Raksts

Par Valsts prezidenta komunikāciju problēmām un Eiropas laizīšanos Krievijas priekšā – pārdomas pirmdienā


Datums:
13. oktobris, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Ceru ka visiem bija jaukas brīvdienas. Pats drusciņ pastrādāju, drusciņ atpūtos, baznīcā mums bija viesmācītājs no svētā Pāvila katedrāles Londonā -- tā ir milzīga katedrāle, un mums tas bija lielisks notikums.

Šorīt pāris pārdomas. Ziņots, ka jaunais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs kādu mēnesi apdomāšoties pirms nākšot pie secinājuma par to, vai kancelejā kaut kas ir vai nav jāmaina. Cita starpā Valdis Zatlers nesen radio intervijā teica, ka atvērts varētu būt jautājums arī par preses sekretāres Intas Lases nākotni. Tas nudien rada pārdomas, jo mūsu prezidents ir cilvēks, kurš, atšķirībā no valdošās “elites”, var patiešām teikt, ka lielākā problēma viņam ir komunikāciju problēma. Diez vai I. Lase ir vienpersoniski atbildīga par to, ko prezidents dara un kā viņš reaģē uz lietām, taču sabiedrisko attiecību kļūdas ir bijušas visnotaļ varenas — marismātiskā uzruna pērnajā tautas protestā, “skaidrojums” par to, kāpēc prezidents gozējās Pekinas radītajā bet falšajā saulītē brīdī, kad Gruzija dega kara liesmās, vāvuļošana brīdī, kad bija kritusi Kalvīša, bet vēl nebija atrasta jaunā valdība u.tml. Nepārprotami V. Zatlers nav muļķis, ja viņš būtu muļķis, tad viņš nebūtu kļuvis par vienu no valsts redzamākajiem ārstiem. Taču ārsts ir viena lieta, valstsvīrs ir atkal kaut kas cits, un, kā esmu rakstījis citreiz, politiķiem pasaulē mēdz būt profesionāla komanda, kura nekad neļauj pateikt ne to. Arī Vairai Vīķei-Freibergai sākumā bija pieredzes trūkums, un arī viņa reizēm nāca ar, nu, teiksim, ne gluži pārdomātām domām. Taču viņai bija pavisam profesionāla komanda, tajā skaitā nepārspējamā preses sekretāre Aiva Rozenberga, un pavisam drīz vien viņas kanceleja darbojās pat ļoti profesionāli. Lai vai kā, bet Valdis Zatlers Latvijas prezidents būs vēl vairāku gadu garumā, ja patlaban viņam kantorī strādā diletanti, tad ir laiks mainīt štatus.

***

Vēl ziņots, ka Francijas prezidents Sarkōžu Niklāvs ir paziņojis, ka gaidāmajās sarunās par Gruzijas attiecībām ar Krieviju piedalīsies arī Dienvidosetijas un Abhāzijas pārstāvji, tiesa, tā būšot ekspertu, nevis valdības delegācija. Ņemot vērā to, ka Dienvidosetijas un Abhāzijas “neatkarību” atzīst tikai Krievija un, ja nemaldos, ekskomunista vadītā Nikaragva, to var interpretēt tikai kā līšanu un laizīšanos Krievijas priekšā. Ārlietu ministrijas mājas lapā es par gaidāmo sapulci neko neatradu, bet Latvijai pret šo situāciju būtu jāiebilst pat ļoti stingri. Krievijas cūcību Gruzijas teritorijā nedrīkst pat mazliet leģitimēt, un kādreizējai ārlietu ministrei Sandrai Kalnietei ir absolūti taisnība, ka te vajag atcerēties pagājušā gadsimta 90. gadu sākumu, kad Padumjās savienības Baltijas republikas “lielā” Eiropa pie galda laida tikai tajos gadījumos, kad Maskavai pret to nebija iebildumu. Toreiz ar ASV prezidentu Džordžu Bušu vecāko un gudrāko priekšgalā notika liela roku lauzīšana par Padumjās savienības teritoriālo “integritāti,” pats Vašingtonā biju kādā sapulcē, kurā ASV Ārlietu resora pārstāvis atklātā tekstā pateica, ka par Baltijas valstīm vēl var runāt, bet par Ukrainas neatkarību nu gan ne. Tā rezultātā zāli skaļi un demonstratīvi pameta grupa ukraiņu. Te atkal kārtējo reizi ir jārunā par reālpolitikas graujošo ietekmi pret principiem un morāli, savukār franči vienmēr ir bijuši pārmērīgi gatavi, piedodiet, bučot Krievijas pakaļu. Ja Eiropa, tajā skaitā Latvijas Republika, vēlas pateikt, ka Dienvidosetija un Abhāzija vairs nav Gruzijas sastāvdaļa, tad lai tā pasaka skaidri un gaiši, un tad dzīvosim tālāk. Citādi runāt ar okupētas teritorijas valdošā režīma pārstāvjiem pie lielajiem Ženēvas galdiem ir garām, pilnīgi garām.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!