Labrīt, lasītāji!Vakar vakara notikumi man sirdī joprojām veido mieles. Pie Saeimas atradās ļaudis maskās un ļaudis, kuri brēca "Rossija, Rossija!" Tie nu nebija cilvēki, kuri protestēja vecmāmiņas zemo pensiju. Vainīgie ir jānoskaidro, cik noprotams, likuma aizsardzības instancēm ir pietiekami daudz video materiālu un citas informācijas, katrā gadījumā vakar vakarā notikušo redzēja ļoti daudz aculiecinieku.
Lai arī kādas nebūtu sabiedrības dusmas par mūsu pagalam izkurtējušo valdību, nav aizbildinājuma logu laušanai, šņabja bodes izlaupīšanai (tas, starp citu, par vakar vakara “cēloņiem” pasaka ļoti daudz), un policijas apmētāšanai ar akmeņiem un citiem priekšmetiem. Sodam jābūt, un bargam. Turklāt runai ir jābūt arī par augstāk stāvošu atbildību par to, ka policijas reakcija vismaz sākotnēji bija tik vārga. Tā dēvetās “Leģionāru dienas” un, ja kas, arī geju un lesbiešu Draudzības dienu pasākuma laikā likuma sargi spēja nodrošināt pat ļoti dzelžainu kārtību. Kas notika vakar? Uz to pirmkārt būtu jāatbild iekšlietu ministram Segliņam un premjerministram Ivaram Godmanim, un nebūt nedomāju, ka būtu par daudz prasīts, lai abi kungi šajā situācijā lemtu par demisiju. Un tas pats ir sakāms arī par policijas vadību, jo vienalga, ko dara politikāņi, policisti tomēr ir profesionāli ļaudis, un tas, kas notika vakar, tomēr nebūtu aprakstāms ar vārdu “profesionāli.”
Bet diez vai. Jo ārpus vakardienas notikumiem ierastā politiskās “elites” uzvedība mierīgi rullē tālāk. Saeimas spīkers Daudze acīmredzot uzskata, ka sabiedriskas izpausmes nav vajadzīgas vispār, tāpat kā viņš pagājušā vasarā teica, ka nav vajadzīgs nekāds referendums, arī šoreiz viņš pateica, ka demonstrāciju vispār nevajadzēja rīkot. Āksts tāds. Savukārt pats Godmanis no notikušā ir nonācis pie viena secinājuma — partijas Sabiedrība citai politikai līderis Štokenbergs neesot “tiesīgs” būt par politiķi. Godmanis ir dikti nasks ar dažādiem paziņojumiem par to, kas ir un nav “tiesīgs.” Atcerēsimies, ka pēc tam, kad Saeima triecientempā un bez īpaši plašām zināšanām maratonsesijā apstiprināja veselu strīpu likumprojektu bez jelkādām vērā ņemamām debatēm, Godmanis paziņoja, ka neviens neesot “tiesīgs,” pieprasīt Saeimas padzīšanu. Vārdu sakot, divas no valsts trim augstākajām amatpersonām uzskata, ka sabiedrības vienīgais pienākums ir sēdēt klusu un “netraucēt” valdošajiem. Atradies “tiesīguma” noteicējs!
Un nesanāks. Jo sabiedrībai ir ko teikt par pietiekami daudz no tā, ko valdošā banda turpina pastrādāt. Piemēram, ir doma par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja apvienošanu ar Drošības policiju. Tas nekas, ka KNAB un DP funkcijas ir fundamentāli atšķirīgas. Tas nekas, ka DP darbojas Iekšlietu ministrijas — tātad politiskas struktūras — ietvaros, savukārt KNAB ir atbildīgs par politiskās struktūras ētikas un tās kliedzošā trūkuma uzraudzīšanu. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka patiesais “mērķis” ir KNAB neitralizēšana.
Un Kultūras ministrija. Izrādās, ka promejošā ministre Demakova, gluži kā cars Putins ar lelli Medvedevu, ir paģērējusi arī savu pēcteci, aktieri un uzņēmēju Juri Žagaru. Acīmredzot savu ministrijas consigliere* Mārtiņu Vanagu ministre neuzdrīkstējās izvirzīt, vai varbūt viņš arī to nemaz nevēlējas, bet arī par Žagaru ir uzdodami konkrēti jautājumi. Pirmkārt, vai ministrs var būt cilvēks, kura brālis vada vienu no valsts redzamākajām kultūras institūcijām, proti — Latvijas Nacionālo operu? Vai no tā nesanāk pat ļoti redzams iespējams interešu konflikts? Otrkārt, vai visiem no amata aizejošiem ļaudīm tagad būs tiesības noteikt savu pēcteci? Tā nu gan būtu “lieliska” savējo būšana. Iespējams, ka J. Žagars būtu ļoti labs kultūras ministrs, bet šie tomēr ir pietiekami nopietni jautājumi.
Un Satiksmes ministrija. Nedomāsim, ka tas nav saistīts ar to, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas un cilvēks, kurš ir paziņojis, ka nākamā viņa Dieva tā kunga noteiktā sūtība ir kļūt par Rīgas mēru, vēlas atrast pašus populistiskākos solījumus, bet hiperaktīvais ministrijas boss Šlesers nu ir nācis ar domu, ka bankām ir jāaizliedz vērsties pret ļaudīm, kuri ir nonākuši kredītu problēmās. Tā nu būtu viena varena valsts intervence uzņēmējdarbības sektorā, turklāt kredītu lietā tomēr ir divas puses. Jā, bankas pēdējo gadu laikā ir bijušas pat ļoti gatavas izsniegt kredītus pa labi un pa kreisi, ar to saistītais biznesa risks ir banku jautājums, bet jādomā arī par ļaudīm, kuri ir gatavi ņemt kredītu zinot, ka ar to atmaksāšanu varētu rasties problēmas. Te būtībā ir tā pati situācija, kāda pirms 10 un vairāk gadiem bija ar Banku Baltija. Cilvēks, kurš par tās solījumiem padomāja vairāk, kā divas minūtes, saprata, ka tiek piedāvāta klasiska piramīdu shēma, neviena nopietna banka pasaulē nevar piedāvāt 80 procentus un vairāk uz depozītiem un šādu sistēmu uzturēt ilgstoši. Te jādomā par jēdzienu “pats vainīgs,” un, lai arī valsts var darīt daudz ko, lai palīdzētu ļaudīm, kuriem šajā jomā ir radušās nepatikšanas (piemēram, pilnveidojot likumu par personīgo bankrotu), noteikt, ka bankas nedrīkst veikt normālas operācijas un tāpēc garantēt tām zaudējumus pilnīgi noteikti nav laba doma, vēl jo vairāk tāpēc, ka Šlesera paģērētais aizliegums tiklab attiektos gan uz tiem, kuriem patiešām ekonomiskā krīze ir radījusi lielas problēmas, gan arī uz ļaudīm, kuri šādā situācijā vienkārši nolemtu ļauprātīgi neko vairs nemaksāt. Ja nedraud nepatikšanas, kāpēc vispār kādam kaut ko maksāt?
Vakardienas notikumi tomēr kārtējo reizi pierādīja, ka valdībai maigi sakot nav adekvātas reakcijas pret sašutumu, kādu sabiedrībā radījusi tās mazspēja, negodīgums, melīgums un patmīlība. Un, lai arī cik tas nebūtu briesmīgi, valdošajai “elitei” tomēr ir jāsaprot, ka vadzis reiz var arī salūzt, jo izmisis cilvēks ir gatavs uz daudz ko.
Mierīgu visiem dienu!
* Consigliere — no itāļu valodas ar nozīmi “padomdevējs,” konkrēti — itāļu Mafijā