Foto: *lynne*
Prakse liecina, ka „latviešu” biedrības uzlūko un aicina etniskās biedrības kā „līgavas”. Arī biedrību veidošanās ir monoetniska. Vai ir risinājums paralēlajām pasaulēm?
Ir pagājis gads kopš iedzīvotāji (īpaši latviešu daļā), nomierinājās par valodas referenduma rezultātiem un sabiedrība sāka meklēt cēloņus cittautiešu „uzvedībai” šajā pasākumā. Labi atceros, cik aktīvi demokrātiski noskaņotie latvieši gribēja saprast – kāpēc referendumā (izņemot „politiskās spēles”, kas noteikti arī ietekmēja šo procesu) katrs ceturtais pilsonis nobalsoja ‘par’ krievu valodu[ 1 ] . Saprast to varējām tikai komunikācijā ar citādi domājošajiem.
Sabiedriskās politikas centrs „Providus” organizēja pilsoņu debates par integrāciju, kā arī debašu rezultātu apspriešanu ar ekspertiem, politiķiem un plašāko sabiedrību par NVO lomu, izglītību, masu medijiem, kultūru. Diemžēl, ļoti maz cittautiešu piedalījās šajās apspriedēs (piemēram, debatēs 8 cilvēki no 42) un iemesli tam var būt dažādi: vāja informētība un tehniski iemesli (uz debatēm cilvēkus aicināja pēc nejaušās atlases principiem), neuzticība (viss ir jau izlemts), negatavība runāt atklāti („viņi” mūs nedzird), nepietiekamas latviešu valodu zināšanas (teiks – „vispirms iemācieties valodu!”). Bet situāciju debatēs izrunājām un diagnozi noteicām vien vārdos – dzīvošana „paralēlajās pasaulēs”. Apspriedēs dalībnieku sastāvs izveidoja piedāvāto ideju un risinājumu reitingu:
1.vieta – valodas apguves programmai mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestādēs (PII),
2. vieta – veicināt latviešu valodas kursu pieejamību un kvalitāti, kā arī „veicināt sabiedrības saliedētību un izpratni par Latviju kā daudzkulturālu valsti”
7. vietā un „Katram jaundzimušajam, kurš dzimis Latvijas iedzīvotāju ģimenē, kura Latvijā nodzīvojusi vairāk nekā vienu gadu, piešķirt Latvijas pilsonību, ja vecāki neiebilst” – tikai 9. vietā (no desmit).
Neskatoties uz tādiem „psiholoģiskajiem” sīkumiem, sabiedriskās apspriešanas rezultāti un secinājumi palīdzēja veidot Valsts pārvaldes institūciju, nevalstisko organizāciju un sociālo partneru pārstāvju piedāvāto integrēto pasākumu plānu. Manuprāt, tajā bija iekļautas labas idejas, kuru viena daļa īstenojās dažādos pasākumos pagājušā gada laikā, citas – prasīja ilgāku laiku.
Kā iegūt tolerances ‘imunitāti’
Par piemēru minēšu „Apmaiņas programmu” latviešu un mazākumtautību bērniem un jauniešiem, kur latviešu ģimeņu bērni dzīvoja mazākumtautību ģimenēs un mazākumtautību ģimeņu bērni dzīvoja latviešu ģimenēs. Sākumā programma izraisīja gan ironiju, gan skepsi sabiedrībā. Šī iemesla dēļ vajadzēja pat pagarināt termiņu projekta īstenošanai. Tomēr pozitīvs rezultāts ir. Konkrētiem cilvēkiem zuduši stereotipi (ja tādi bija). Viņi varēja salīdzināt reālo privāto dzīvi, tradīcijas, atrast kopīgo, izvērtēt atšķirīgo. Noteikti projektā piedalījās ģimenes, kuras bija gatavas tādai rīcībai – pieņemt „svešo” vai uzticēt „savu” – „tiem”. Jebkurā gadījumā, dalībnieki bija ieguvēji, jo, ceru, ieguva tolerances „imunitāti” uz ilgu laiku. Var tikai domāt par šī projekta „lietderības koeficientu”…
Kā pozitīvu rīcību gribu minēt vēl vienu aktivitāti – ierosinājumu veidot populārzinātnisku grāmatu sēriju par Latvijas vēsturi, tajā skaitā par sāpīgākajiem jautājumiem. Elektroniskajās diskusijās par to bija vērojama cieņa. Tāda grāmata veicinātu sabiedrības saliedētību.
Kultūras ministrijai 2012.gadā arī bija iespēja ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda programmu palīdzību atbalstīt projektus, kuros piedalījās mazākumtautību organizācijas. Piemēram, Rīgas Latviešu biedrība sadarbībā ar 10 NVO (tajā skaitā ebreju, krievu, slāvu kultūras biedrībām) īstenoja interesantu projektu ar mērķi izveidot platformu apspriedēm un dialogam starp dažādu kultūru, ticību un reliģiju kopienām, nodrošinot informatīvus resursus, paaugstinot mazākumtautību un citu organizāciju potenciālu, kompetenci. Projektā izstrādāja un noslēdza Sadarbības memorandu, notika daudz pasākumu: ģimenes svētki, radošās darbnīcas, radošu kolektīvu uzstāšanās. Būtiski, ka visu aktivitāšu galvenais virziens bija virzīts uz „ārējo”, uz jauniebraucējiem (tādi bija šīs programmas noteikumi). Tāpēc mērķtiecīgi risināt mūsu pastāvošās, iekšējās problēmas šajās programmās nebija iespējams.
Līgavas un līgavaiņi
Projektos, kas veicinātu sadarbību starp latviešu un cittautiešu (ne tikai krievu) organizācijām, galvenie naudas dēvēji ir Kultūras ministrija un Sabiedrības integrācijas fonds (SIF). Ir atbalstīti projekti, kuros piedalīsies dažādu sociālo grupu (etnisko, pēc vecuma, u.c.) biedrības. Labs princips un labs praktiskais paņēmiens. Tomēr prakse liecina, ka projektus raksta „latviešu” biedrības, kuri „aicina” etniskās biedrības kā „līgavas”. Bēdīgais ekonomiskais stāvoklis un ierobežotas NVO finansējuma saņemšanas iespējas veicina parādību – lai izdzīvotu, biedrības gatavas iet pie tā, kas vairāk „samaksās”, daudz nedomājot par paša projekta saturu.
Pēc valodas referenduma aktīvi notika diskusijas TV un radio raidījumos. Tajos apsprieda situāciju valstī, tomēr par regulāru diskusiju jautājumu tas nav kļuvis… Tikai pēc gada, atkārtoti – „atzīmējot” gadskārtu, plašsaziņas līdzekļi izrādīja interesi (intervijas, aptaujas, raidījumi) par to, kas ir paveikts… Jautājums ir aktualizēts, atklāts. Rīcību plāns ir izstrādāts un realizējams. Kas ir izdarīts gada laikā? Vai ir reālās izmaiņas ? Manuprāt, ļoti maz.
“Paralēlā dzīve” mūsu sabiedrībā ir ļoti jūtama. Atceros kādas ierēdnes-latvietes atzīšanos – pat sporta veidi dalās: piemēram, basketbols („latviešu”), futbols („krievu”), hokejs (jaukts)… Izveidojusies situācija, ka arī mūsu NVO ir lielākā daļa monoetniskas. Biedrības, kas veidojas uz brīvprātīgajiem pamatiem, lai sasniegtu savas intereses, apvieno cilvēkus, ar kuriem vieglāk komunicēt un strādāt. Tomēr tajā pašā laikā, lielākās daļas biedrību attieksme pret citiem (ar citu valodu un citām interesēm) ir pozitīva un labvēlīga.
Ļoti labi pārzinu mazākumtautību NVO (ap 70 organizācijām), kas pulcējas uz sēdēm „Maskavas namā” – jo citu tikšanās vietu nav. Tur apspriež ikdienišķas biedrību problēmas – naudas trūkumu, pasākuma plānu, kopīgo pasākumu organizēšanu, kultūras panākumus u.tml. Emocionāli pamanīju, ar kādu prieku pieņem jebkuru latvieti, kurš piedalās sēdē. Katrs pieiet, izrāda atbalstu, paskaidro. Tomēr šādu gadījumu, tikšanos ir bijis ļoti maz. Var pieminēt Romualdu Ražuku, kurš savā laikā vadīja Latvijas Prezidenta Konsultatīvo Padomi un Laumu Celmu – Rīgas Latviešu biedrības pārstāvi. Viņa vadīja Kultūras Ministrijas projektu un prezentēja projektu mazākumtautību organizācijām, aicinot uz sadarbību. Kopš tā laika pēdējos 10 gadus neesmu dzirdējusi par komunikāciju starp „latviešu” NVO un tik kuplu skaitu mazākumtautību NVO. Par to liecina arī „PROVIDUS” integrācijas jautājumu pētnieces Daces Akules secinājums debašu laikā par piedalīšanos mazākumtautību biedrību tikšanās – „no 20 mazākumtautību organizācijām zināju divas.”
Lielu „piāru” (PR) atskaitēs saņēma „Atbalsts mazākumtautību kolektīviem dalībai Dziesmu un deju svētkos”, bet, runājot ar mazākumtautību radošiem kolektīviem, uzzināju, ka tas jau notiek vairāk nekā 12 gadus. Labākais periods bija, kad mazākumtautību organizācijām bija iespēja parādīt savus panākumus festivālā „Zelta kamoliņš” Dziesmu un deju svētku ietvaros, ko novērtēja arī tā laika prezidente Vaira-Vīķe Freiberga. Šo labo pieredzi viegli aizmirsa.
“Viņu vidū daudz normālu cilvēku”
Laba komunikācija starp NVO izveidojās LR prezidenta Mazākumtautību Konsultatīvajā padomē, kur katrā sēdē izskata sabiedriski aktuālas tēmas, aicinot ekspertus konkrētā jomā. Bet Mazākumtautību Konsultatīvās padomes apspriedēs piedalās mazākumtautību organizāciju pārstāvji un diemžēl, to ļoti reti dzird latviešu NVO pārstāvji. Tāpēc izveidojās interesanta situācija – decembrī pie valsts prezidenta viesojās krievu jaunatnes NVO un skolu pārstāvji, kuri stāstīja, cik daudz projektu viņi īsteno savās skolās, cik labi pārzina Latvijas kultūru un kā to paši veido, kāds patriotisms skanēja vārdos! Februāra sēdē pie prezidenta viesojās latviešu skolu un NVO pārstāvji, kuri stāstīja cik daudz projektu viņi īsteno, cik draudzīgi viņi dzīvo ar mazākumtautību pārstāvjiem, kuru vidū „daudz normālu cilvēku” (citāts).
Pēdējais spilgtais piemērs tam – jaunas meitenes uzstāšanās pie LR prezidenta, tur viņa reklamēja savu dzīvi: nākusi no poļu ģimenes, pārgājusi no mazākumtautības skolas uz latviešu, brīvi šobrīd runā latviski un ir pateicīga saviem vecākiem, kuri pārcēla viņu uz latviešu skolu, saprotot, ka „svešā klosterī ar saviem noteikumiem nevar līst”. Tāds skatiens uz Latviju kā „svešo klosteri” mazākumtautībām veidojās latviešu skolā, tāda pozīcija noteikta neapzināti sabiedrībā un valstī kopumā. Šajā sarunā parādījās konceptuāla atšķirība integrācijas un saliedētības uztverē, ko pamanīju arī citās diskusijās: latvieši uzskata, ka vajadzētu integrēt mazākumtautības caur latviešu valodu un kultūru, lai veidotu saliedētu sabiedrību, mazākumtautības uzskata, ka viņi sen ir integrējušies Latvijas kultūrā un valstī un vajadzētu vienoties par kopīgām vērtībām un Latvijas nākotni, lai veidotu saliedētību sabiedrībā. Diemžēl rīcības plāna aktivitātes un pilsoņu debašu ieteikumi par Kultūras ministrijas regulāri rīkotajiem “Tautas forumiem”, lai veicinātu starpkultūru sadarbību un kopīgo problēmu izrunāšanu netika realizēti, kas turpina veidot sabiedrības „paralēlo dzīvi.” Varbūt tāpēc tik vāja reakcija bija latviešu NVO uz mazākumtautību NVO aicinājumu organizēt Otro Latvijas Tautas forumu ar mērķi –„kopīgi sakārtot Latviju – mūsu kopīgo māju, kopīgi darīt dzīvi tajā tīkamu, kopā meklēt ekonomisko problēmu risinājumus, lai mūsu bērniem – gan latviešiem, gan citu Latvijas tautu pārstāvjiem nenāktos pamest savu dzimto zemi, doties meklēt darbu un labāku dzīvi svešatnē” (citāts no aicinājuma).
Runājot par pilsonisku sabiedrību, kur katrs loceklis ir atbildīgs par to, kas notiek apkārt, liela nozīme noteikti ir NVO sektoram, jo tas ir vienīgais veids, kā organizēti cilvēki var ietekmēt varu un sociālos procesus valstī. Šajā jomā NVO pārstāvjiem priekšā vēl liels darbs.
__________________________________
Raksts tapis Sorosa fonds-Latvija projektā “Integrācijas starmetis”