecībā pret IKP jābūt vēl lielākam nekā lielās Lielbritānijas 0,37%. Tad sapnis par Latvijas BBC tiešām būtu izsapņojams.
Mazai valstij lielākas problēmas
Taču Latvija ir maza valsts. Aptuvenais iespējamais auditorijas lielums ir mazāks nekā divi miljoni, kas turklāt iedalās latviešu un krievu valodā runājošajos. Nenoliedzams fakts ir arī Krievijas tuvums un tās ražotā mediju satura pieejamība Latvijas iedzīvotājiem.
2011. gadā skandināvu pētnieki izdeva krājumu „Small Among Giants: Television Broadcasting in Smaller Countries”. Tajā, izvērtējot mazo un lielo valstu situāciju, secināts, ka mazām valstīm nevien jārēķinās ar lielāku relatīvo finansējumu pret IKP, bet arī jākonkurē ar lielo valodu valstu producēto saturu. Lielajām valstīm pieejami lielāki finanšu līdzekļi, kas ļauj radīt saistošu saturu, bieži vien šajā ziņā izkonkurējot mazā valstī radītu saturu. Turklāt starptautiski patērēts saturs veicina globalizācijas procesu, un apdraud mazo valstu unikālās kultūras saglabāšanos.[ 5 ]
Valsts finansējums un atkarības problēmas
Situācijas uzvērtējumā, kas apkopots koncepcijā ar par jaunu Latvijas sabiedriskā medija izveidi, sazīmējamas vairākas „mazo valstu kaites” pazīmes. Tās attiecināmas gan uz saturu, gan pārvaldību, kas visbiežāk izriet no – tieši tā – finansējuma.[ 6 ]
„Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma” 57. un 62. pants nosaka, ka sabiedrisko mediju finansējums ik gadu tiek piešķirts no valsts budžeta, kas sastāda 60%. Pārējie ieņēmumi nāk no reklāmām un citiem avotiem. Taču 2005. gadā Jaunzēlandes pētnieki, meklējot piemērotāko finansējuma modeli, atrada 12 variantus, kurus pēc sabiedriskā finansējuma gūšanas avotiem var iedalīt trīs lielās kategorijās – valsts tiešais finansējums, mediju tirgus dalībnieku maksājumi un sabiedrības maksājumi.[ 7 ] Katram no šiem avotiem ir savas priekšrocības un trūkumi.
Valsts finansējumu piešķir valsts, radot atkarību no tās labvēlības, kas pēc Eiropas Raidorganizāciju apvienības (European Broadcasting Union – EBU) atzinuma rada nedrošību par nākamā gada budžetu. Tas savukārt raisa nopietnas bažas par sabiedrisko mediju neatkarību. Turklāt bieži vien valsts, baidoties nonākt konfliktā ar citiem politiskajiem mērķiem, finansējumu piešķir nepietiekamā apjomā, lai arī pārējām nozarēm pietiek.[ 8 ] Latvijas sabiedrisko mediju gadījumā, finanšu nepietiekamība rada atkarību arī no citiem satura finansētājiem. Piemēram, pašlaik, kā pastāstīja J. Siksnis, nauda LR4 programmām minoritāšu valodā nāk no šo minoritāšu kopienu budžetiem. „Tās darbojas savā nodabā, nekontrolēti, jo kā tu vari kontrolēt, ja naudu nedod?” komentē J. Siksnis.
Arī Igaunijas piemērs nav ideāls
Lai risinātu labas pārvaldības un efektīvas līdzekļu izlietošanas problēmu pavasarī jaunā Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome lēma, ka jāveido jauns vienots sabiedriskais medijs.
Pati apvienotā medija ideja balstās Igaunijas piemērā, taču finansējuma modelis mūsu ziemeļu kaimiņam ir cits. 2002. gadā Igaunija īstenoja reformas, pārejot uz finansējuma modeli, kas balstās mediju tirgus dalībnieku maksājumos apmaiņā pret pilnīgu atteikšanos no reklāmas ieņēmumiem. Pieredze rāda, ka tas sabiedrisko mediju iedzen strupceļā.[ 9 ] Lai gan avots ir stabils un paredzams, nodrošināta vien formāla neatkarība. Mazā valstī, kur arī komerciālo mediju ieņēmumi ir ierobežoti, sabiedrisko mediju pilnībā šādā veidā nodrošināt neizdodas. Finansējums no komerciālo mediju tirgus dalībnieku perspektīvas ir drīzāk kā „atpirkšanās” no lieka konkurenta reklāmas tirgū, secina Tartu universitātes pētījuma „Does media policy promote media freedom and independence? The case of Estonia” autori.
Finansējums atbilstoši sabiedrības vērtībām
Pēdējā laikā akadēmiskajā pasaulē tiek runāts par naudas piesaisti sabiedriskajām vētībām, ko medijs sniedz.[ 10 ] Šim principam visatbilstošākais sabierisko mediju finansēšanas avots ir sabiedrības maksājumi. Šādā veidā līdzekļi iegūstami, ja sabiedrība apmierināta, ar to, ko saņem. Tātad veiksmīga sabiedrisko vērtību izpilde nodrošina finansējuma piesaisti un otrādāk.
Septembra sākumā notikušanā konferencē „Value for Public Money – Money for Public Value” Sidenjā, Austrālijā, bieži tika minēta Somijas pieredze pāriešanai no abonentmaksām par īpašumā esošo televizoru vai radio aparātu, uz mediju nodokli. Lai gan reformas izraisīja saspringtas debates, mainot finansējuma modeli, Somijas valstsvīri rēķinājās gan ar sabiedrības paradumu maiņu (mediji tiek patērēti arī interntā), gan mediju tirgus apstākļiem. Šī modeļa priekšrocība ir tiešā saikne ar sabiedrību, kas liek strādāt tās labā. Trūkums ir grūtības paredzēt, cik daudz līdzekļu izdosies ievākt, tāpēc parasti atlikušo daļu nākas kompensēt ar reklāmas ieņēmumiem.
Šādu finansējuma modeli izmanto arī Īrija, kurai nākas saskarties ar „lielā kaimiņa” satura konkurences problēmu, un Slovēnija, kur ir tikpat daudz iedzīvotāju, cik Latvijā.
Taču deputātu, mediju un valdības pārstāvju aptaujas rezultātā, ko veicu pētījuma ietvaros, tikai trīs no 17 aptaujātajiem šo nosaukuši par piemērotāko finansējuma avotu. Pārējie sliecās palikt pie valsts finansējuma, aizbildinoties ar to, ka pašlaik valda neuzticības krīze valsts iestādēm un mediju nodokli pietiekamā apjomā ievākt neizdosies. Cits arguments – viss jau labi, tikai medijs neprot saimniekot, vai, izvērtējot pašreizējo mediju saturu, ka kā gan par kaut ko tādu var likt sabiedrībai maksāt?
Apburtais loks, no kura jāizraujas
Secinājums par iespējamo sabiedrisko mediju nākotni viens – pārmaiņas gribam, bet negribam pārmaiņas. Tas liek domāt, ka aptaujātās amatpersonas saprot – Latvijas sabiedriskais medijs nepietiekama sākotnējā finansējuma dēļ nespēj piesaistīt auditoriju un motivēt maksāt mediju nodokli. Nodokļa ieviešana nozīmētu sabiedriskā medija cīņu par auditoriju, kas atbilst jebkura medija būtībai, it īpaši sabiedriskā. Risinājums būtu sabiedrisko vērtību izpilde, kas kalpotu par zelta atslēgu ceļā uz sabiedriskā medija finansēšanas modeli, kas sasaistīts ar sabiedrības vajadzībām.