Foto: AFI, Nora Krevneva
[i]Parex[/i] glābšana, pārņemot banku, valstij maksāja ļoti augstu cenu. Atbilžu uz daudziem jautājumiem aizvien vēl nav.
Politika.lv atskatās uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.
2008. gada novembra pirmā nedēļa bija drudžaina. Jau no pirmdienas politikas aizkulisēs visi sačukstējās, ka pasaules finanšu krīze nav apgājusi Latviju — uz bankrota sliekšņa nonākušas vismaz divas lielas bankas. Viena no tām – Parex.
Neoficiālajā telpā ziņas izplatījās vēja ātrumā. Nedēļas beigās jau bija skaidrs, ka Parex ir uz bankrota sliekšņa un ka valsts, iespējams, iesaistīsies tās glābšanā. Piektdienas vakars bija kulminācija. Droši avoti atzina, ka sestdien, 8. novembrī sasauktajā premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības slēgtajā ārkārtas sēdē lems par Parex bankas pārņemšanu vai tās slēgšanu un bankrota paziņošanu. Oficiāli neviens to nebija gatavs apstiprināt.
Sestdienas rītā lielākie laikraksti vēl klusēja. Valdības ārkārtas sēde sākās pusdienlaikā. Oficiāli amatpersonas nerunāja. Tomēr neilgi pēc tam maisam gals bija vaļā — interneta portālus pāršalca ziņas, ka valdībā lemj par kādu banku, iespējams, Parex. Sēde todien bija gara un mokoša. Tikai neilgi pirms pulksten 11 vakarā, kopā ar finanšu ministru Ati Slakteri (TP) iznācis pa valdības zāles durvīm, Godmanis paziņoja to, ko visi jau gaidīja: valsts no Valērija Kargina un Viktora Krasovicka par diviem latiem pārņem Parex bankas kontrolpaketi, 51% akciju. Godmanis bija uztraukts, taču centās valdīties, mēģinot pateikt, ka tagad ar banku viss būs kārtībā, ka valsts garantēs stabilitāti. Par ierobežojumiem naudas izņemšanai no bankas valdība vēl nebija izlēmusi. Kargina un Krasovicka varenības simbola — Parex — kraha drāma bija sākusies.
1992.gadā dibinātā Parex banka bija viena no lielākajām Latvijas komercbankām.
2008.gadā Parex grupā ietilpa 28 meitasuzņēmumi vairākās Eiropas valstīs.
2008.gada septembra beigās Parex pēc aktīvu apjoma bija otrā lielākā banka Latvijā un tās aktīvi veidoja 13,8% no kopējiem Latvijas banku sektora aktīviem.
Bankas dibinātājiem Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim katram piederēja 42,42% bankas akciju (kopā 84,83%), savukārt 15,17% akciju piederēja mazajiem akcionāriem — galvenokārt ārvalstu uzņēmumiem. Abi bankas lielākie īpašnieki ilgstoši bija Latvijas ietekmīgāko personu un miljonāru topu augšgalā.
Pirms krīzes Parex pārdošanas cena bija tuva miljardam latu.
Parex glābšana ir viens no visvairāk diskutētajiem procesiem šīs — 9. Saeimas — sasaukuma laikā. Tas raisījis jautājumus gan par amatpersonu atbildību, gan par milzīgām politisko aizkulišu spēlēm, riskējot ar budžeta — nodokļu maksātāju — naudu, Latvijas ekonomiku un reputāciju. Valsts Parex bankas glābšanā tieši un netieši ieguldījusi vairāk nekā miljardu latu — aptuveni 600 miljonus veido depozīti, bet aptuveni 300 miljonus — ieguldījumi kapitālā. Papildus tam izsniegtas valsts garantijas Parex savulaik ņemtajam sindicētajam kredītam, kura pēdējā daļa — 163,4 miljoni latu — jāatdod 2011.maijā.
Neatbildētais — Godmaņa valdības un Parex vadītāju atbildība
Šobrīd, kad Valda Dombrovska (JL) valdība īstenojusi bankas sadalīšanu, par Parex bankas glābšanu ir divi lieli jautājumi, kuri palikuši bez atbildes. Viens met ēnu uz Godmaņa valdību un finanšu ministru Ati Slakteri (TP). Tas ir jautājums, kāpēc valdība pēc bankas pārņemšanas 24 dienas vilcinājās ar ierobežojumu noteikšanu noguldījumu izņemšanai un ļāva no bankas aizplūst vairāk nekā pusmiljardam latu. Turklāt, zinot, ka lielākā daļā šīs naudas — ap 404 miljoniem latu — plūda uz austrumiem, un skaidri apzinoties, ka vienlaikus no Valsts kases bankā iegulda ap 200 miljoniem latu nodokļu maksātāju naudas. Faktiski šī, toreiz LPP/LC un TP kodola (tagad apvienība Par labu Latviju) balstītā, Godmaņa valdības vilcināšanās palika spilvenu Kargina un Krasovicka kritienam Parex kraha bezdibenī. Tāpēc šis ir arī jautājums par Godmaņa valdības partiju — LPP/LC, TP, ZZS un TB/LNNK — politisko atbildību. Atbildi var izšķirt vēlētāji.
Tā sauktajā vecajā Parex valstij Privatizācijas aģentūras (PA) personā pieder 76,1% akciju kapitāla
Augusta sākumā izveidotajā no Parex atdalītajā tā sauktajā „labajā bankā” jeb jaunajā bankā Citadele valstij PA personā pieder 75% akciju kapitāla. Otrs akcionārs ar 25% kapitāla ir ERAB.
Otrs lielais jautājums met ēnu uz abiem bankas īpašniekiem. Proti, vai Parex kraha cēlonis bija tikai pasaules finanšu krīze, vai tomēr bankas īpašnieki bija pieļāvuši kļūdas, kuras slēpa un kuras radīja iemeslus, kas banku noveda bīstami tuvu bankrotam. Vienlaikus tas ir arī jautājums, vai bijušo vadītāju darbā ir saskatāmas ļaunprātīgas darbības pazīmes — pašlabuma nodrošināšana, pārlieka riskēšana, kuru rezultātā pasaules finanšu krīze bija tikai faktors, kas Parex krišanu pasteidzināja. Jautājumi rodas, jo nav zināms, vai Kargina un Krasovicka vadībā Parex spētu atdot vairāk nekā pusmiljarda latu lielo sindicēto kredītu un vai Parex bez valsts atbalsta tiktu galā ar savu kredītportfeli un grūtībām, kuras bankām radīja nekustamā īpašuma burbuļa plīšana. Labi ir tas, ka atbildi uz jautājumu par abu K atbildību sabiedrība var cerēt sagaidīt. Iemeslu tam dod gan jūlijā notikusi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vēršanās prokuratūrā ar lūgumu izvērtēt Kargina un Krasovicka rīcību, gan arī Parex vēršanās Rīgas apgabaltiesā, no bijušajiem īpašniekiem prasot atlīdzināt viņu darbības laikā bankai nodarītos zaudējumus — vairāk nekā 62 miljonu latu.
Kā tas notika? Pateiktais un noklusētais
Jau 2008. gada augusta beigās pienāca ziņas, ka no Parex aizplūst nauda un bankai, iespējams, ir nopietnas likviditātes (naudas pietiekamības) problēmas. Tomēr FKTK lēmumi nesekoja. Tas nenotika arī septembrī, kad pasaules finanšu sistēmu satrieca ASV giganta Lehman Brothers bankrots un banku krīze jau vēlās pāri ASV un Islandei, aizskarot arī Eiropu.
2008. gada 22. oktobrī mērs bija pilns — līdz tam politikā ietekmīgie Kargins un Krasovickis pazemīgi klauvēja pie Finanšu ministrijas (FM) un premjera durvīm, lūdzot palīdzību. Vēstulē FM valsts sekretāram Mārtiņam Bičevskim bankas prezidents Kargins lūdza valsti noguldīt Parex 211 miljonus latu. FM un Godmanis atteica.
2007. gada oktobrī, kad finanšu krīze pāri pasaulei vēlās ar orkāna spēku, tika izveidota Latvijas Patstāvīgā darba grupa, kurā ietilpa FKTK vadītāja Irēna Krūmane, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un finanšu ministrs Slakteris. Tās uzdevums bija izstrādāt stratēģiju, kā rīkoties banku krīzes gadījumā.
Nauda no Parex, kā liecināja gadu vēlāk publiskotie pārskati, turpināja aizplūst draudoši ātri. Tā nedēļā no 22. oktobra līdz 28. oktobrim no Parex kontiem tika izņemti 53 miljoni latu, savukārt nedēļā no 31. oktobra līdz 4. novembrim — 87 miljoni latu. Tobrīd amatpersonām bija skaidrs, ka vajadzēs rīkoties: valstij Parex būs jāglābj vai arī tā nogrims. Par labu valsts glābšanas riņķim runāja fakts, ka Parex ir sistēmas banka un tās aizvēršana apdraudēs Latvijas finanšu sistēmu. Savukārt pret glābšanu — fakts, ka lielākos Parex noguldījumus veidoja nerezidentu jeb tā sauktā krievu nauda.
Otrdienā, 4. novembrī, sāka risināties galvenie notikumi — valdības sēdes slēgtajā daļā ministri sprieda par līgumu ar Karginu un Krasovicki. Deleģējumu to sagatavot uzdeva Slaktera vadītajai FM. Par palīgiem pieaicināja advokātu biroju Sorainen, kurš tiek saistīts ar FM valsts sekretāru Bičevski.
Tikai gadu vēlāk atklājās, ka sākotnēji iecerētie Parex pārņemšanas līguma nosacījumi ir mīkstināti. 2009. gada rudenī, nākot klajā ar skarbu atzinumu par Parex pārņemšanu, kas pēc būtības pateica — Parex pārņemšana īstenota bijušo īpašnieku, nevis valsts interesēs, Valsts kontrole (VK) norādīja: valdībā apstiprinātais līgums starp Parex akcionāriem un valsti atšķīrās no parakstītā. No Parex pārņemšanas līguma (oficiāli — Ieguldījuma līgums) bija pazuduši Karginam un Krasovickim nelabvēlīgi punkti. Parakstītais līgums neprasīja, lai visi abu īpašnieku depozīti būtu ieguldīti bankas pamatkapitālā (ieguldot kapitālā, īpašnieki nesaņemtu augstus augļu procentus) un tas neatcēla īpaši labvēlīgos depozītu procentus, kas bija noslēgti ar akcionāriem un viņu ģimenes locekļiem. Tāpat līgums neparedzēja, ka Kargins un Krasovickis bankā ieguldīs vēl citus savus aktīvus.
8. novembrī valdībai uz galda bija trīs scenāriji: nacionalizēt banku un atļaut Hipotēku un zemes bankai pārņemt 100% kapitāla; pārņemt 51% Parex akciju; nedarīt neko un ļaut, lai banka bankrotē. Valdība izšķīrās par kontrolpaketes pirkšanu, bet neatbalstīja FKTK lūgumu noteikt ierobežojumus noguldījumu izņemšanai.
Tikai gandrīz pēc gada, kad VK publiskoja Parex finanšu datus, sabiedrība uzzināja, ka naudas aizplūšanu no Parex valdības lēmums par 51% akciju pārņemšanu neapturēja. Uzticības nebija. Vēl vairāk — tieši turpmākajās dienās sākas lielākā naudas aizplūšana.
VK dati liecināja, ka divās nedēļās (no 8. līdz 22. novembrim) no Parex aizplūda 457 miljoni latu. Publiski amatpersonas šādu informāciju toreiz neatklāja. Teica, ka situācija bankā stabilizējas, ka uzticība atgūta. Informācija par banku bija stingri slepena. Kad FKTK 2008. gada novembra beigās atkārtoti lūdzu valdību lemt par ierobežojumu uzlikšanu, valdība atteica.
Vadzis bija pilns 1.decembrī (kopš 8. novembra) no bankas bija aizplūduši 527,5 miljoni latu jeb vidēji 21,9 miljoni dienā. Vēlāk amatpersonas atzina, ka nebija gaidījušas tik lielu aizplūdi, ka pārņemšanas sarunu vedējiem — Godmanim un Slakterim — nebija pieredzes, kā rīkoties. Tas tomēr neattaisno valdības vilcināšanos. Turklāt Godmanim 2008. gada novembrī bija milzu pieredze krīzes situāciju risināšanā. Avoti Latvijas Bankā vēlāk vēstīja, ka ierobežojumus Parex uzlika tikai tad, kad vairs nebija valsts naudas, ko iepludināt bankā. Līdz šim visas iesaistītās amatpersonas noliegušas, ka vilcināšanās ar lēmumu par ierobežojumiem notika to personu interesēs, kas naudu izņēma.
Kopumā no 1. septembra līdz 1. decembrim pēc VK aprēķiniem no Parex aizplūda aptuveni miljards latu — Ls 1 003 483 810. VK secināja, ka no bankas pārņemšanas tiešie ieguvēji bija Kargins un Krasovickis, kuriem uz valsts budžeta rēķina bija iespēja nokārtot saistības pret noguldītājiem un atrisināt problēmas ar vairāk nekā 700 miljonu eiro lielā sindicētā kredīta atdošanu. VK atzinums arī atklāja, ka pēc pārņemšanas līguma parakstīšanas Karginam un Krasovickim nav nekādu saistību pret valsti, ja atklātos, ka viņi kaut ko samelojuši par banku. Viņiem nenāktos šķirties no sev pastarpināti piederošajām dārgajām Jūrmalas villām un luksusa klases automašīnām.
Vai bija ļaunprātība? Noslēptie procenti un tiesu darbi
Kad valsts pārņēma banku, vienīgais skaidri pateiktais bija: abi īpašnieki savu naudu no bankas neizņems; viņi rūpēsies, lai garantētu stabilitāti; viņi pārliecinās lielos noguldītājus Austrumos, ka viss būs kārtībā. Oficiāli tas bija iemesls, kāpēc Kargins pēc Parex pārņemšanas vēl aptuveni mēnesi saglabāja amatu bankas valdē. Tomēr vēlāk neoficiāli izskanēja, ka ar bijušo bankas vadību saistītas personas izņēmušas naudu no bankas, ka, iespējams, notikusi klientu pārvilināšana uz kādu citu Latvijas komercbanku, kas saistīta ar krievu kapitālu. Gan Godmanis, gan Slakteris nolieguši, ka viņu rīcībā šāda informācija bijusi.
2009. gada maijā atklājās vēl cits pārsteidzoši neglīts fakts, kas sabiedrībai bija noslēpts. Izrādījās, ka abi bankas īpašnieki un ar viņiem saistīti ģimenes locekļi ik mēnesi no valsts stutētās Parex depozītu procentos saņem gandrīz 200 000 latu katrs. Uz toreizējo notikumu fona (Dombrovska valdība bija pensiju apcirpšanas priekšvakarā) šī ziņa bija kā augstākās nekaunības mēraukla. Ekspremjers Godmanis skaidroja, ka valdībai tolaik nav bijis juridisku argumentu liegt iespēju Karginam un Krasovickim saņemt dāsnos depozītu augļu procentus. Abi baņķieri prasījuši pat vēl lielākus procentus. FKTK vadītājas vietnieks atzinis, ka pērn procentus no Parex Kargins un Krasovickis un ar viņiem saistītie ģimenes locekļi saņēmusi 4,9 miljonus latu.
Vai droša politiskā aizmugure? Šķēle, Šlesers, Urbanovičs
Visu Parex glābšanas sāgu 2008.gada nogalē pavadīja runas, ka notikumi cieši saistīti ar ietekmīgākajiem „pelēkajiem” politikas spēlētājiem.
Tas, ka īstās vienošanās bija aizkulisēs un ka bez oficiālajām amatpersonām pie sarunu galda par Parex pārņemšanu sēdēja arī smagsvars, toreiz uz politiskas skatuves vēl neesošais Par labu Latviju līderis Andris Šķēle (TP), atklājās jau tūlīt pēc valdības lēmuma banku glābt. Par Šķēles klātbūtni liecināja fakts, ka 8. novembra rītā viņam bija tikšanās finanšu ministra kabinetā. Tāpat tas, ka Slaktera kabinetā Šķēle viesojās arī pirmdien, 10. novembrī, — dienā, kad sagatavoja un vēlā vakarā arī oficiāli ar Slaktera kā finanšu ministra roku parakstīja Parex pārņemšanas līgumu, kuru VK pēc tam kritizēja kā „mīkstinātu”. Arguments Šķēles klātbūtnei bija Slaktera noskaldītais, ka „pirmdienās visi TP ministri pulcējas Finanšu ministrijā”. Šķēle ministrs nebija. Sarunās par Parex figurēja arī par ietekmīgu TP aizkulišu spēlētāju dēvētais Edmunds Krastiņš. Viņš tobrīd bija Slaktera padomnieks.
Publiskajā līguma parakstīšanā klāt bija arī toreizējais Hipotēku bankas prezidents Inesis Feiferis, jo tieši šī valstij piederošā banka bija Parex kontrolpaketes pircēja. Komentāru no baņķieru puses nebija. Par Kargina attieksmi liecināja tikai cinisks smīns un uzskatāma košļenes košļāšana. Slakteris atzina: ar līguma parakstīšanu līdzšinējie īpašnieki uzņēmušies pilnu personīgo galvojumu un atbildību par parakstīto. Neviens toreiz neteica, ka līgumā veikti labojumi. Tika uzsvērts, ka saskaņā ar līgumu ieķīlās visus Karginam un Krasovickim piederošos īpašumus. Tikai pēc tam atklājas, ka tā nebija. Kļuva arī skaidrs, ka oficiāli Karginam un Krasovickim nekas daudz nepieder — miljonus vērtās Jūrmalas villas piederēja citiem (Kargina villa — ārzonai, Krasovicka — meitai).
Neoficiāli tobrīd izskanēja, ka Parex glābšana kārtota ar Šķēles rokām, ka lielu interesi par to izrādījis arī toreizējais satiksmes ministrs, tagadējais Par labu Latviju premjera kandidāts Ainārs Šlesers. Tieši Šlesera 2008. gada rudenī vadītās Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošie valsts uzņēmumi — Latvijas pasts, Latvijas dzelzceļš, Latvijas valsts radio un televīzijas centrs — bija starp lielākajiem Parex klientiem. Kuluāros runāja, ka ministrs Šlesers (tobrīd viņš bija premjera Godmaņa pārstāvētas LPP/LC līdzpriekšsēdētājs) devis uzstādījumu šiem uzņēmumiem naudu no Parex neizņemt. Jau toreiz izskanēja — ņemot vērā, ka Parex īpašnieks Kargins Latvijā bijis ietekmīgs politikas spēlētājs, Šķēles interese pielikt roku bankas glābšanā sakņojusies politiskos darījumos.
Netiešas ceļa zīmes tam, ka Parex pārņemšana savijās ar Šķēles politiskajām interesēm, bija arī ziņa, ka par jauno bankas prezidentu varētu kļūt Tautas partijas biedrs, FM valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis. 2008. gada decembra vidū par Parex prezidentu kļuva tobrīd investīciju biznesā strādājošais Nils Melngailis. Lai arī Melngailis atzinis, ka sarāvis saites ar Šķēli, viņa atrašanās pie Parex vadības grožiem līdz pat bankas sadalīšanai šogad augustā kuluāros metusi ēnu par Šķēles pieskārienu.
2009. gada rudenī ar Parex pārņemšanu saistītas personas, kas vēlējās palikt anonīmas, laikraksta Diena žurnālistei Guntai Slogai uz jautājumu, kā varēja notikt, ka no Parex pārņemšanas līguma izkrita valstij izdevīgie punkti, atzina: „Bija politisks uzstādījums, ka šie vīri jāsaudzē, jo noderēs.” Tas apstiprināja jau iepriekš pieļauto, ka par Godmaņa valdības atbalstītā pārņemšanas līguma noteikumu mīkstināšanu, visticamāk, izlēma politiskas aizkulisēs, kurās spēlētāji, iespējams, bija abi apvienības Par labu Latviju līderi Šķēle un Šlesers. Faktiski, kamēr Godmanis un Slakteris bija Parex pārņemšanas skatuves priekšplānā, aizkulisēs rosījās AŠ kvadrātā tandēms. Kādi bija tandēma plāni? Iespējams, ātra sakārtošana, sadalot banku „labajā” un „sliktajā”, un pārdošana. Iespējams, tie pat realizētos, ja Godmaņa valdību 2009. gada pavasarī nebūtu nomainījis Dombrovskis. 2009. gada pavasarī kaislības ap bankas ātru sadalīšanu un pārdošanu, un politikas smagsvaru milzīgo ietekmi uz laiku norima.
Jauns vilnis politisko aizkulišu spēlēm ap Parex sākās šā gada sākumā, kad valdība, apstiprinot konsultantu Nomura sagatavoto Parex restrukturizācijas plānu, martā izlēma par bankas sadalīšanu. Būtiskais plānā bija fakts, ka tas neparedzēja uz jauno, tā saukto „labo banku” pārnest Kargina un Krasovicka ieguldījumus bankas kapitālā — ap 36 miljonus latu. Plāns nozīmēja, ka abu K īpašums paliks vecajā, „sliktajā”, Parex un ka viņiem nebūs ietekmes uz jauno banku.
Abu īpašnieku sabiedrisko attiecību aktivitātes liecināja, ka šāda Parex sadalīšana viņus neapmierina. Dombrovska valdība lēmumu nemainīja — ciets arguments Kargina un Krasovicka ieguldījumu atstāšanai vecajā Parex bija Eiropas Komisijas likumdošana, kas noteic: nav pieļaujams, ka privātie īpašnieki gūst labumu no tik liela valsts atbalsta, kāds ir jaunajai bankai.
Politiskās sekas nebija ilgi jāgaida. TP pārstāvji Saeimas aizkulisēs sašuta par tiesvedības risku, kuru var izraisīt abu K vēršanas tiesā. Savukārt par oficiālo, Dombrovska valdības apbižoto, Kargina un Krasovicka interešu advokātu pieteicās Jāņa Urbanoviča vadītais Saskaņas centrs (SC). Piedraudot ar pusmiljarda zaudējumiem, SC spēra platu soli pretim Karginam un Krasovickim — partijas deputāti Saeimā iesniedza grozījumus Kredītiestāžu likumā, kas faktiski kalpotu par labu abiem bijušajiem Parex īpašniekiem. Pret kategoriski iebilda FKTK. Tomēr SC spītīgi turējās pie grozījumu pieņemšanas, turklāt SC atradās arī sabiedrotie — opozīcijas partijas TP un LPP/LC. Maijā Saeima grozījumus steidzamības kārtā pieņēma pirmajā lasījumā, bet kuluāros runāja par politisko tirgu, kurā slēgtas vienošanās starp SC, TP un ZZS par atbalstu balsojumiem. Tikai pēc atkārtotiem FKTK iebildumiem un Valsts prezidenta Valda Zatlera kritikas jūnijā Saeimas Budžeta un finanšu komisija SC sagatavotos grozījumus nolēma nevirzīt izskatīšanai Saeimā.
Tiesa, tas vēl nenozīmē, ka ar Parex saistītajām politiskajām interesēm ir pielikts punkts. Neoficiāli izskan, ka šobrīd tiek ieturēta pirmsvēlēšanu pauze un gaidīti 10. Saeimas vēlēšanu rezultāti — ja pēc vēlēšanām uzvaras laurus plūks SC un valdības kodolu veidos SC un Par labu Latviju, Parex bijušo īpašnieku liktenis vēl pavērsīšoties citādāk.
Vai varēja citādāk? Svaru kausos — miljardu zaudējumi
Vai pirms Parex pārņemšanas bija veikta šī lēmuma un pārējo scenāriju ekonomisko seku izvērtēšana un analīze? Atbilde ir — nē. Pamatīgas analīzes nebija. Valdības sēdē bija tikai Latvijas bankas un vēl dažu ekspertu aplēses zaudējumiem valsts budžetam, ja banka bankrotēs.
Bija zināms, ka vismaz 660 miljonus latu būs jāizmaksā no valsts budžeta Parex noguldītājiem atbilstoši likumam par noguldījumu aizsardzību. Bija skaidrs, ka valsts un pašvaldību institūciju un kapitālsabiedrību kontos bankā atrodas vairāk nekā 140 miljoni latu. Tāpēc minimālā likme, ar kuru rēķinājās Godmaņa valdība, lemjot par bankas glābšanu, bija vismaz 800 miljonu latu tieši zaudējumi.
LB prezidents I. Rimšēvičs vēlāk argumentēja, ka Parex bankrots izsauktu viļņveida sekas ekonomikā. Proti, ļaujot bankai nogrimt, uzticība finanšu sistēmai būtu sagrauta. Parex aizslēgšana nogremdētu vēl četras vai piecas bankas, kas budžetam radītu vēl ap pusmiljarda zaudējumus. Visiem šiem zaudējumiem būtu jāpieskaita arī visi citās bankās glabātie valsts un pašvaldību noguldījumi, norēķinu konti. Tāpat arī tas, ka, pieļaujot Parex bankrotu, Latvijas ekonomika ar milzu paātrinājumu tiktu ierauta tādā bedrē, no kuras nevarētu izķepuroties, nepasludinot valsts bankrotu. Tad tas nozīmētu totālu budžeta sabrukumu ar izrietošajām sekām: grūtības izmaksāt pensijas un pabalstus; valsts budžeta iestādēs strādājošo, tostarp, skolotāju un ārstu algas. Kopējās LB aplēses par zaudējumiem, ja banku neglābtu, veidoja ap 3 miljardus latu.
Vai valsts zaudējumi būtu tik lieli? Iespējams. Lēmums glābt Parex no valsts makroekonomikas viedokļa bija pareizs. Cita lieta, vai attaisnojams ir veids, kā to paveica.
Sausais atlikums
Kā vērtēt šā gada augustā īstenoto Parex sadalīšanu? Lai arī Dombrovskis svarīgu lēmumu pieņemšanā nereti kāpis uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem Godmanis (pārliekā slepenība), tomēr jāpiekrīt viedoklim, ka izvēlētais Parex sadalīšanas ceļš, izveidojot jauno banku Citadele, kurā nav veco īpašnieku līdzdalības, ir pareizs fināls Parex drāmai.
Ir tikai loģiski, ka Kargins un Krasovickis, ar saviem ieguldījumiem paliekot vecajā Parex, uzņemas atbildību par sliktajām finanšu saistībām, kurās banka iedzīvojās treknajos gados, dalot kredītus un aizņemoties īstermiņa naudu starptautiskajos tirgos. Vai valsts no Parex drāmas izies bez zaudējumiem? Visticamāk, ka nē. Jaunizveidotās Citadeles pārdošanas cena diez vai pārsniegs valsts tajā ieguldītā kapitāla vērtību. Taču arī brīdī, kad Godmaņa valdība glāba Parex, neviens nerēķinājās, ka ar šo soli izdosies nopelnīt.
Dombrovska valdība Parex sāgai radīja saprotamus noteikumus. Kā būs tālāk, to rādīs vēlēšanu rezultāti. Diez vai Kargins un Krasovickis ar viņiem neizdevīgo Parex sadalīšanu samierināsies.
Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I