Raksts

Pārdomas par diskusijām internetā. Manas personiskās vadlīnijas.


Datums:
24. aprīlis, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Nejauši iemaldoties vienā no nesenākajiem bloga ierakstiem, pamanīju, ka biju solījusi uzrakstīt par anonimitāti internetā. Solījumu neizpildīju, jo par to biju totāli aizmirsusi.

Toreiz mani sakaitināja kāda vienā no “dzeltenajiem portāliem” novērotā aina, kad, reaģējot uz vienas politikai tuvas personas no konteksta izrautu komentāru par absolūti ar politiku nesaistītu tēmu, šī persona saņēma uz savu galvu tādu anonīmu dziļi personisku samazgu spaini, ka maz neliekas. Pilnīgi nerēķinoties ne ar to, ka šos komentārus var izlasīt arī ne tikai adresāts, bet arī radinieki, draugi, bērni. Uz to bija pretīgi noskatīties, neskatoties uz to, ka arī man derdzās attiecīgā partija un teju viss, kas ar to saistīts.

Esmu pārliecināta, ka cilvēki tomēr neatļautos būt gluži tik rupji gadījumā, ja viņiem būtu jākomentē ar īstajiem vārdiem.

Arī man pašai adresētie paši aizvainojošākie komentāri vienmēr ir anonīmi.

Bet…

… daži no pašiem VĒRTĪGĀKAJIEM man adresētajiem komentāriem arī bijuši anonīmi.

Pat vairāk – atzīšos, ka arī es pati esmu komentējusi anonīmi. Pat ja pēdējos 10 gados tas noticis reti, jo parasti tomēr cenšos norādīt savu īsto identitāti, bet nu jā, – kas bijis, tas bijis. Galvenais anonimitātes iemesls- lai domu (uzdoto jautājumu) “neatšķaidītu” mana kā šīs domas/jautājuma paudējas identitāte. Lai diskusija nepāraugtu no satura uz manu personību. Lai es nesaņemtu cita satura atbildi tikai tādēļ, ka jautājuma uzdevēja/domas izteicēja esmu tieši es. Dažkārt reālā identitāte absolūti nav svarīga. Mana iekšējā robeža: es nedrīkstu kādu cilvēku personiski aizvainojošus komentārus publicēt anonīmi. Vai anonīmi komentēt kādas sev pazīstama cilvēka personību. Tas gan būtu zemiski.

Tādēļ es nevaru arī kategoriski iestāties pret anonimitāti internetā. Redzu tai pārāk daudz labu iezīmju. Proti, līdz ar anonimitāti nāk arī mazāka pašcenzūra (kas ir labi tiktāl, kamēr nepāraug personiskos “uzbraucienos”), nav statusa un citu mākslīgu barjeru (piemēram, formālās izglītības kādā jomā esamība vai neesamība). Dažkārt tā veicina daudz atklātākas un dziļākas diskusijas nekā tad, ja abi sarunasbiedri būtu ar īstajiem vārdiem.

Lai gan ideālā pasaulē es vēlētos, lai visi cilvēki pie maniem politika.lv blogiem vai uzrunājot mani tviterī norādītu savus patiesos vārdus, tomēr, ja šīs vēlmes cena ir tāda, ka šie cilvēki vairs vispār nekomentēs, tad tas nav tā vērts.

Jo man patīk analizēt idejas. Man patīk diskutēt. Tādēļ man patīk, ka man palīdz uzzināt lietas, perspektīvas, par kurām neesmu iepriekš iedomājusies. Es ticu absolūtajai patiesībai, bet nekad neesmu droša par to, cik tuvu spēju tai piekļūt. Tieši tādēļ jau tik daudz no savām ļoti apjomīgajām pārdomām neturu sev galvā/uz datora, bet izlieku komentēšanai blogā. Šo ierakstu publiskums ir man vajadzīgs arī tam, lai saprastu, vai neesmu kaut kur kļūdījusies.

Lielākoties cilvēki tomēr velta savu laiku un kaut ko nokomentē. Un tad man ir izvēle: uzsākt diskusiju vai nē. Laika gaitā blogā/tviterī man ir izveidojušās tādas kā rīcības vadlīnijas. Te nu piedāvāju tās vispārējai apskatei un, ja vēlaties, komentēšanai.

Teju vienmēr mēģinu diskutēt tad, ja saņemu komentāru, kurš konstruēts aptuveni šādi: “lūk šim un šim piekrītu, bet šim un šim nepiekrītu, tādēļ ka…” Vai kaut vai tikai argumenti, kādēļ man nepiekrīt. Es no šādiem komentāriem daudz uzzinu. Tie man palīdz koriģēt vai pat pilnīgi mainīt savu nostāju. Un man absolūti vienalga, vai komentētājs bijis anonīms vai nē.

Uz lielāko daļu komentāru gan es nereaģēju. Lai gan bieži augstu novērtēju to, ka cilvēki veltījuši laiku komentāram.

Reakcijas trūkuma iemesli var būt šādi:

  1. es sacītajam piekrītu.
    Ja tā, tad ļoti reti uzskatu par vajadzīgu par to rakstīt – jo mums jau nav par ko tālāk diskutēt;
  2. teksts ir tāds, kas neprasa reakciju un man arī nav ko piebilst (piemēram, vispārējs novērojums “iz dzīves”)
  3. jūtu, ka komentāra/tvīta mērķis ir mēģinājums mani pazemot vai komentētājs savādāk demonstratīvi izrāda, ka neciena mani kā sarunasbiedri

    Tie nav koši epiteti par maniem uzskatiem (ko pati atļaujos dažādos kontekstos attiecībā, piemēram, uz Latvijā kādā jomā valdošo diskursu), bet gan tieši PERSONISKA RAKSTURA aizvainojumi. Proti, visai nepārprotami no komentāra (vai arī tvīta) izriet, ka cilvēks vēlas nevis ar mani diskutēt, bet aizskart. Vai padarīt par idioti. Par laimi tas notiek reti. Šādās situācijās es tomēr mēģinu nošķirt anonīmos komentētājus no neanonīmajiem. Neanonīmajiem es vismaz pirmajā reizē atbildēšu – tā ir cieņa pret to, ka cilvēks nav slēpis savu vārdu. Anonīmos, visticamāk, totāli ignorēšu. Esmu to labi iepraktizējusies – līdzīgi kā mūsdienu cilvēki ir iemācījušies neredzēt reklāmas, tā es esmu iemācījusies “izslēgt uzmanību”, pamanot pazīstamu niku. Tviterī ar Tweetdeck tas ir pat vēl vienkāršāk – man nu jau ir saraksts ar 3 anonīmiem tviterotājiem, kuru “veltījumus” pat neredzu.

    Sarežģīti ir gadījumi, kad vienā komentārā ir kāds svarīgs/vērtīgs novērojums, bet to pavada personiska rakstura “uzbrauciens”. Pirmajās reizēs tad reaģēju uz saturu, aizvainojumus noignorējot. Pēc tam sāku brīdināt, ka šāds diskusiju stils man nav pieņemams. Vēl pēc tam – diskusiju pārtraucu.

    Providus nostrādāto gadu laikā man ir izveidojusies visai bieza āda pret šādiem uzbraukumiem. Tie mani vairs emocionāli neskar. Vienlaikus es domāju, ka man nevajadzētu atvieglot sevis padarīšanu par kādas personas perversi sadistisko tieksmju apmierināšanas objektu. Patīk gānīties? Lūdzu, bet tas nozīmē nonākšanu to cilvēku sarakstā, ar kuriem es vienkārši nesarunājos pat tad, ja viņi izņēmuma kārtā pasaka ko prātīgu.

  4. sarunasbiedra “apsēstība”.

    To es pamanu, piemēram, tad, kad komentētāja/tvītotajā teiktajā ir kārtējo reizi izkropļota mana doma vai sarunasbiedrs parādījis, ka diskusiju uzskata par teju cīņu uz dzīvību un nāvi, par katru cenu dzelžaini turoties savās ierakumu pusēs. Neviens solis viedokļu tuvināšanas virzienā netiek uzskatīts par pieņemamu.

    Es apzinos, ka mani var pārprast. Galu galā ne blogus, ne tvītus sevišķi rūpīgi nepārdomāju pirms to publicēšanas. Esmu gatava atzīt gadījumus, kad esmu izteikusies pārprotami vai kaut ko sajaukusi. Bet vienlaicīgi mēdz būt arī ārkārtēji gadījumi – kad neskatoties uz maniem atkārtotiem mēģinājumiem izskaidrot savu domu, komentētājs turpina no teksta izvilkt tikai to, ko vēlas tur saskatīt.

    Tā ir visai šausmīga situācija. Par nelaimi šāda iezīme piemīt diezgan lielai cilvēces daļai. Dažkārt pat ārkārtīgi dažādās jomās talantīgi cilvēki pasauli interpretē vadoties tikai un vienīgi no saviem iepriekšējiem aizspriedumiem. Ja realitāte aizspriedumam neatbilst, tad jo ļaunāk realitātei. Realitāte tiks visādi locīta un burzīta, lai to tomēr iespīlētu iepriekšējos uzskatos. Cilvēks, kas ir ielikts kastītē “ienaidnieks”, nevar izdarīt neko, lai no tās izkļūtu. Parasti (lai gan ne vienmēr) vēl komplektā nāk paštaisnums, ļoti agresīvs un aizvainojošs sava viedokļa paušanas veids attiecībā uz adresātu.

    Es īsti nezinu, ko šādās situācijās darīt. Kā jau teicu – šāda iezīme ir raksturīga pārāk daudziem cilvēkiem, lai to vienkārši norakstītu uz rakstura patoloģiju. Dažreiz es nesavaldos un “dodu pretī” tādā pašā stilā, cerot, ka sarunasbiedrs spēs paskatīties uz sevi no malas. Tam gan parasti nav laba rezultāta. Tādēļ mana parastā taktika ir tādos gadījumos vienreiz izskaidrot savu viedokli un tālākās diskusijās vairs neielaisties. Jo nav jau par ko diskutēt. It sevišķi gadījumos, ja no attiecīgā sarunasbiedra man nav ko mācīties zināšanu/izpratņu ziņā. Bet principā es no tādiem cilvēkiem cenšos turēties pa gabalu, pat ja mēs kaut kādos jautājumos sanākam “vienās ierakuma pusēs”. Mani šādi personības tipi vienkārši biedē, un es vēl tikai mācos sadzīvot ar domu, ka dažkārt cilvēki atradīs jebkādus, pat visneloģiskākos argumentus, lai tik nebūtu jāmaina savs viedoklis.

  5. teiktais ir tik sekls, ka esmu pārliecināta, ka ne es, ne sarunasbiedrs no diskusijas uzsākšanas neko neiegūs.

    Par laimi arī tādu nav daudz. Bet, jā, man šķiet, ka ir tādi cilvēki, ar kuriem nav vērts diskutēt. Tas viņus nepadara par sliktākiem cilvēkiem – pieļauju, ka viņiem varētu būt vesels lērums labu īpašību un ģeniālu talantu. Vienkārši man ar viņiem par man interesējošām tēmām nav par ko runāt; nav ko jaunu uzzināt, par ko padomāt.

Lūk, tādi tad mani interneta diskutēšanas principi. Ja nu kādam kādi komentāri/ieteikumi, ar interesi izlasīšu. Ja neiekritīs kādā no kategorijām, centīšos reaģēt 🙂


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!