Raksts

Par valodas lietām


Datums:
16. maijs, 2012


Autori

Kārlis Streips


Jā, ir svarīgi pasargāt latviešu valodu, bet ir arī tādi gadījumi, kad valodas sargi mūsu valstī krietni pārcenšas. Šis ir viens tāds gadījums.

Labdien, lasītāji!

Pirms pāris dienām man Latvijas radio bija saruna ar uzņēmuma Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju Nilu Freivaldu. Protams, lielākoties mēs runājām par gana absurdo situāciju, kurā valdība ļāva uzņēmumam slēgt līgumu ar ārvalstu firmu par jaunu vilcienu būvēšanu un tikai tad sāka pārdomāt, kā to šodien trāpīgi raksta Dienas Bizness, “ko tā īsti ir atļāvusi.” Taču valdes priekšsēdētājs arī pateica kaut ko tādu, par ko kopš tā brīža esmu daudz domājis. Proti, mūsu valsts galvenie valodas sargi Pasažieru vilcienam ir aizlieguši vasaras laikā Jūrmalas vilcienos informāciju sniegt arī angļu valodā.

Kur te ir veselais saprāts? Latvija taču sevi uzskata par tūrisma zemi, tam veltītas vairākas valsts un pašvaldību programmas, notiek aktīva gatavošanās 2014. gadam, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Par tūristiem priecājas ikkatrs uzņēmējs, kurš tiem var pārdot preces un pakalpojumus. Bet vai no tā izriet, ka valsts uzņēmumi tūristus var informēt viņu valodā? Acīmredzot ne. Tas ir prātam neaptverams absurds. Kādam gabals nokritīs, ja vilcienā arī angļu valodā tiks pateikts, ka nākamā, lūk, būs Lielupes stacija, un tur vajag izkāpt tiem, kas vēlas apmeklēt Akvaparku? Vai arī, ka izkāpjot Majoros, var apmeklēt tādu vai citu muzeju vai citu iestādi? Otrā virzienā dodoties, nevar pateikt, ka tuvojas Sigulda ar tās krāsainajām lapām? Man pašam tālajā 1990. gadā atgadījās līdzīga situācija, kad braucu ciemos pie radiem Saulkrastos. Tolaik vēl visa informācija vilcienā bija krievu valodā. Dzirdēju tekstu “krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, krievu vārds, Saulkrasti,” un kāpu laukā. Tikai, kad biju izkāpis sapratu, ka krievu valodā bija pateikts, ka nākamā stacija būs Saulkrasti, bet pats esmu Pabažos. Nācās zvanīt radiniekam un pēc tam distanci no Pabažiem līdz Saulkrastiem mērot kājām.

Nākas domāt par Londonu. Tur metro vagonos ir displejs, kurā rādīts, kāda būs nākamā stacija, cik drīz tramvajs pie tās piebrauks u.tml. Informācija sniegta ne vien angļu, bet arī daudzās citās valodās, tajā skaitā arī, ja atmiņa neviļ, krievu valodā, jo Londonā ir pietiekami daudz krievu. Lūk, pilsēta, kura tūristiem vēlas sniegt visu informāciju, kas tiem ir vajadzīga. Protams, angļu valoda ir krietni “lielāka” valoda par latviešu valodu, taču arī latviešu valodas aizsargāšanā tomēr nevajag pārcensties. Nāk prātā situācija Rīgas lidostā (kur, starp citu, informācija tiek sniegta arī angļu valodā, nemaz nerunājot par lidmašīnām, kur tā ir starptautiska prasība), kur nevienā vārdā ārpus latviešu valodas nebija pateikts, ka kāpjot autobusā par koferi ir jāmaksā “pasažiera” maksa. Zinu vairākus tūristus, kuri tā “iekrita,” un diez vai viņi no Latvijas aizbrauca ar pašām jaukākām domām par to, kas te darās (kopš tā laika, šķiet, situācija ir labota un informācija par koferi ir arī citās valodās).

Kā esmu rakstījis citreiz, pirmkārt, latviešu valodai tomēr nekas nedraud, jo, ja kāds grib vaimanāt par ar pazušanu apdraudētu valodu, vajag tik paskatīties uz lībiešiem un viņu valodu un, otrkārt, par valodas pasargāšanu ir atbildīgi tikai un vienīgi latvieši. Taču no tā neizriet un nevar izrietēt aizliegums pret citu valodu lietošanu tur, kur tas ir vajadzīgs, un tūrisms tomēr ir visnotaļ starptautisks process. Pasažieru vilcienam no valodas inspektoriem vajag pieprasīt rakstisku slēdzienu, jo tas būs administratīvs akts, kuru var pārsūdzēt. Tad tas jāpārsūdz. Jo saku atkal — gabals nevienam nenokritīs, ja arī vilcienos informācija būs pieejama angļu valodā.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!