Labrīt, lasītāji!Šķiet, Islandes vulkāna radītais haoss pasaules avioindustrijā ir rimies. Lidmašīnas atkal lido, ļaudis tiek, kur tiem ir jātiek. Daudzi cilvēki pēdējās dienas pavadīja ne tur, kur bija paredzējuši tās pavadīt. Svētdien mums Anglikāņu baznīcā bija grupiņa britu, kuri dievkalpojumu apmeklēja tāpēc, ka nevarēja tikt mājās. Internetā lasīju, ka dižais pavārs Mārtiņš Rītiņš ir iesprūdis Izraēlā. Bijušai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai bija paredzēts piedalīties konferencē Briselē, tā vietā bija nepieciešama divas stundas gara telefonsaruna. Atceros 2001. gada septembra notikumus. Man ir draugs, kurš bija paredzējis atbraukt uz Latviju ... 2001. gada 12. septembrī. Lieki teikt, viņš palika Amerikā. Protams, cilvēka radīta katastrofa un dabas radīta katastrofa nav viens un tas pats, bet efekts bija līdzīgs.

Taču par vulkāna izvirdumu prātā nāk pāris domu. Pirmkārt, tas ir vienkārši elpu aizraujoši skaists, ja arī smagi kaitīgs. Lūk, vieta, kur ir atrodamas fotogrāfijas: http://bit.ly/cEsUf2. Lūk, viena no tām:

Dabas katastrofas var būt skaistas. Man, piemēram, vienmēr ir licies, ka ļoti skaista ir dabas traģēdija, kas saucas tornado vai virpuļvētra — vijīgs mākonis, kurā var raudzīties ar aizturētu elpu, zinot, ka vijīgā mākoņa apakšā notiek briesmu lietas.

Taču, šķiet, ir arī otrs jautājums. Vai patlaban nešķiet, ka šādu katastrofu pasaulē rodas arvien vairāk un vairāk? Internetā lasīju kādas komentētājas teikto, ka viņai nākas domāt par Bībeles pēdējo grāmatu, par Jāņa atklāsmes grāmatu, kurā ļoti tēlaini ir aprakstīta zemes bojāeja, gatavojoties pēdējai cīņai starp labo un ļauno. No 5. nodaļas: “Un es redzēju, kad viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis. Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi. Un debesis savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām.” Gana baisi.

Tomēr, vai šis būs tas gadījums? Cilvēka darbi un nedarbi dabu var ietekmēt pat ļoti. Zināms, piemēram, ka globālā sasilšana var netieši radīt zemestrīces, jo kūstot pasaules ledājiem, to masīvais svars samazinās, un tektoniskās plātes zem zemes garozas tāpēc var brīvāk kustēties. Savukārt zemestrīce var veicināt vulkāna izvirdumu un otrādi. Tiesa, nav datu, kuri liecinātu, ka patiešām zemestrīču un vulkāna izvirdumu skaits pasaulē pēdējā laikā ir pieaudzis (angliski lasošie, skat. http://bit.ly/cs2KSb). Minētās pārliecības pamatā patiesībā ir trīs faktori. Pirmkārt, pasaulē patlaban ir milzīgi daudz vairāk seismogrāfu, kuri piereģistrē pat maziņas zemestrīces, bet tādu zemestrīču skaits, kuras uz Rihtera skalas ir vērtējamas ar septiņām ballēm vai vairāk — tas nav pieaudzis. Otrkārt, pasaules iedzīvotāju skaita krasa palielināšanās ir nozīmējusi, ka aizvien vairāk cilvēku dzīvo vietās, kurās zemestrīces nav retums, un tāpēc kaitējums var būt krietni lielāks nekā tas bija pirms 50 un 100 gadiem. Treškārt, mūsdienu komunikācijas ir tādas, ka par jebkuru zemestrīci informācija pasauli apšalc burtiski momentā.

Taču pamatu pamatā man nāk prātā televīzijas reklāma, kādu redzēju bērnībā. Stāsts bija par margarīnu, kurš it kā garšoja precīzi kā sviests. Reklāmā margarīnu pagaršoja Dabas māte. Kad viņa uzzināja, ka patiesībā ir ēdusi margarīnu, debesis satumsa, zibens zibeņoja, pērkons dārdēja, un nopietnā balsī Dabas māte paziņoja: “Nav jauki apmānīt Dabas māti!” Cilvēks droši vien pie Islandes vulkāna izvirduma nav vainojams. Taču ļoti daudzos citos gadījumos tā nu gan nevar teikt. Pirmajā Lielajā talkā 2008. gada septembrī ļaudis no Latvijas mežiem un parkiem iznesa 13 tūkstošus tonnu (!) atkritumu. Tos visus kāds tur bija izmetis. Mēs tomēr visi esam atbildīgi par šo planētu, kuru apdzīvojam. Šad tad tā par to mums atgādina.

Jauku visiem dienu!