Labdien, lasītāji!Ziņots, ka Latvijas tā dēvētās "labējās" partijas visas sadevušās rociņās un aicina mūs visus parakstīt papīru par to, ka latviešu valoda mūsu valstī ir viena un vienīgā valsts valoda.
Te acīmredzot ir domāta reakcija pret to petīciju par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kuru pagājušā mēneša un vairāk laikā ir parakstījuši kādi 180 tūkstoši Latvijas pilsoņu.
Ja par pēdējo no šiem jautājumiem galu galā notiks referendums, tad iešu un balsošu “pret,” jo balsot vēlēšanās un referendumos tomēr ir pilsoņa pienākums. Taču nebūt neesmu pārliecināts par to, vai ir vajadzīgs miljonam cilvēku parakstīties par kaut ko tādu, kas jau tagad ir pilnīgi konkrēti noteikts, proti — ka mūsu valstī ir tikai viena valsts valoda. Manuprāt, te ir tas pats, kas bija sakāms par Amerikas Kongresu pirms kāda brīža, kad deputāti pavadīja vairākas stundas diskutējot to, vai Amerikas oficiālais lozungs joprojām ir “Mēs ticam Dievam.” Politikāņiem acīmredzot nav nekā labāka, ko darīt, un, ņemot vērā visu to, kas patlaban ir Saeimas darba kārtībā (tajā skaitā nākamā gada valsts budžets, par kuru laikraksts Dienas bizness šorīt pamatoti rakstīja, ka tas ir pārpilns ar pārlieku optimismu par ekonomisko nākotni), tas nekas labs nav.
Un par visu vairāk, vai nav laiks šim jautājumam mest mieru? Daudz ir rakstīts un runāts par to, ka “uz ielas” šī nebūt nav problēma. Pie tam, tā ir pseidoproblēma. Tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem latviešu valoda ir vajadzīga, tomēr to tādā vai citādā kvalitātē ir iemācījušies. Tiesa, daudzi labprāt joprojām runā krievu valodā (par to šodien laikrakstā Diena ir interesants eksperiments — iesaku izlasīt), taču tas lietas būtību nemaina. Patlaban aug jau otra paaudze, kurai krievu valoda nav automātiska un, lai gan, protams, katra valoda ir svēta lieta, krievu valodai Latvijā jābūt svešvalodai tieši tāpat, kā angļu (kura tomēr pasaulē ir daudz, daudz nozīmīgāka par krievu valodu), franču, zviedru un visām citām valodām. Un, kas attiecas uz valsts valodu — tas ir ierakstīts Satversmē, un Satversmi grozīt, lai no šī principa atteiktos? Vismaz šajā Saeimā tas ir pavisam neticami. Te nu reiz ir jautājums, par kuru radikāļiem abos galos derētu vienkārši nomierināties. Galu galā, pat “Saskaņas” centrā ir deputāti, kuri iebilst pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
***
Kas attiecas uz vēlēšanām Krievijā, man personīgi ir prieks, ka diktatoru partija mazliet dabūja pa biksēm, gurdeni nepārsteidz tas, ka kārtējo reizi diktatoru partija atrada par vajadzīgu krāpties, lai arī tā varēja gluži viegli rēķināties ar lielāko balsu skaitu (internetā, it īpaši YouTube saitā, ir daudz pierādījumu par krāpšanos — internets mūsdienās ir lielisks līdzeklis pret Kremļa centieniem monopolizēt visus elektroniskos masu informācijas līdzekļus pēc kārtas), bet par visu vairāk prātu nodarbina lūk, kāds jautājums: Kur ir palikuši tie Krievijas iedzīvotāji, kuri tomēr nevēlas dzīvot “suverēnas demokrātijas” un “varas vertikāles” apstākļos? Vienīgā patiesi rietumnieciski orientētā partija, kurai Kremlis ļāva piedalīties vēlēšanās, bija Jabloko, tā saņēma knapi trīs procentus balsu. Protams, tas, ka 40 procenti vēlētāju “balsoja ar kājām” un vēlēšanās nepiedalījās vispār, ir sava veida rādītājs — droši vien Krievijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nav nekādu ilūziju par to, ka viņu valstī kaut kas īpaši varētu mainīties tiesiskuma un modernizācijas virzienā. Ir arī tas apstāklis, ka emigrācija no Krievijas ir situsi pat augstāku vilni nekā emigrācija no Latvijas. (Šajā kontekstā, starp citu, mulsina šodien no Latvijas bankas nākušais ziņojums — ka izceļojošo Latvijas iedzīvotāju skaits esot krietni zem 200 tūkstošiem; ja tā, tad rodas ļoti lieli jautājumi par šogad tautas skaitīšanā saskaitīto iedzīvotāju skaitu, jo man dati rāda, ka aizbraucēju skaits tomēr šķiet esam krietni, krietni lielāks). Un ir arī tas, ka Kremlis nudien ir meklējis un atradis visvisādus “iemeslus,” kāpēc lielam skaitam partiju un indivīdu liegtu tiesības piedalīties vēlēšanās. Tāda nu tā “suverēnā demokrātija” mūsu kaimiņvalstī ir. Taču vienalga rodas jautājums par to, kurā brīdī Krievija pievienosies civilizētajai pasaulei, jo lai vai kā, bet pēc svētdien notikušajām vēlēšanām var rasties vēlme kļūt mazliet optimistiskākam par to, ka vismaz Putins mazliet ir dabūjis, tā teikt, ka ņuņņām, taču nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka kaimiņvalstī kaut kas īpaši mainīsies. Tiesa, Latvijai pret šo situāciju ir jāizturas ar vēsu mieru, bet kaimiņvalsts tautas žēl ir vienalga.
Jauku visiem dienu!