"Latvijas Avīze", 01.03.2005.Rubrika: Integrācija (9. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv
Māra Svīre: – Dažreiz lasu avīzēs, televīzijā un radio dzirdu: “Cik labi: šomēnes tik un tik tūkstoši nepilsoņu pieteikušies uz pilsonību un tik un tik tūkstoši to saņēmuši!” Ziniet, brīžam tad man iet šermuļi pār kauliem! Un es jūtos arī tā kā drusku apkrāpta. Jo man nav nekādu ilūziju par viņu nolūkiem: nebūt ne visi no cilvēkiem, kas iegūst Latvijas pilsonību, no sirds vēlas sevi izjust Latvijai piederīgu. Nedomāju, ka viņi visi Latviju uzskata nevis par vietu, kur dzīvot, bet gan par savu valsti, par dzimteni visplašākajā un vissirsnīgākajā vārda nozīmē.
Manuprāt, ir visai daudz tādu, kas kļūst par pilsoņiem kādu savtīgu mērķu dēļ. Spilgtākais piemērs ir Petropavlovskis; mēs taču nedomājam, ka viņš grib iegūt pilsonību aiz tīras mīlestības pret Latviju! Viņa politiskās ambīcijas ir acīmredzamas.
Pilsonības saņēmēju tūkstošu vidū ir daudz tādu, kam pilsonība vajadzīga galvenokārt tāpēc, lai tikai nobalsotu vēlēšanās.
– Un daudzi pirms pašvaldību vēlēšanām naturalizējās ar domu, lai būtu iespējams nobalsot par viņiem.
– Jā. Bet integrācija uzskatāma par cilvēka iekšēju procesu, viņa iejušanos sabiedrībā, piederības izjūtas veidošanu.
“Integrācijā”, ko es visai bieži redzu, palikusi tikai formālā puse, bet sirds, emocionālās puses nav… Tāpēc saku: tā ir viltus integrācija! Ja cilvēks ieguvis pilsoņa statusu, tas vēl nenozīmē, ka viņš būtu integrējies sabiedrībā.
Kā ierēdņi un varas pārstāvji priecājas, kad Eiropa Latviju paslavē par tūkstošiem jaunpilsoņu! Bet lai nenāk tūkstoši, no kuriem daudziem par tādu Latvijas valsti nospļauties; lai nāk tie, kas apliecina, ka sirdī tiešām ir kopā ar Latviju!
Dzintra Hirša: – Šis teiciens “viltus integrācija” man liekas ļoti trāpīgs. Arī mani kā latvieti pazemo, ka pilsonībā bez šķirošanas uzņemam tik lielu skaitu cilvēku. Nepavaicājot, ko un cik daudz šiem pilsonības kandidātiem nozīmē Latvijas valsts.
Pēc tam šie paši jaunie pilsoņi ar svaigi saņemtām pasēm atnāk uz valodas konsultāciju dienestu un pat nepūlas runāt latviski. Bet, ja cilvēks ieguvis pilsonību, nokārtojis valodas prasmes pārbaudi, tad elementārā līmenī latviešu valodu taču viņš prot. Valoda – tas ir viens no lojalitātes un piederības kritērijiem valstij.
Pavisam citā svarā ir nepilsonis, kas vai nu neprot, vai apzināti nerunā latviski. Bet ko lai saka par pilsoņiem, kas devuši uzticības solījumu Latvijas valstij un jau pāris dienas pēc pilsoņa pases saņemšanas valsts iestādē latviski pateiks labi ja “labdien” un “sveiki”. Un ne jau tāpēc, ka latviski savu vajadzību nespētu izteikt.
M. Svīre: – Bet varbūt kāds no viņiem to nespēj arī! Jo, manuprāt, pilsonības eksāmenā noteiktais valodas prasmes līmenis ir par zemu. Turklāt eksāmenam jābūt nevis formālam – krustiņu ievilkšanai, izvēloties piemērotāko atbildi no trim, bet kā sarunai par nopietniem dzīves jautājumiem. Nevis par to, kā iepirkties veikalā vai kā aiziet līdz viesnīcai.
Pilsonības kandidātam latviešu valodu vajadzētu zināt nevis šā tā, bet tiešām pārvaldīt. Jo tikai tad ir pamats domāt, ka šis cilvēks jūtas valstij piederīgs. Knapas sarunvalodas zināšanas liecina par viņa attieksmi pret valsti. Jo valsts bez savas valodas nav nekas: ja valsts pazaudē savu pamatiedzīvotāju valodu, tad tā jau ir pavisam cita valsts.
Dz. Hirša: – Ap 1995. gadu notika plašas debates par valodas zināšanu līmeni, kāds nepieciešams pilsonības iegūšanai. Manu priekšlikumu noraidīja – es uzskatīju, ka valodas prasmes līmenim jābūt augstākam nekā to beigās noteica.
Otrkārt, esmu arvien aizstāvējusi domu par pilsonības pretendenta lojalitātes pārbaudi. Man iebilda: lojalitāti nevarot izmērīt! Bet, manuprāt, vairākās valstīs nākamo pilsoņu lojalitāte tiek pārbaudīta.
Līdz ar pilsonības dāļāšanu tā kļuvusi par lētu mantu, un iedzīvotāju acīs tai ir devalvēta vērtība. Tik lielā mērā, ka pilsonību jau nevis lūdz, bet nekautrējas pat pieprasīt. Nevienai valstij, ja tā atsakās kādam piešķirt pilsonību, nav jātaisnojas un savs lēmums jāpierāda. Petropavlovskis, kuram valdība izlēma pilsonību nepiešķirt, par Latvijas valsti sūdzēsies un sazin kādu savu “taisnību” vēl meklēs Eiropā! Bet man ir jautājums Saeimas deputātiem: kāpēc Pilsonības likums ir tāds, ka to sev par labu var “traktēt” šādi petropavlovski?
M. Svīre: – Tas ir viens no brīžiem, kad es kā latviete Latvijā jūtos slikti. Ka manas valsts politiķiem un amatpersonām ir jātaisnojas. Turklāt Pilsonības likums ir tāds, kāds ir, pašu latviešu mīkstās muguras dēļ.
Mazākumtautību konvencija
Dz. Hirša: – Man kā latvietei slikti liek justies arī steidzamā mazākumtautību konvencijas ratifikācija.
Jā, pirms vairākiem gadiem latviešu valodas ekspertu komisija, kuras sastāvā biju arī es, prezidentei un Saeimai nosūtījām atzinumu, ka konvenciju var ratificēt, bet – ar atrunām. Tagad, jau pēc 2000. gada, esmu pārliecināta, ka konvencija nav jāratificē.
Man patīk Leo Dribina grāmatas, es tās ik pa laikam palasu. Arī starptautisko tiesību eksperti mani mazliet izskolojuši. Lieta tāda, ka starptautiski tagad runā arī par jaunajām minoritātēm – tām, kas radušās pēc Otrā pasaules kara.
Pirmkārt, par atrunām. Manuprāt, Latvija nevar atļauties izmantot Ilmāra Meža ieteikto konvencijas ratifikācijas modeli, kas krieviem dos nacionālās minoritātes tiesības piecos Latgales pagastos. Mēs nevaram vēsturisko krievu minoritāti nodalīt no tiem krieviem, kas valstī ienāca pēc kara. Tas ir viens statistiskais cilvēku kopums. Bet varbūt krievus varam definēt nevis par nacionālo minoritāti, bet kā citādi – te padoms jāprasa starptautisko tiesību ekspertiem. Speciālistiem jāatrod kāds atbilstošs apzīmējums. Konvencija – tā savukārt attiecas tikai uz nacionālajām minoritātēm.
Mani uzmanīgu dara arī tādas frāzes konvencijas tekstā kā “pēc iespējas” un “nepieciešamības gadījumā”. Kā, piemēram, traktēt izglītību krievu valodā: vai uz to attiecas frāze “nepieciešamības gadījumā” vai ne? Kas noteiks šo nepieciešamību? Krievija, Latvija vai Strasbūra?
Tāpat ko nozīmē “pēc iespējas”? Ja Latvijas teritorijā 50 gadus ir bijusi iespēja izglītoties krievu valodā, tad kā Eiropai saprotami argumentēt, kāpēc tas nav iespējams arī turpmāk?
Ja turklāt “PCTVL” un štābs aktīvi skandina, ka vēlas, lai būtu izglītības sistēma krievu valodā. Tātad arī “pēc iespējas” – tas ir interpretācijas jautājums.
Kas Latvijā mainīsies pēc tam, kad tiks ratificēta konvencija? Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tiesības prasīt, piemēram, izglītību krievu valodā būs un debates par izglītības reformu tiks uzturētas. Un varbūt, ka vēl tiks pārceltas uz Strasbūru.
– Eiropas Savienības valstīs par vēsturiskajām minoritātēm atzīst tautības, kas šajā valstī dzīvojušas paaudzēm, tātad vismaz simts gadus. Kāpēc lai Latvija nepieņemtu šādu “atskaites punktu” pirms 150 vai 200 gadiem?
M. Svīre: – Arī tas ir par maz.
Tad jau iznāks, ka vecticībniekam Latgalē būs tiesības prasīt ielu nosaukumus krieviski, bet tādam Rīgas Petropavlovskim ne. Un vienam būs tiesības pašvaldībā runāt krieviski, otram ne.
Dz. Hirša: – Tas ir daudz nedemokrātiskāk nekā pateikt, ka viņiem šādu tiesību vispār nav.
M. Svīre: – Man ir priekšlikums: atzīt, ka Latvijā nacionālo minoritāšu konvencijas izpratnē vispār nav, līdzīgi kā rīkojusies Francija. Lai cik liels ir arābu skaits Francijā, viņus tur par nacionālo minoritāti neatzīst. Francijas valsts acīs tie ir iebraucēji. Tikpat labi arī Latvijā var nebūt nacionālās minoritātes. Pieņemsim: valstī ir zināms procents iebraucēju un mēs viņiem nākam pretim, atļaujot ļoti lielu daļu – 40 procentus! – skolu programmas apgūt dzimtajā valodā.
Vai, piemēram, Francijā ir skolas arābu valodā? Vai Vācijā – turku skolas? Nē. Bet Latvijā krievu skolas ir.
Otrs mans priekšlikums: ja nu kādu atzīt par nacionālajām minoritātēm, tad līvus un čigānus. Līvus kā Latvijas pamatiedzīvotājus un čigānus kā tautību, kurai nav savas valsts.
Krievi Latvijā nacionālā minoritāte nevar būt kaut vai tāpēc vien, ka viņiem ir milzīga valsts tieši aiz Latvijas robežas. Ja krieviem tiks piešķirtas nacionālās minoritātes tiesības, Krievijas spiediens uz šo “minoritāti” kļūs vēl jūtamāks. Krieviem Latvijā jau ir piešķirts tik daudz tiesību! Ja viņus ar konvenciju atzīsim par minoritāti, tad krievi būs tiesīgi prasīt arī tās tiesības, kādu viņiem šobrīd Latvijā vēl nav. Un pilnā mērā kļūs par milzīgās kaimiņvalsts ietekmes nesējiem.
Krievi nevar būt minoritāte, jo Latvija nekad nav bijusi slāvu zeme.
Integrācija un valoda skolā
– “PCTVL” izsakās par plāniem pēc vēlēšanām savā pārziņā ņemt krievu skolas lielākajās pilsētās un Rīgā…
M. Svīre: – Pirms vēlēšanām gribu aicināt latviešus apdomāt, kam atdot savu balsi, lai tā netiktu nomesta zemē. Padomājiet, vai partijai, par kuru jūs balsosiet, ir reālas izredzes iekļūt pašvaldībā! Mēs cenšamies celt vienotu sabiedrību. Diemžēl politiskā situācija ir tāda, ka arī latviešiem ir jāsolidarizējas. Ja mēs savas balsis sadalīsim pa 77 dažādiem sarakstiem, tad ir liela iespēja, ka tie divi trīs promaskaviskie saraksti Rīgā tiešām uzvarēs.
Valsts valodas apgūšana jau mazotnē ir taisnākais ceļš uz patiesu integrāciju un tāds ir arī izglītības reformas mērķis. “Integrācija” bez valodas – tā ir viltus integrācija. Un nauda, kas tiek tērēta, lai integrētu pieaugušos, ceļot teltis, izdodot dažādus bukletus, lielākoties tiek tērēta nelietderīgi. Lietderīgāk to ieguldīt bērnu apmācībā.
Latviešu valoda jāsāk mācīt jau bērnudārzā un pirmajās klasēs. Ja valodu iemācās bērnībā, tad arī vēlāk pret to nebūs pretestības. Jaunieši, kuri kopš bērnības runā latviski, taču neies mītiņot pret skolu reformu.
Dz. Hirša: – Šaubos, vai jāsāk latviešu valodu mācīt jau bērnudārzā, jādod taču laiks izkopt arī dzimto valodu.
No otras puses, maldīgi domāt, ka valodas zināšanas atrisinās visas politiskās problēmas. Aptaujas norāda, ka vairāk nekā 80 procentu nelatviešu uzskata, ka krievu valodai jādod oficiālas valodas tiesības. Tā ka “ideoloģiskās klišejas” vismaz vecākajai paaudzei pagaidām ir visai stingras.