Labrīt, lasītāji!Ziņots, ka Ārlietu ministrija Valsts prezidentam iesniegusi Saeimas deputātes Vairas Paegles uzvārdu kā ieteikto kandidāti kļūt par Latvijas Republikas vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā. Šis fakts dažos komentētājos ir izcēlis sašutumu, jo mūsdienu demokrātijai neklājoties vēstnieka amatā iecelt politiķus.
Par to neesmu simt punktus pārliecināts. Ja ir kvalificēts kandidāts, kāpēc gan ne? Latvijai, piemēram, nāktu tikai par labu, ja to ANO vai kādā citā vadošā organizācijā pārstāvētu mūsu “otra Vaira,” un arī viņa kā bijusī prezidente ir ieskaitāma politiķu kārtā. Taču jautājumā par Vairu Paegli ir cita lieta. Ir pilnīgi iespējams, ka “Tautas” partija ar šo nomināciju ierauga veidu, kā atbrīvoties no neērtas personas. Es drīzāk gribētu to aplūkot no otras puses — tas ir veids, kā Vairai Paeglei atbrīvoties no neērtas (un tas ir ļoti maigi teikts) politiskās partijas.
Jo es Vairu Paegli pazīstu jau 20 gadu garumā. Kādreiz es strādāju Amerikas Latviešu asociācijā, un kādu laiku ALA ārlietu nodaļu vadīja visnotaļ nekompetents cilvēks. V. Paegle toreiz latviešu lietās īpaši iesaistīta nebija, bet viņu pārliecināja startēt uz attiecīgo amatu un, kad viņa uzvarēja, ALA štata darbinieki visi bija ļoti, ļoti laimīgi. No turienes V. Paegle kļuva par Pasaules Brīvo latviešu asociācijas vadītāju un, kā zināms, ar laiku arī par Saeimas deputātu. Neaizmirsīsim, ka 1999. gadā “Tautas” partija tieši viņu izvirzīja Valsts prezidenta amatam, un toreiz vēl nebija izstrādāta politika par “uzmešanu” un “lielākā kretina” meklēšanu.
Taču diemžēl jāsaka, ka laikā kopš pagājušajām Saeimas vēlēšanām Vaira Paegle sevi ir diskreditējusi absolūti tikpat daudz, kā jebkurš cits valdošās “elites” deputāts, jo arī viņa ir balsojusi par muļķīgiem, kaitīgiem un bīstamiem lēmumiem. Nav nepieciešams tos uzskaitīt vēlreiz, visi zina, par ko ir runa. Man ir ļoti sāpīgi tā rakstīt par cilvēku, kuru vienmēr esmu cienījis (un Vaira Paegle nav vienīgais “Tautas” partijas deputāts, par kuru tas ir sakāms — citiem uzvārds ir Ābiķis un Leiškalns), un tāpēc es tikai priecāšos, ja viņa no šīs varzas un šīs mēslu bedres atbrīvosies. Viņa būs lieliska vēstniece ANO, un es būšu ļoti laimīgs, ja viņa varēs sākt ārstēt savu pavisam pazaudēto sirdsapziņu.
***
Un par masīvo cūcību. Par savu zelta medaļu Pekinā BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs saņem valsts prēmiju 100 tūkstoši latu (vismaz ceru, ka viņš to saņem — spiedīgos budžeta apstākļos varbūt arī šajā gadījumā Godmanis sarauks pieri un pateiks “nē”). Savukārt par savu zelta medaļu Pekinā diska metējs Aigars Apinis saņems prēmiju 20 tūkstoši latu. Aigars Apinis startēja paralimpiskajās spēlēs, un ar absolūti visu iespējamo cieņu Mārim Štrombergam, es tomēr atļaušos teikt, ka Aigaram Apinim, lai tiktu pie sava zelta, bija jāpārvar daudz, daudz kas vairāk. Tas, ka “neveselajam” sportistam valsts prēmija ir piecas reizes mazāka, nekā “veselajam” — tā ir āprāta cūcība un kauns.
Jauku visiem dienu!