Foto: David Kinney
Ģenerējot homogēnas, nevaldāmas, saniknotas krievu minoritātes tēlu un mētājoties ar sazvērestības teorijām, mediji demonstrē savu nespēju tikt galā ar sabiedrības un politikas sarežģīto dabu.
Par mediju atbildību un žurnālistu darba kvalitāti pēdējā laikā rakstīts tik daudz, ka jebkura jauna publikācija var izraisīt pamatotu garlaicības sajūtu. Latvijas mediju pētnieku vidē pastāv zināms konsenss par to, kuras avīzes ir tuvākas proponētajiem “rietumu” žurnālistikas standartiem ar komentāru un ziņu nesapludināšanu, un kuras ir īpaši tālu no šī etalona. Tomēr ir situācijas, kad vispārpieņemtais dalījums izrādās iedomāts un itin nemaz nekalpo konstruktīvai mediju satura analīzei. Tieši šāds gadījums ir Igaunijas neseno notikumu atspoguļojums Latvijas presē, ko mēģināšu ilustrēt ar piemēriem no divām avīzēm — Diena un Čas.
Diena ir pazīstama kā avīze, kas diezgan cieši turas pie rietumu žurnālistikas standartiem un kurai nav raksturīga komentāru jaukšana ar ziņām. Tomēr pastāv arī citas, smalkākas stratēģijas, kas ļauj projicēt ziņu vai informatīvu rakstu saturu šauri fokusētā veidā, aizstājot iepludinātus komentārus ar citiem lasītāju subjektīvo uztveri ietekmējošiem paņēmieniem. Piemēram, ar trekni izceltiem citātiem, kas tendenciozi atspoguļo tikai vienu jautājuma pusi. Ar šādiem paņēmieniem Diena izcēlās laikā, kad redakcija uzskatīja par nepieciešamu aģitēt lasītājus par labu karam Irākā. Atgādināšu — ANO ieroču inspektors Hanss Blikss toreiz apgalvoja, ka nav skaidrs, vai Irākai ir masu iznīcināšanas ieroči, kurpretim ASV specdienesti apgalvoja, ka tādi ieroči bija. Man atmiņā uz visiem laikiem palika Sestdienas biogrāfiskā skice par Bliksu ar virsrakstu ”Piemuļķojamais diplomāts”. Atgādināšu — vēlāk izrādījās, ka Bliksam bija taisnība, bet ASV specdienestiem — nē.
Līdzīga pieeja ir redzama Dienas publikācijā šā gada 30. aprīļa numurā par protestiem un vandālismu Igaunijas galvaspilsētā[ 1 ]. Reportāža, kas pēc struktūras atbilst labas žurnālistikas standartiem (vairāku ekspertu viedokļi, notikumu puslīdz līdzsvarots apraksts) ir pilna ar mājieniem un paņēmieniem, kas palīdzēs lasītājam ne tikai izveidot “pareizo” priekšstatu par Igaunijā notiekošo, bet arī izdarīt “vienīgos pareizos” secinājumus par turpmāko politiku attiecībā uz nepilsoņiem Latvijā.
Pirmajā lapaspusē izvietotajam materiālam virsraksts teju neitrāls: “Tallinas nemieri izgaismojot integrācijas trūkumus Igaunijā”. Tomēr jau šeit acīs krīt izvēlētais igauņu žurnālista citāts — “Viņi šeit dzīvo, taču viņi nav Igaunijas Republikas draugi.” Lasot rakstu, izrādās, ka citētais žurnālists pauž tikai vienu no daudziem notikumu vērtējumiem. Tanī pašā rakstā tiek citēti Latvijas un Igaunijas politologi, kas runā par daļas krievvalodīgo marginalizāciju Igaunijā un norāda, ka Igaunijas valdības rīcība nebija īpaši tālredzīga. Viens no viņiem arī noraida versiju par Krievijas noteicošo lomu nemieru organizēšanā. Tomēr reportāžas turpinājumā 3. lapaspusē virsrakstā nokļūst cits citāts (runātājs ir Latvijas vēstnieks Igaunijā) : “Miers pilsētā atjaunojas ļoti strauji. Šķiet, ka kāds ir devis komandu “otboj”.” Šajā lapaspusē acīs krīt neskaitāmās vārda “krievvalodīgie” atkārtošanas reizes un izceltais citāts “Kas jūs par valsti, Igauniju taču nemaz kartē nevar saredzēt!”, un paraksts zem citāta — “Igaunijā dzīvojoša krievvalodīga sieviete”.
Šķietami nevainīgi pasniegtā informācija neatbilst atbildīgas žurnālistikas standartiem pēc vairākiem parametriem. Sociālie un politiskie konflikti, kas bieži veido pamatu protestiem, nemieriem un pat vandālismam, ir pasaulē izplatīta parādība, un bieži tajos ir iesaistītas minoritātes. Tomēr, kad žurnālists izgaismo šādu konfliktu kā sadursmi starp etnisko grupu interesēm (tā ir apstrīdama versija, bet tieši to dara Diena, vairākkārt pasvītrojot vārdu “krievvalodīgie”), tad būtu jādod vārds ne tikai vairākuma elites (ekspertu un žurnālistu) un mazākuma pūļa pārstāvjiem. Šaubos, ka Igaunijā nav neviena attiecīgu minoritāti pārstāvoša eksperta, žurnālista vai mērena politiķa, kas varētu dalīties ar savu skatījumu uz notikušo. Turklāt varēja pavaicāt viedokli arī tiem igauņu akadēmisko aprindu pārstāvjiem, kas pirms pieminekļa demontāžas brīdināja valdību par iespējamām problēmām.
Ir interesanti, ka lielā reportāža 3. lapaspusē ar izcelto Igaunijas naidīgo krievu sievietes citātu paradās tieši zem rubrikas “Latvijas ziņas”. Blakus citāti no V-Dienas, rubrikā “Tautas balss”. Anonīmo komentētāju viedokļu publicēšana blakus ziņām pati par sevi ir interesanta prakse, bet šeit izvēlētie citāti pilda arī svarīgu komunikatīvu funkciju. Tie savieno Igaunijas notikumu novērtējumu ar konkrētu vēstījumu Latvijas lasītājam: “kopā savaldīt krievu fašistus”, “izslavētā krievvalodīgo integrācija pilnīgi izgāzusies”, un tamlīdzīgi. No septiņiem atlasītajiem komentāriem tikai viens ir maigi kritisks pret Igaunijas valdības rīcību, saucot to par populistisku. Viens no citātiem saista notikumus Tallinā ar domu, ka nekādā gadījumā nevajag piešķirt nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanu tiesības. Kas veiksmīgi sasaucas ar Aivara Ozoliņa komentāru 2. lapaspusē[ 2 ], kurā tiek kategoriski noraidītas LPP un LC diskusijas par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem. Lūk, kur arī iespējamais stratēģijas mērķis.
Nešaubos, ka cīņa pret politiķu necaurskatāmajām populistiskajām spēlītēm ir cēla lieta, kurā Diena izceļas ar neatlaidību. Tomēr — vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus un netieša visu Baltijas krievvalodīgo pielīdzināšana dažiem tūkstošiem Tallinas vandāļu nav pārāk augsta cena?
Zinot Dienas augstu reputāciju, uz daudz kritizētāko Čas jau iepriekš skatījos ar bažām, kas izrādījās attaisnotas. Raksts par Tatjanas Ždanokas un viņas domubiedru vizīti Tallinā bija īpaši saistošs ar savu retorisku paņēmienu diskrēto šarmu[ 3 ]. Starp izspēlētajām kārtīm bija gan aizkustinoši Igaunijas politikas apraksti, kas lika atcerēties padomju filmas par pagrīdes cīnītāju sūro dzīvi (“Попытки создать “русские” партии были подавлены…”), gan norādes uz jauno krievu mitoloģiju (vairākkārt atkārtots brīvprātīgas pieminekļa gvardes nosaukums «Ночной дозор»). Arī Čas interpretācijā Igaunijas konfliktam tiek piedēvēts etniskais raksturs: “По словам Татьяны Жданок, ее поездка в Таллин — не только вопрос прав человека. Она еще и лично знакома с главными арестантами. Это активисты русского движения Эстонии, которые неоднократно прибегали к советам и помощи латвийских русских партий”. Ar šādiem citātiem avīze (un citētā politiķe) konstruē pan-Baltijas krievu minoritātes tēlu, ļaujot lasītājam noprast, ka visa minoritāte it kā atrodas konfliktā ar Igaunijas un Latvijas valstu politiku un tiek apspiesta. Šādi tiek diskursīvi iznicinātas robežas starp nepilsoņiem (kuriem tiešām ir mazāk politiskās līdzdalības iespēju) un pilsoņiem, kas paši kopā ar citiem līdzpilsoņiem veido valsti un var ietekmēt tās politiku. Tas, ka Čas ieņem šādu pozīciju, nepārsteidz, ņemot vērā šīs avīzes darbinieku partijas piederību — PCTVL. Pārsteidz Diena, jo tās Igaunijas notikumu sakarā izvēlētā stratēģija vistiešāk atbilst partijas TB/LNNK pozīcijai attiecībā uz integrācijas politiku Latvijā.
Visbeidzot, interesanti, ka arī Čas ir sava sazvērestības teorija attiecībā uz Tallinas notikumu cēloņiem: “Сейчас много говорят о том, что беспорядки вокруг Бронзового солдата — это сознательная провокация спецслужб. Говорят, что в ночной толпе были провокаторы, которые нарочно вели людей к штаб-квартире партии премьера Ансипа…” Aizkustinoši. Tikpat aizkustinoši, kā Dienas citētais vēstnieks ar minējumiem par to, ka “kāds ir devis komandu “otboj””.
Visam augstāk minētajam ir diezgan maz sakara ar līdzsvarotu informācijas pasniegšanu. Ģenerējot homogēnas, nevaldāmas, saniknotas minoritātes tēlu, un mētājoties ar sazvērestības teorijām, mediji demonstrē savu nespēju tikt galā ar sabiedrības un politikas sarežģīto dabu. Notikumu neviennozīmība mulsina žurnālistus un redaktorus, kas vēlas piedāvāt saviem lasītājiem pēc iespējas vienkāršāku interpretāciju, ļaut vai likt viņiem identificēties ar “savu” grupu un nosodīt “viņus”. Sarežģītība biedē, liek veidot viltus dilemmas. Un diemžēl tādos brīžos var labi redzēt, ka Latvijā nav īsti liberāla medija, kas nesirgtu ar bailēm no sarežģītā.