Labdien, lasītāji!Laikrakstā Diena šodien ir redakcijas komentārs par interneta komentētājiem, konkrēti runājot par tiem, kuri ir atraduši par vajadzīgu komentēt faktu, ka krievu režisors Aleksandrs Sokurovs nesen notikušajā Venēcijas kinofestivālā ieguva galveno balvu ar filmu "Fausts." "Žults. Naids. Stulbums. Tāds ir interneta komentāru saturs savos 90%" -- tā rakstījis laikraksts.
Komentārā citēta kinokritiķe Dita Rietuma: “Lasīt interneta komentārus ir muļķīgs mazohisma paveids, kas jāiznīdē kā degradējoša atkarība.” Un laikraksts secina: “Pašlaik visi lielākie Latvijas portāli pieļauj drausmīgu, kā likums anonīmu, komentāru publicēšanu. Protams, tikai tāpēc, lai iegūtu auditoriju — dārgos skaitļus, kuri ir atskaite akcionāriem un pamats reklāmas līgumu slēgšanai. [..] Viens atsevišķs medijs, kurš mēģinās to ierobežot, būs automātisks zaudētājs, ja tam nepievienosies citi. Ko darīt?”
Tas ir retorisks jautājums, taču tas tomēr nav bez atbildes. Nelaime, protams, ir tāda, ka internetā var atrast pietiekami daudz programmu, kuras ļauj sērfot bez konkrētas IP adreses. Tas, piemēram, ļauj garīgi slimam cilvēkam pie maniem komentāriem rakstīt seksuāli vulgārus tekstus izmantojot manu vārdu un uzvārdu. Man nudien gribētos zināt, ko šis radījums no tā iegūst — kaut kādu dvēseles mierinājumu? Drīzāk jau iespēju pakasīt pašam savu seksuālo niezi, bet lai vai kā, nedomāju, ka mūsdienu interneta tehnologi nevar izstrādāt sistēmu, kurā vienu un to pašu vārdu vai “niku” var piereģistrēt tikai viens cilvēks. Tie, kuri sērfo starptautiski, noteikti ir saskārušies ar tekstu “šis lietotāja vārds jau ir aizņemts.” Nav iemesla, kāpēc tas nevarētu tā būt arī Latvijā. Otrkārt, ja reiz lielie portāli no lietotāju skaita pelnī lielu piķi, tad nav iemesla, kāpēc darbā nevarētu pieņemt cilvēku vai cilvēkus, kuru ikdienas darbs saistās ar visu komentāru aplūkošanu un žultaino, naidpilno un stulbo komentāru dzēšanu. Treškārt, nevienam nav noslēpums, ka ir konkrētas tēmas, kuras piesaista visvairāk žults, naida un stulbuma. Jebkas par Krieviju un krieviem — Diena attiecībā uz Sokurova filmu pamatoti jautāja “Kas ir šie pārmetēji? Kāda ir pēdējā filma, ko viņi ir redzējuši? Kāds ir vidēji statistiskā anonīmā komentētāja augstākais sasniegums dzīvē — nemaz nesalīdzinot ar Sokurovu?” Tieši tā. Runa ir arī par tolerances un tās trūkuma jautājumiem, ja runa ir par tādām jomām, kā rasisms, antisemītisms un homofobija. Kad tiek rakstīts par tumšādainiem cilvēkiem, ebrejiem, gejiem vai citādā nozīmē “citādiem” cilvēkiem, nebūtu par daudz prasīts, lai arī lielie portāli šādus tekstus pieskatītu ar īpaši mundru aci. Jo, kā esmu rakstījis citreiz, visos portālos ir teksti par to, ka žultainus, naidpilnus un stulbus komentārus tas nepieņem, cilvēka cieņu nedrīkst aizskart u.tml. Jādomā, Sokurovs nav lasījis žultainos, naidpilnos un stulbos komentārus, kādus darba ļaudis ir atstājuši materiālos par viņa uzvaru, lielākoties jau tāpēc, ka cilvēks latviešu valodu noteikti neprot. Taču, ja viņam tas tiktu darīts zināms, vai viņam nesāpētu sirds? Tieši tāpat, kā sirds sāpēja nelaiķa Mārtiņa Freimaņa radiniekiem un draugiem, kad pēc viņa pāragrās nāves internets bija pilns ar žultainiem, naidpilniem un stulbiem komentāriem. Piektkārt, sava loma te ir Latvijas drošības iestādēm, jo reizēm komentāri aiziet tik tālu, ka tiek pārkāptas likuma prasības par naida nekurināšanu. Ir cilvēki, kuri tāpēc ir sodīti.
Un, sestkārt, te tomēr ir joma, kurā cilvēki, kuri nav žultaini, naidpilni un stulbi, var palīdzēt, internetā komentārus rakstot tikai un vienīgi ar savu īsteno vārdu un uzvārdu. Lai rādītu piemēru tiem žultainajiem, naidpilnajiem un stulbajiem cilvēkiem, kuri pa internetu ganās anonīmi. Neviens no viņiem Aleksandram Sokurovam acīs skatoties neteiktu to, ko viņš vai viņa ir rakstījis internetā. Neviens tā nedarītu kontaktos ar Mārtiņa Freimaņa māti. Ja kas, tad neviens negribētu, lai viņa paša mamma zina, ar ko bērns nodarbojas internetā, jo neba jau tā kāds tika audzināts — būt pēc iespējas žultainākam, naidīgākam un stulbākam.
Jauku visiem dienu!