Raksts

Pārdots!


Datums:
09. februāris, 2012


Autori

Anda Rožukalne


Foto: mary hodder

Daudzu Latvijas žurnālistu darba ikdiena ir šāda: vienas darba dienas laikā jāizveido daudzpusīga ziņa no valdības ēkas un apmaksāta intervija ar redakcijas vadībai svarīgu personu.

Laikam zinu, kāpēc Latvijas žurnālisti Rīgas mēram Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs) neprasa atbildes par it kā viņa pazudušo e-pastu saturu. Nē, mutes nav aizbāzusi mēra preses sekretāres vienveidīgā atbilde „viņš nekomentē”. Vienkārši žurnālisti jau iepriekš zina atbildi. Kāpēc prasīt amatpersonai par acīmredzamo un visiem zināmo? Ko gan dotu jautājums „vai jūs atkal organizējat sevis intervēšanu PBK?”, ja pietiek ieslēgt minēto kanālu un gūt tam apstiprinājumu?

Laikam zinu, kāpēc komentāru no Rīgas domes nav. Neviens taču nekomentē ikdienas praksi. Laikam saprotu, kāpēc sīkākas detaļas neatklāj PBK. Darba rutīna nav tā vērta. Viss ir kārtībā, vai ne?

Šoreiz spēle „meklējiet atšķirības” varētu būt īpaši aizraujoša. Izlasot kompromat.lv publiskotos Rīgas mēra it kā e-pastus, ar kuru palīdzību organizēta viņa un Saskaņas centra (SC) masīva publicitāte, atšķirības var meklēt vairākos virzienos. Pirmais: kā sarakste atšķiras no PBK satura? Otrais: kā šīs amatpersonas komunikācija atšķiras no parastas politiskas propagandas? Kas no publicētajos tekstos minētā nesakrīt ar vairākos mediju satura pētījumos noskaidroto?

Organizēta komplimentu plūsma

Lasot iespējamo Rīgas mēra e-pasta kastītes saturu, acu priekšā redzu pētniecības nolūkos analizētos sižetus, tematus un dalībniekus. Līdzīgi tika veidots PBK saturs arī pirms dažiem mēnešiem, gatavojoties uzvarai 11. Saeimas vēlēšanās, — tās pašas aktivitātes, tās pašas metodes, nozīmīgo KVN jeb jautro un atjautīgo kluba konkursu ieskaitot.

Tas nav viens gadījums vai kāda īsa kampaņa. Viena politiskā spēka, atsevišķu personību un vienveidīgu ideju iekļaušana dažu Latvijas mediju saturā notiek gadiem ilgi. TV kanāls PBK un laikraksts Vesti Segodnja (VS) ir tikai pāris spilgtākie piemēri, kā par neatkarīgu izliekas politiski angažētu mediju saturs. VS gadījumā arī svarīgi, ka tās izdevējs Andrejs Kozlovs ir Rīgas domes SC frakcijas deputāts.

Mums taču ir arī Neatkarīgā, kurā savijies neatkarīgi radīts, profesionāls un konkrētām politbiznesa interesēm pakļauts saturs. Nacionālie smadzeņu skalošanas piemēri ir vienveidīgi — slavēt savējos (regulāros naudas devējus un/vai draugus), dot publicitātes iespēju jebkurā pamatotā vai nepamatotā situācijā, kritizēt vai ignorēt pretēju uzskatu pārstāvjus, politiskas varas vēlmi pasniegt kā sabiedrības intereses, par naudu iegūtu popularitāti uztvert kā savas izcilības nopelnītu. Minētā nav tikai Latvijas iezīme — arī citās valstīs tepat kaimiņos, piemēram, Krievijā nekas jauns nav izdomāts .

Mēra it kā e-pastu noplūdes gadījums ir sīkums, salīdzinot ar Latvijas mediju praksē izkopto nopirkto žurnālistiku.

Mēra it kā e-pastu noplūdes gadījums ir sīkums, salīdzinot ar Latvijas mediju praksē izkopto nopirkto žurnālistiku, ko ikviens atpazīst kā komplimentāras intervijas un vienpusīgas ziņas. Tieši gadiem ilgi uzturētais vienveidīgais saturs, auditorijas barošana ar vienādām frāzēm, kuras izplata vieni un tie paši cilvēki, ar laiku rada kultivācijas efektu. Vienveidīgā informācija krājas, pieaug, alternatīvu ziņu maz, tāpēc teiktajam viegli noticēt. Mana versija — mediji, kas aizmirsuši par atbildību vai to skata tikai kā apmierinātu spīdumu sīkas naudas devēja acīs, palīdzējuši veidot nesaprašanās sienu starp Latvijas iedzīvotājiem.

Daži cilvēki man regulāri jautā: kāpēc tā notiek? Pirms pusotra gada es nolēmu uzzināt atbildes un tapa pētījums, kurā izdevās iegūt ļoti atklātas atbildes no redaktoriem un žurnālistiem, kuri nodrošina apmaksātas, angažētas informācijas aktīvu ražošanu.

Citādāk nevaram I

Daudzu Latvijas žurnālistu darba ikdiena ir šāda: vienas darba dienas laikā ir jāizveido daudzpusīga ziņa no valdības (tiesas, policijas, VID, slimnīcas u.t.t.) ēkas un apmaksāta intervija ar redakcijas vadībai svarīgu personu. Neviens vairs to neslēpj, tik reizēm skumji pasmejas, jo uzskata, ka nav citas izejas. Paklausību darba devējam ir svarīga pat tad, ja uzliktie pienākumi ir pretrunā ar noslēgto darba līgumu un profesijas būtību. Izpildīgumu pārdotās žurnālistikas paraugu veidošanā daudzi uzskata par lojalitāti pret darba devēju. Protams, žurnālistiem nav svešas bailes zaudēt darbu. Vai šāds darbs dara laimīgu? Nedara gan.

Ļoti reti ir gadījumi, kad žurnālisti atsakās no darba uzdevuma, kas vēlāk liks politiķiem vai biznesa vides pārstāvjiem kaut kur publiski paņirgt — visa prese ir viegli pērkama! Lielākā profesionālā problēma ir nopirktās žurnālistikas meistarības izkopšana, proti, kā paslēpt savu atkarību, kā apmaksātu materiālu padarīt maksimāli līdzīgu labai, uzticamai žurnālistikai? Ne velti pasūtītājs grib, lai viss izskatās „pa īstam”, mazāk reklāmiski.

Apmaksātas informācijas pastāvīga kombinēšana ar profesionāli sagatavotu žurnālistiku notiek nepārtraukti.

„Mūs piespiež,” tā ir parastā atbilde. Nav iemesla domāt, ka nav patiesa. Presē žurnālistiem reizēm atļauts neparakstīt viņu profesionālo pašcieņu izvarojošos materiālus, bet TV un radio situācija ir grūtāka — nākas pašam ticēt, ka tavu balsi un attēlu izmanto cēla mērķa vārdā vai ka citādāk nevar. Būtiski, ka apmaksātas informācijas pastāvīga kombinēšana ar profesionāli sagatavotu žurnālistiku notiek nepārtraukti, to apmaksā gan politiķi, gan biznesa vide kā latviešu, tā krievu presē. Tas ir biznesa modelis, kuram kā vienīgajam dzīvotspējīgajam tic daudzi mediju vadītāji un īpašnieki.

Citādāk nevaram II

Vēl viens šīs negodīgās mediju prakses attaisnojums ir apelēšana pie auditorijas interesēm. Pirms pāris nedēļām kāda krievu valodā raidoša kabeļu TV žurnāliste, kad raksturoju viņai vietējās preses „tradīcijas”, iebilda ar šādiem bieži dzirdētiem argumentiem: „Bet lasītāji to vēlas, to pieprasa, viņi par to maksā!” Jā, maksā, bet mēs bieži pērkam dažādus mēslus. Maksāšanas fakts šādu informāciju padara vērtīgu tikai tā acīs, kas par to saņem naudu. Peļņas iespēja visu attaisno, to laikam man mēģināja pateikt kolēģe.

Ja reiz šie mediji nespētu pastāvēt bez naudas ņemšanas no politiķiem, tad kāpēc kā vainīgo piesaukt auditoriju?

Arī vairāki preses izdevumu žurnālisti, ja jau par to aizrunājamies, gadiem ilgi stāsta, ka sabiedrību šķeļošā, neobjektīvā informācija ir vienīgā, kas var pastāvēt Latvijā. „Citādāk nevaram, mūs lasītāji burtiski piespiež jebkuru politikas jautājumu skatīt caur etniskā pretstatījuma prizmu, lasītājiem ļoti patīk, ka ik dienas viņiem atgādinām, cik apspiesti un apvainoti Latvijā ir cittautieši, cik nacionāli noskaņoti Latvijas politiķi,” — tā vairākas citas sarunas man atgādināja jau minētā žurnāliste. Pārliecības pamatojums — redziet, cik slikti klājas reiz visiem žurnālistikas kvalitātes principiem atbilstošajam laikrakstam Telegraf, bet VS un Čas dzīvo. Atļaujiet iebilst. Pirmkārt, visas šīs avīzes ir nelielas, pie tam gan VS, gan Čas uzreiz pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām tika pie maksātnespējas pieprasījuma; to izdevēju dzīvotspēju nodrošina izklaidējoši TV programmu izdevumi un žurnāli.

Ja reiz šie mediji nespētu pastāvēt bez naudas ņemšanas no politiķiem, tad kāpēc kā vainīgo piesaukt auditoriju? Visi krievu preses izdevēji pašlaik pārdzīvo laiku starp būt un nebūt, ko iezīmē ļoti svaigas zināmu un nezināmu īpašnieku maiņas. Tas notiek, bet saturs nemainās — atkal un atkal avīzēs un internetā varam atrast vārdus „naciķi” un „ņegri”, ko lieto kā nepilsoņus pazemojošu nosaukumu. Otrkārt, protams, neliela daļa lasītāju tiešām vēlas dzirdēt tikai ko vienu. Tad nu viņu gaume tiek piedēvēta visiem pārējiem, un mēs esam ieguvuši sadalītu informatīvo telpu.

Nav būtiski, kā to vērtējat. Varat saprast un pieņemt, kā bieži notiek. Varat izteikt atzinību vai nosodījumu — arī tas nav retums. Svarīgi ir to zināt un atpazīt. Tas palīdz izvēlēties gan mediju lietojumā, gan vēlēšanās, gan citur.

Es īsti neticu, ka nevaram citādāk, jo kāds tomēr var — gan Latvijā, gan citās valstīs.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!