Raksts

Parlamentam nevajag draudēt, to ir jāiedvesmo!


Datums:
01. aprīlis, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: amy-wong.com

Parlamenta atvērtība un caurskatāmība - vai to var izmērīt? Par pasaules praksi parlamentu „atvēršanā”.

Dienas vidus Meksikā, seši vakarā Marokā un astoņi – Latvijā. Iveta Kažoka, Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece SKYPE sarunājas ar diviem cilvēkiem, kas visvairāk var pastāstīt par Parlamentārās atvērtības deklarāciju – dokumentu, ko šobrīd atbalsta nu jau 115 organizācijas 73 valstīs. Melisa Ortisa Maso (Melissa Ortiz Massó) ir no Meksikas: viņa strādā kā pētniece Fundar, kas ir parlamenta monitorēšanas organizācija. Endrjū Mandelbaums (Andrew Mandelbaum) pārstāv ASV Nacionālo Demokrātijas (NDI) institūtu un palīdz tajā koordinēt parlamentāros monitoringus.

Sāksim ar pavisam vienkāršu jautājumu: kas ir parlamenta monitorēšanas organizācija (PMO)?

[klusums]
Endrjū: To tu sauc par vienkāršu jautājumu?

Vai tad nav?
[Visi smejas]

Endrjū: Labi, tad sāksim no sākuma! Aptuveni 2007.gadā dažādas starptautiskas parlamentārās asociācijas sāka veidot kopīgus standartus, lai varētu noteikt – kāds parlaments būtu uzskatāms par demokrātisku. Es strādāju Nacionālajā Demokrātijas institūtā, un mēs bijām iesaistīti šo standartu veidošanas mēģinājumos. Paralēli mums notika arī citi, līdzīgi centieni, piemēram, Starpparlamentu Savienībā. Tie visi bija mēģinājumi izveidot atskaites punktus, kas palīdzētu katram parlamentam pašam novērtēt savu demokrātiskuma pakāpi. No visām šīm iniciatīvām izauga viens interesants jautājums, uz kuru mums nebija atbildes: proti, kā pilsoniskā sabiedrība uzrauga parlamentus, to uzticību demokrātijas vērtībām? Es NDI un Pasaules Bankas Institūta uzdevumā apkopojumu ziņas par dažādām sabiedriskajām organizācijām un uzrakstīju ziņojumu par parlamentāro monitoringu. Mani interesēja: kas veic šādus monitoringus? Vai monitoringu veicēji zina par starptautiskajiem standartiem? Mums par pārsteigumu šādu organizāciju bija milzum daudz – pētījuma veikšanas laikā vien ap 190!
Jā, termins, ko izmantojam, ir „parlamenta monitorēšanas organizācija”, bet patiesībā definīcija ir iekļaujošāka. Tā attiecas uz organizācijām, kas ir a) iesaistītas parlamentu darba uzraudzīšanā un vērtēšanā, b) palīdz pilsoņiem piedalīties likumdošanas procesā, vai c) atbalsta demokrātijas spēcināšanu parlamenta darbā.

Vai tas nozīmē, ka organizācijām, lai būtu par PMO, nav obligāti jābūt internetā? Tām nav vajadzīga, piemēram, sava monitoringa mājas lapa?

Endrjū: Tieši tā! Lai gan labāk zināmās PMO izmanto „parlamentāro informātiku”, palīdzot pilsoņiem saprast parlamentāro informāciju un iesaistot pilsoņus parlamenta darbā, daudzas pasaules organizācijas jaunās tehnoloģijas neizmanto. Aptuveni 40 procenti mūsu aptaujas respondenti, vai nu izmantoja jaunās tehnoloģijas, vai arī centās šo virzienu attīstīt. Bet tas nozīmē, ka 60 procentiem tā nav!

Melisa: Piemēram, pie mums, Meksikā, parlamentu monitorējam jau 12 gadus. Tomēr jaunās tehnoloģijas šim nolūkam izmantojam tikai 2 gadus. Jaunās tehnoloģijas agrāk nebija pieejamas – ne mums, ne citiem cilvēkiem! Tikai 33% no manas valsts iedzīvotājiem ir pieejams internets.

Atgriezīsimies pagājušajā gadā. Jūs Vašingtonā sasaucāt kopā visas pasaules PMO, lai parakstītu deklarāciju par parlamentāro atklātību. Vai šīs PMO tobrīd zināja viena par otras esamību un darbu?

Endrjū: Aptuveni 2012.gada maijā NDI, Sunlight Foundation un Latīņamerikas Likumdošanas Caurskatāmības tīkls (LALT Network) rīkoja konferenci, kurā piedalījās parlamenta monitorēšanas organizācijas no 38 dažādām valstīm. Vairums no tām zināja tikai par savu parlamentu. Ja neskaita Latīņamerikas tīklu un dažas tikšanās, kas sasauca kopā dažu valstu monitoringu tehniskās puses attīstītājus, katrs bija pats par sevi. Daudziem nebija ne jausmas par tām labajām praksēm un inovācijām, kas notikušas citur pasaulē.

Melisa: Man Vašingtona bija priecīgs pārsteigums. Es zināju par sava reģiona organizācijām, bet izrādījās, ka pasaulē ir vairāk nekā pieci traki cilvēki! Es biju jau astoņus gadus veikusi parlamenta monitorēšanu, tādēļ man bija neparasti un pārsteidzoši uzzināt, ka tik daudz cilvēku pasaulē dara kaut ko līdzīgu!

Vai uz to brīdi jums jau bija gatavs deklarācijas projekts?

Endrjū: Pirms konferences, rīkotāji internetā publicēja diskusijām paredzētu tekstu. Visiem bija iespēja to apspriest internetā vai uz vietas pasākumā. Tāpat tas tika prezentēts Francijas konferencē, ko organizēja Regards Citoyens un Science Po. Pēc tam, kad šis teksts tika ielikts internetā, tajā tika veiktas daudzas izmaiņas. Piemēram, to sākotnējo tekstu pat sākotnēji nesauca par „deklarāciju”! Dokumentu, ko šobrīd saucam par Parlamentārās atvērtības deklarāciju, ir saturiski veidojušas vairāk nekā 60 organizācijas.

Kā tika veidota deklarācija?

Endrjū: Tā bija balstīta tekstos par parlamentu atvērtību un caurskatāmību, ko bija veidojušas starptautiskās parlamentārās savienības, piemēram, demokrātisko parlamentu standartos un Pasaules e-parlamenta ziņojumos, parlamentu darbības noteikumos, atsevišķu parlamentu praksēs, – patiesībā tas bija milzīgs dokumentu apjoms! Vari apskatīt atsauces deklarācijas komentāros – deklarācija būvēta uz vairāk nekā 60 parlamentu prakses apkopojuma.

Deklarācijā ir 44 rekomendācijas. Vai apsvērāt iespēju tās sakārtot prioritārā secībā?

Melisa: Vašingtonas pasākumā par to diskutējām! Bet, tad sapratām, ka katram no mums ir citādāki apstākļi – piemēram, vieni dzīvo parlamentārās valstīs, citi darbojas prezidentālisma apstākļos; daži izmanto jaunās tehnoloģijas, citiem joprojām svarīgi tradicionālie mediji. Tādēļ būtu grūti pateikt, kuras lietas ir svarīgākas par citām. Tā arī, manuprāt, ir viena no lieliskajām lietām, ko var pateikt par šo dokumentu – ne tikai paši standarti, bet arī process, kā tas tapa! Šo dokumentu ietekmēja cilvēki no visas pasaules, kas dzīvo ļoti atšķirīgās realitātēs.

Vai PMO jau šobrīd izmanto deklarāciju savā ikdienas darbā? Piemēram, lai piespiestu savus parlamentus mainīties?

Melisa: Jā! [Smejas] Šī ir bijusi lieliska platforma gan man, gan manam parlamentam. Tagad es varu mūsu parlamentāriešiem pateikt: tā nav tikai mana ideja! Aiz šīs atvērtības idejas stāv starptautiskā kopiena, kas visi vēlas pacelt atvērtības latiņu uz augšu – un ne tikai tādās valstīs kā Meksika, bet arī Vācijā vai Somijā. Mūsu deputāti atmaigst, kad šādi formulē mūsu ieceri! Pārsteidzoši, cik ļoti deputāti ir mainījuši attieksmi gan pret mums, gan pret visu parlamentārās atklātības jautājumu! Mēs šobrīd Meksikā strādājam, lai uzlabotu standartus – pētām deklarāciju punktu pēc punkta, lai saprastu, kādas izmaiņas vajadzīgas. Visticamāk, aprīlī mēs senatoriem prezentēsim mūsu darba rezultātus līdz ar rīcības plānu nepieciešamajiem uzlabojumiem. Un mēs neesam vienīgie! Ir arī citi labi piemēri, piemēram, Argentīna.

Tātad tagad PMO gan labāk zina, par ko vērts cīnīties, un turklāt parlaments vēl šīs vietējās PMO uztver nopietnāk?

Melisa: Precīzi!

Endrjū: Šobrīd aptuveni 40 organizācijas visā pasaulē izmanto šo deklarāciju interešu aizstāvībai. Turklāt tiek veidotas arī koalīcijas, organizācijas saliedējas ap šo deklarāciju – piemēram, tā notiek Libērijā, Vācijā, Argentīnā.

Un ar „interešu aizstāvību” jāsaprot: iet uz parlamentu, parāda deputātiem deklarāciju un cīnās par atbilstošām izmaiņām?

Endrjū, Melisa: tieši tā!

Lieliski! Bet vai jums ir ienākusi prātā doma salīdzināt dažādu valstu parlamentus? Piemēram, cik daudz no deklarācijas tie jau ir īstenojuši?

Endrjū: Jā, protams! Latīņamerikas tīkls jau ko tādu ir savā lokā mēģinājis– tātad, tam jābūt iespējamam arī attiecībā uz citiem parlamentiem. Daudzi parlamenti jau šobrīd atzīst šo deklarāciju, un mēs sagaidām, ka drīzumā deklarāciju publiski atbalstīs arī nozīmīgas starptautiskas organizācijas.
Parlamentu savstarpējai salīdzināšanai var būt divi mērķi: pirmais, protams, ir radīt sacensības garu. Otrais – mēs vēlētos apkopot to informāciju, ko vietējās PMO par saviem parlamentiem jau zina, – tā, lai šīs lokālās zināšanas kļūtu par visiem kopīgu globālu informāciju. Ja būtu šāda datu bāze, vietējā PMO savam parlamentam varētu pateikt: klau, jums ne sevišķi labi iet ar šo deklarācijas punkta izpildi! Taču tas nekas, jo, lūk, vairāki problēmas risinājumi – tie, piemēram, izrādījušies efektīvi šādās valstīs, un mēs labprāt palīdzēsim jums saprast, kā tos ieviest!

Varbūt jūs jau šobrīd zināt, kurš parlaments, visticamāk, kļūs par paraugu visiem citiem?

Endrjū: Tas ir tiešām grūti nosakāms! Visticamāk, pabeigtais izvērtējums rādītu, ka katram parlamentam ir kur piestrādāt. Dažkārt pat demokrātija ar vissenākajām tradīcijām var, piemēram, padarīt publiski nepieejamu kaut ko no saviem svarīgākajiem likumprojektiem.

Melisa: Nedomāju, ka mēs kādā valstī redzēsim pilnīgi atvērtu parlamentu, taču noteikti spēsim noteikt, vai parlaments progresē un vai tam kādā no jomām ir ļoti veiksmīgi savas prakses paraugi.

Tātad acīmredzamu līderu nav – varbūt tad ir sliktas parlamentārās atvērtības piemēri?

Endrjū: Tādu arī ir daudz! Taču nedomāju, ka parlamentu atvērtības reitings būtu vērtīgākais rezultāts salīdzinošam izvērtējumam par deklarācijas izpildi. Deklarācijai ir četri pīlāri: 1) izveidot tādu gaisotni, kur tiek cienīta un iedrošināta atvērtība, cilvēku iesaistīšanās lēmumu pieņemšanā; 2) padarīt vairāk informāciju brīvi pieejamu; 3) izmantot vairāk veidus, kā nodot tālāk parlamentāro informāciju; 4) atvērto datu standarti. Tieši parlamentu salīdzinājumi katrā no šīm četrām komponentēm var palīdzēt identificēt problēmas, un gan pašiem parlamentiem, gan vietējām PMO ļaut precīzāk saprast, kā problēmas risināt. Galu galā pasaulē jau vēl ir daži parlamenti, kur informācija par balsojumiem vai likumprojekti nav vispār pieejami!

Cik spēcīgs spiediena instruments vietējai PMOV būtu parlamentu reitings? Piemēram, ja izrādītos, ka mans parlaments ir pirmspēdējā vietā, varētu to nokaunināt tā, lai tas mainās!

Melisa: Latīņamerikas tīklā mēs mēģinājām šo pieeju, bet tā nestrādāja. Un tad mēs pagriezāmies pa 180 grādiem! Tā vietā, lai uzsvērtu negatīvo, sākām fokusēties uz pozitīvo. Piemēram, sakām saviem deputātiem: lūk, Brazīlijas Kongress dara šādu lietu, un tas ir lieliski! Darīsim tāpat kā Brazīlijā! Mūsu parlaments uz šādiem pozitīviem stimuliem reaģē labāk nekā uz negatīviem. Ja mēs salīdzinām mūsu parlamentu ar kādu no Eiropas parlamentiem, viņi vienkārši pateiks, ka tas ir par tālu un situācija ir pārāk atšķirīga. Tādēļ mēs nepievēršamies tam, ko darām nepareizi, bet gan tā vietā – ko citi dara pareizi, un kas mums arī būtu šādi jādara.

Kas notiks tālāk ar jauno PMO tīklu – piemēram, nākamajos divos gados?

Endrjū: Cerams, ka mums būs gatava metodoloģija tam, kā veikt deklarācijas izpildes monitorēšanu un savākt no visas pasaules parlamentiem viņu labās prakses piemērus. Tāpat ceru, ka gada laikā mūsu mājaslapā – būs atrodama informāciju par vairāk nekā 50 parlamentiem, ka deklarācija būs pārtulkota nu jau vairāk nekā 14 valodās, un dažādu valstu PMO vairāk savstarpēji sadarbosies kopīgajās cīņās par atvērtību. Savstarpējo sadarbību mēs mēģinām visādi veicināt savā blogā !

Melisa: Ļoti ceru, ka izdosies izveido praktiķu kopienu, kur vienām un tām pašām problēmām varētu tikt piedāvāti atšķirīgi risinājumi. Būtu lieliski, ja šie praktiķi savstarpēji dalītos ar jaunām idejām par to, kā šīs problēmas atrisināt!

Endrjū: Mēs arī ceram uz dziļāku sadarbību ar pašiem parlamentiem. Valdībām jau ir sava iniciatīva – Open Government Partnership. Tā apvieno 60 valstu valdības to sadarbībā ar pilsonisko sadarbību un apņēmībā izmantot jaunās tehnoloģijas tam, lai pašām kļūtu atvērtākām. Parlamenti nav daļa no šīs iniciatīvas – par spīti tam, ka tieši šim valsts varas atzaram būtu jāpārstāv pilsoņi. Mēs ceram, ka Parlamentārās atvērtības deklarācija iedvesmos arī parlamentus – gan savā darbā izmantot jaunās tehnoloģijas, gan vairāk iesaistīt lēmumu pieņemšanā savas valsts pilsoņus!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!