Foto: Stuart Richards
Princips “ja kaut kas ir svarīgs iedzīvotājiem, tas ir svarīgs arī politikas veidotājiem”, ir bijis ārpus Latvijas ģimenes politikas veidotāju mērķiem.
Lai atceramies Vonnegūtu, kurš rakstīja par minētājiem. Tiem, kuri veido politiku, ignorējot faktus vai meklējot tikai vajadzīgos, kas nostiprina pašu sacīto, un argumentu vietā liek lietā “pierunājošo minēšanu”. Ja runājam par Labklājības ministrijas izstrādāto ģimenes politiku Latvijas nākamajai piecgadei, bez Vonnegūta neiztikt, jo, viņa vārdiem runājot, the guessers are in charge.[ 1 ]
Jaunās Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes[ 2 ] ir dokuments, kurš mums stāsta, kādēļ un kāda ģimene ir vērtība Latvijas valstij un kā valsts ģimenes aizsargās un atbalstīs tuvākajā piecgadē. Taču pamatnostādnes vairāk atgādina viduvēju referātu ar tam raksturīgo vispārīguma, subjektivitātes un tēžainuma devu, nevis politikas dokumentu reālu problēmu risināšanai.
Minētāji
Politikas dokuments, nemin, nepolemizē un nepierunā. Tas pamato, argumentē un pārliecina. Tādēļ labi uzrakstītam un jēgpilnam rīcībpolitikas plānam būtu jāatbilst vismaz dažiem priekšnoteikumiem, kurus, ietērptus citādos vārdos, par derīgiem apliecina arī mūsu pašu politikas plānošanas tiesiskais ietvars.[ 3 ]
Tātad politikas dokumentam:
- ābūt balstītam faktos un dzīves realitātē, argumentēti raksturojot, kas mūs šobrīd neapmierina;
- jāspēj atrast un skaidri raksturot īstu rīcībpolitikas problēmu — identificēt cēloņsakarības, kas saista nepatīkamās un nevēlamās izpausmes ar tādiem reālās dzīves apstākļiem, kurus var ietekmēt ar rīcībpolitkas palīdzību jeb valsts rīcību;
- jārada vīzija, kā būtu jābūt, un jāspēj to aizstāvēt;
- jāpiedāvā pamatoti risinājumi un adekvāti līdzekļi šo risinājumu īstenošanai — kas un kā jādara, lai ar valsts iejaukšanos palīdzētu reālo pietuvināt vīzijai.[ 4 ]
Kas konkrētajā gadījumā liecina, ka pie varas tikuši minētāji? Teorētiski konceptuālais ietvars, kura izvēle ne mirkli netiek paskaidrota, kaut vai atzīstot arī citādu viedokļu eksistenci, nepārliecina par konkrētās jomas pārzināšanu un to, ka Latvijas nākotnei izvēlēts piemērotākais. Uz novecojušiem faktiem balstīti politkas dokumenti nerada pārliecību par vēlmi risināt aktuālas problēmas. Šāds politikas veidošanas process tikai rada ilūziju par tā atvērtību citiem viedokļiem. Savukārt abstraktie problēmu definējumi ignorē realitāti, un ir skaidri redzama izvairīšanās paskaidrot prioritāri risināmo un noraidāmo problēmu izvēli. Visbeidzot piedāvātie problēmu risinājumi liecina par nespēju domāt ārpus skaldi-valdi un panaceju kategorijām.
Artefakti
Lai man top piedots šis nelielais truisms, bet interpretācija nerada zināšanas. Lai raksturotu problēmu, ir nepieciešami fakti.
Dokumenta ievadā manis teiktajam, šķiet, piekrīt arī tā autori, norādot, ka koncepcija Ģimenes valsts politika, kas pieņemta 2002. gadā un ir spēkā vēl dokumenta tapšanas brīdī, vairs neatbilst reālai situācijai. Fakti ir mainījušies un problēmas, jādomā, tāpat. “Kopš Koncepcijas apstiprināšanas ir pagājuši astoņi gadi, kā laikā gan sabiedrība, gan tautsaimniecība ir piedzīvojušas būtiskas pārmaiņas, kas rada nepieciešamību pēc aktualizēta politikas plānošanas dokumenta.”[ 5 ] Grūti tam nepiekrist. Pat nerunājot par 2002. gadu, patlaban arī 2006. un 2007. gads šķiet teju gaismas gadu attālumā.
Kas tad ir mainījies? Ja raugāmies atsaucēs un avotos, neviens no pamatnostādņu sagatavošanā izmantotajiem pētījumiem vai kvantitatīvo datu apkopojumiem, izņemot nacionālo statistiku, nav jaunāks par 2008. gadu. Šo gadu “pārstāv” vērienīgs SKDS pētījums, kurš bijis politikas ex ante izvērtējuma pamatā, bet par kura secinājumiem un to aktualitāti šobrīd politikas dokumentā ziņu faktiski nav. Savukārt vecākie datu apkopojumi tapuši vēl 2004–2006. gadā. Jebkurš politkas novērtējums un izstrāde savā ziņā ir šaušana pa kustīgu mērķi, tomēr šajā gadījumā mērķis šķiet esam jau varen tālu no mērķētāja. Nenoliedzami svaigāks par šiem datiem ir fakts, ka nauda pētījumiem, kuri varētu kalpot par pamatu līdzšinējās politikas un tās ieviešanas izvērtējumam un jaunu politiku izstrādei, bija starp pirmajiem budžeta konsolidācijas upurjēriem[ 6 ] un tā īsti budžeta ailītēs nav atgriezušies vēl šobaltdien.
Tātad pamatnostādnes, kam jāataino šodiena un jāraugās vēl piecus gadus uz priekšu, ir veidotas, izmantojot novecojušus faktus. Taču aktuālo datu trūkums nav pat identificēts kā problēma, kā arī nav apsvērtas šī trūkuma implikācijas uz autoru secinājumiem. Un tas nu gan, veidojot argumentāciju dokumentam, neliecina par vēlmi nopietni pievērsties reālām problēmām.
Akurātums ir svarīgs, ja dokuments iecerēts kā rīks, kurš raksturo un analizē problēmas un meklē ieceres un risinājumus to labošanai. Ja risinājums ir jau gatavs (pieļauju, ka tas varētu būt apspriests ex ante izvērtējuma procesā) un atzīts par labu, vienīgais, kas nepieciešams, ir atrast tam piemērotas problēmas. Tad jaunu datu esamība vai papildus izpēte gluži saprotamā kārtā vairs neliekas tik nozīmīga.
Ilūzija par līdzdalību un uzklausīšanu
2010. gada maijā asociācija “Ģimene”[ 7 ] sadarbībā ar NVO Pasaules ģimeņu kongress[ 8 ] un Rīgas domes (RD) Labklājības departamentu rīkoja forumu Dabīga ģimene un laulība kā valsts prioritāte. Foruma mērķis saprotamā kārtā ir cieši saistīts ar iniciatoru pārliecību, ka svarīga ir “dabīga”, tradicionāla un kristīgās vērtībās sakņota ģimene. Šajā pasākumā bija plānots “diskutēt par demogrāfisko krīzi, laulības un ģimenes nozīmi, izglītības lomu ģimenes labklājībā, kā arī izstrādāt priekšlikumus valsts ilgtermiņa politikas dokumentam, kā prioritāti izvirzot dabīgu ģimeni un laulību”. Tāpat arī definēt problēmas, kuras jāiesaka valdībai, domājot par ģimenes politiku Latvijā turpmākajos septiņos gados.
“Darbs”, kā vēstīja pasākuma organizētāji, noritēja “3 darba grupās: Laulība un ģimene, Izglītība un veselība, kā arī Ģimenes politika”. Un pasākuma nobeigumā pieņemta rezolūcija ģimenes politikas veidotājiem “dabīgas ģimenes atbalstam.”[ 9 ] Nav zināms, kāda informācija kalpoja par pamatu forumam un tā diskusijām, lai foruma dalībnieki formulētu viedokli par pašreizējo situāciju un līdz šim paveikto. Tomēr var tikai apsveikt foruma organizatorus ar sekmēm, jo viņu vērtības, definētās problēmas un vēlamie risinājumi ir atraduši tiešu un plašu atainojumu Ģimenes politikas pamatnostādnēs.
Problēmu definēšana
Ja domājam par konkrēto, dokumentā ietverto, risināmo problēmu izlasi, ir, protams, visai apšaubāmi, ka eksistē tāda vienība kā objektīva politikas problēma. Tie vienmēr ir politiski un sociāli veidoti apgalvojumi, kurus nenoliedzami ietekmē definētāja vērtības. Tomēr rīcībpolitikas veidotājam ministrijā nav pienākuma aizvērt ausis un acis, lai neietekmētos no negribētām vai personiski neērtām ietekmēm. Saskaņā ar šī procesa noteikumiem — pat otrādi! Šai ziņā pamatnostādnes raisa veselu jautājumu jūru.
Piemēram, nabadzība politikas dokumentā expresis verbis tiek pasludināta par jautājumu, kurš netiks aplūkots ģimenes politikas kontekstā. Iemesls — nabadzības problēmu risinājums minēta Sociālās drošības tīkla stratēģijā. Tomēr, ja to izlasām, ir skaidrs, ka, lai arī šajā dokumentā par ģimeni un tās vajadzībām nav runāts.[ 10 ] Tāpat ģimenes politikas dokumenta jaunā versija ir izteikti koncentrēta uz sievieti — māti, aizmirstot par tēva lomu (tās veidošanu) ārpus likumos noteikto atvaļinājumu laika un faktiski nepiemin tēvu viena vecāka ģimenes kontekstā. Ko darīt un kā, piemēram, vēl bez alimentu maksāšanas veicināt tēvu iesaisti bērna audzināšanā?
Nozīmīgāku vietu vēl bez ieteikuma precēties un nešķirties bija pelnījuši arī jautājumi par “nedabīgām”, nepilnām un citādi šablonam neatbilstošām ģimenēm. Ja atbalstāma ir tikai “dabīga” laulātu vecāku ģimene, bet skaidri zināms, ka laulību stabilitāte Latvijā ir problēma, tad kā valsts vērtē, piemēram, vecāku otro laulību rezultātā radušos veidojumu, kas ir visai izplatīta parādība?
Nav īsta skaidrojuma arī, kāpēc administratīvais akts ir svarīgāks par cilvēku. Ar vieglu rokas mājienu norādot uz vienu vienīgu pētījumu, politikas autori secina, ka attiecību stabilitāte kā fakts Latvijā nav vērtība, bet daudz nozīmīgāka ir šī fakta oficiāla reģistrēšana un rituāls valsts vai Dieva priekšā. Kāpēc? Mēs esam gatavi runāt par kopīgu mājsaimniecību jautājumā par sociālajiem pabalstiem vai par de facto kopdzīvi, kad jāsaņem pielaides darbam ar valsts noslēpumu, bet neesam gatavi to ņemt vērā brīdī, kad runājam par valsts attīstību.
Nenoliedzami arī visas pamatnostādnēs atspoguļotās sāpes ir mūsu dzīves sastāvdaļa, tomēr tas, ko tas, kas dokumentā ir nodēvēts par politikas problēmu, pat abstrahējoties no satura, visbiežāk ir visai plaši un nepārliecinoši paziņojumi. Tie ietver gan sāpi, gan risinājumu, bet tikai ne skaidri definētu problēmu. Savukārt risinājums visbiežāk robežojas ar sabiedrības pielīdzināšanu ideāltipam, piemēram, likuma definīcijai un vēlamajam modelim. Maz redzam vēlmi politiku veidot sazobē ar sabiedrībā notiekošo.
Atliek secināt, ka tikai ideālisti, Klifords Gīrcs[ 11 ] un viņa piekritēji, rīcībpolitkas teorijas lauciņā var domāt, ka politikas un rīcībpolitikas uzstādījumiem ir ciešs sakars ar konkrēto sabiedrību un ka mūsu visu problēmas un nostājas ir vienādi nozīmīgas politikas veidotājam. Vismaz retorikā un vismaz tiktāl, ciktāl tās jāuzklausa un jāapsver. Princips “ja kaut kas ir svarīgs “viņiem” [iedzīvotājiem], tas ir svarīgs arī tev [kā politikas veidotājam]”, ir bijis ārpus mūsu ģimenes politikas veidotāju redzamajiem mērķiem.‘[ 12 ]
Vīziju pielaikošana
Iespējams, lasot ģimenes pamatnostādnes, arī jūs aizdomāsities, kāpēc viens konkrēts psiholoģijas pētījums — versija par ģimenes dzīves ciklu — ir kļuvis par ietvaru Latvijas ģimenes politkas un ģimenes dzīves izpratnei tuvākajos septiņos gados. Kāpēc, atzīstot, ka katra ģimene Latvijā ir aizsargājama, par vērtīgāko, aizsargājamāko un īstāko, pamatojoties uz izteikti konservatīvas angļu domnīcas atziņām[ 13 ][ 14 ], tiek uzskatīta laulības savienība? Tā jau dokumenta pirmajā lapā ar vieglu spalvas mājienu, turklāt atsaucoties uz Satversmi un vienlīdzību, teju puse no Latvijas de facto ģimenēm un bērniem tiek pārklasificēta no pilsoņiem par problēmām.[ 15 ]
Gan rīcībpolitiku, gan to ieviešanas rezultātā gūto mācību pārņemšana[ 16 ] starp dažādām valstīm un institūcijām ir visnotaļ rosīga pētniecības un prakses joma[ 17 ] rīcībpolitikas lauciņā. Tiesa, šīs zināšanas ne mirkli neatspoguļojas šajā politikas dokumentā, kura “plakanums” jautājumos par citu valstu pieredzes un vīzijas derīgumu ir apbēdinošs — sak’, nodrošināsim līdzīgus pasākumus, un tad jau arī iznākumi būs tādi paši! Mācīties ir lieliski, tomēr kāpēc izvēlēta tieši konkrēto valstu pieredze un kāpēc tā mums ir piemērota? Pamatnostādnēs nav ne vārda, kāpēc katoliski konservatīvā Polija ir Latvijai reāls piemērs. Vai ar ģimenes mācību vien pietiks, lai sasniegtu poļu “pamācošo piemēru”? Vai, raugoties uz ASV, nebija vērts dziļāk papētīt tur esošās programmas pielīdzināmu jautājumu risināšanā?[ 18 ]
Tomēr eksperti un viņu secinājumi ir gana kolorīti un argumenti gana skaļi, lai sauklis “nācija briesmās” nomāktu teorētiskus spriedelējumus par salīdzināmību un tamlīdzīgām blēņām un trekni pasvītrotu par labu esam visu, kas ir kaut cik kristīgi konservatīvs.
Kam sabiedrība piekrita?
Jau minēju, ka pamatnostādņu izstrādē piedalījās virkne institūciju un sabiedrisko organizāciju[ 19 ] n “kopumā sabiedrība un nevalstiskās organizācijas pamatnostādnes novērtējušas kā nozīmīgu un kvalitatīvu dokumentu ģimenes politikas veidošanā, vienlaikus sniedzot priekšlikumu tā pilnveidošanai atbilstoši šībrīža situācijai valstī.”[ 20 ]
Lasot iedzīvotāju ieteikumus, jāatzīst, ka tie, lai gan daudzviet pretrunīgi un prasītu analīzi, dažkārt ir vērtīgāki un daudz reālistiskāki par dažu labu dokumentā iekļuvušu ideju. Un būtiskākais — tie problēmas raksturo daudz precīzāk nekā pats apspriestais politikas dokuments.[ 21 ] Cita starpā — “sabiedrība” ir visi 43 aptaujas dalībnieki,[ 22 ] kuri izdzirdēja vai iemaldījās LMs mājas lapā laikā, kad tajā bija atrodama aptaujas anketa par izstrādāto politikas dokumenta projektu — tajā ietvertajām pamatnostādnēm, problēmām un risinājumiem.
Nav zināms, cik daudz no sabiedrības ieteiktā vai rosinātā ir iekļauts dokumentā. Tā vietā, meklējot apliecinājumu negurstošam sabiedrības atbalstam, mums vēlreiz norāda uz aptaujāto “pārsvarā” piekrišanu tādiem smagiem, vērtībās sakņotiem apgalvojumiem kā “sabiedrības pamats ir stabila un noturīga ģimene”, un “laulība mudina apzināties un uzņemties savstarpēju atbildību vienam pret otru”. Ar nožēlu secināts, ka cilvēki atzinuši — laulāties neredz nepieciešamību. Taču minēto jautājumu uzdošana ir tikpat informatīva politikas veidotājam kā jautājums “vai jums arī šķiet, ka nemaksāt nodokļus principā ir slikti?”
Rīcībpolitkas paziņojumi demokrātijai
Ģiemenes valsts politka nākamajai piecgadei visnotaļ nepārprotami deleģitimizē nepieņemamo situāciju “ģimene un bērni bez laulības”. Turklāt to darot, politikas veidotāji izvēlas klasisku stāstu par bezpalīdzību un kontroli (helplesness and control), kurā nepieņemamā situācija mūs iemet likteņa nekontrolējamajās skavās, bet valsts piedāvātajai rīcībai būtu mūs jāizrauj no tām un jāievirza stabilā, paredzamā un kontrolējamā gultnē. Atliek vien jautājums, kurš vainīgs un uzņemsies atbildību? Pamatnostādnes visai nepārprotami vēsta, ka mūsu līdzšinējās neveiksmes lielā mērā ir pašu neapzinīgo ģimeņu vaina (blame the victims). Ja vien viņi mainīsies, mūsu dzīve turpmāk ritēs pilnīgā harmonijā ar teoriju par ģimenes dzīves ciklu.
Rīcībpolitikas skolas māca, ka, rakstot šādus dokumentus, nav vērts pievērsties jautājumiem vai ieteikt risinājumus, kurus valsts nevar tieši ietekmēt. Caur šādu prizmu raugoties uz Latvijas ģimenes politkas galvenajām problēmām un piedāvātajiem risinājumiem, paskats ir diezgan bēdīgs. Jācer, ka laikā no 2012. līdz 2017. gadam nepaklausīgie pavalstnieki būs sevi savaldījuši un kļuvuši tiesiski prognozējami, un tad jau arī valsts varēs mierīgu sirdi ķerties pie ģimenes politikas īstenošanas darbiem. (Cik man zināms — rīcības plāns jau ir tapis un tas ir atsevišķas analīzes vērts.[ 23 ])
Es, protams, pieļauju, ka manu piesardzīgo kritiku var viegli atspēkot ar īsti Vonnegūtisku argumentu: We guess otherwise.