Raksts

Par Valsts svētkiem


Datums:
18. novembris, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Klāt 18. novembris. Mūsu valsts dibināšanas gada diena. Pirms 91 gada, pulksten 17.30, "zālē atskanēja spēcīgi aplausi, ar kuriem apsveica Tautas Padomes locekļus, kuri svinīgā gājienā izgāja caur zāli uz skatuvi, kur tiem bija ierādītas vietas un kur tie sagrupējās pēc partijām" -- tā īsi pēc pasākuma informēja steigā sagatavota un izdevniecības Astra izdotā īsgrāmata (44 lpp.) Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918. g. Virs šī teksta redzamais attēls, protams, ir vienīgais, kurš no minētās dienas saglabājies, patlaban tas ir Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā. Attēlā sazīmējami tālaika politikas grandi -- Gustavs Zemgals (grāmatā atzīmēts, ka viņš "ar trīsām balsī paziņoja, ka tas atklāj Tautas padomes sēdi"), Kārlis Ulmanis, Pauls Kalniņš, Oto Nonāts u.c. Tautas padomes priekšsēdētājs un nākamais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste pasākumā nepiedalījās, jo kara apstākļos nepaspēja no Jelgavas tikt uz Rīgu.

Manuprāt, stāsts par 18. novembri diezgan daudz ko pasaka par politiku ne vien toreiz, bet arī mūsdienās. Sākot jau ar to, ka politiķi uz skatuves grupējās atbilstoši partiju principam. Labi zināms, ka pirmskara Saeima bija sīkpartiju paradīze, nebeidzamās ķildas un neskaitāmās valdības maiņas bija viens no iemesliem, kāpēc jaunās republikas pamatlicējs Ulmanis ar laiku kļuva par demokrātijas sagrāvēju un diktatoru. Paraleles ar mūsdienām, it īpaši domājot par visnotaļ klaunisko 6. Saeimu, ir nepārprotamas. Otrkārt, savā uzrunā K. Ulmanis minēja jautājumus, kuri joprojām ir Latvijas dienas kārtībā — demokrātiskas reformas, lauksaimniecības stiprināšana, tautsaimniecības atjaunošana, sociālās reformas, kā arī visu valsts iedzīvotāju tiesību ievērošana (K. Ulmanis: “Visi pilsoņi, bez tautības izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības”). Arī ar to toreizējā Latvijā tā bija kā bija — cita starpā mazākumtautību pārstāvji uz valsts proklamēšanas ceremoniju netika aicināti, un nebūt ne visi toreiz varenie vācieši notikušo uztvēra ar īpašu sajūsmu. Ar laiku “visu tautu tiesību nodrošināšana” pārtapa arī mūsdienās zināmās aprindās aktuālajā jēdzienā “Latviju latviešiem.”

Bet, lai nu kā, Latvijas valsts toreiz tomēr tika nodibināta. Pagāja krietns laiks, kamēr tā attīrījās no dažādiem okupantiem, kamēr tika apstiprināta Satversme, taču vienalga uz zemes beidzot bija vieta, kurā latvieši varēja būt latvieši, runāt latviešu valodā, veicināt latviešu kultūru. Par to latvieši varēja justies pateicīgi toreiz, un par to latvieši var justies pateicīgi arī šodien. Man zināms, ka daudzviet ārzemēs šodien latvieši pulcēsies baznīcās, lai kopīgi atzīmētu valsts svētkus un nodziedātu “Dievs, svētī Latviju!” (1918. g. 18. novembrī, starp citu, dziesma nebūt nebija plaši pazīstama, un drošības pēc pasākuma organizētāji nodrošināja arī Teodora Reitera kora piedalīšanos). Ceru, ka lai arī kādas problēmas un negācijas mūsu valsti un sabiedrību neplosītos, šodien katrs Latvijas iedzīvotājs un katrs latvietis himnu nodziedās, kaut vai pats pie sevis. Kā lūgšanu. Kā pateicību par dārgo tēviju. Kā prieku par ziedošām meitām un dziedošiem dēliem. Latvija mums ir tikai viena, viena vienīga. Joprojām tā brīva un neatkarīga valsts ir bijusi īsāku laiku, nekā tā bija okupēta valsts, pat tad, ja mēs rēķinām laiku tikai no 1918. gada — 22 gadi toreiz, 18 gadu tagad, bet 50 gadu padomju okupācijas. Valsts pasludināšanu kara plosītajā 1918. gadā varēja uzskatīt par brīnumu tieši tāpat, kā par brīnumu varēja uzskatīt Maskavas apvērsumu 1991. gadā, pēc kura burtiski vienā mirklī Latvija atkal kļuva par neatkarīgu republiku. Varētu pat teikt, ka zināmā mērā atjaunotās Latvijas pirmās dienas, mēneši un gadi bija sarežģītāki par tiem, kurus piedzīvoja toreizējie ļaudis, jo nu pie teikšanas nācās stāties ģeogrāfiem, fiziķiem, ķīmiķiem, mākslas zinātniekiem, bet ne īstiem politiķiem. Taču vienalga — šodien tomēr ir prieka diena. Cerēsim, ka šovakar uz salūtu pārāk stipri nelīs. Būsim pateicīgi par to, ka mums ir sava valsts. Nudien — pateiksim paldies!

Jaukus visiem Valsts svētkus!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!