Labvakar, lasītāji!Divas pārdomas par šodien notikušo. Pirmkārt, vēlos no sirds apsveikt Vairu Paegli ar lēmumu, izstāties no "Tautas" partijas. Viņai tā vajadzēja darīt jau ļoti sen, jo paliekot partijā viņa balsoja par visiem idiotiskajiem partijas iniciētajiem lēmumiem -- drošības sistēmas sagraušana, kliedzoši ne to cilvēku bīdīšana dažādos amatos, ekonomisko likumsakarību ignorēšana, mutatis mutandis lieta u.tml. Bet labāk vēlāk, nekā nekad. Jebkas, kas Saeimā grauj "Tautas" partijas spēku un autoritāti, ir apsveicama lieta.

dien man bija tas gods, vadīt diskusiju, kurā piedalījās Valsts prezidents un rektori u.c. personas no 20 Latvijas universitātēm un augstskolām. Sarunas laikā notika liela gaušanās par finansējumu. Tas ir saprotami, jo viegli patlaban nav nevienam, un augstākā izglītība nav nekāds izņēmums. Izskanēja aicinājums, liberalizēt noteikumus par valodu lietošanu augstākās izglītības sistēmā, jo esot pietiekami daudz ārvalstu studentu, kuri gribot mācīties krievu, angļu vai kādā citā valodā. Viena dalībniece aicināja atcerēties, ka augstākā izglītība var būt ne tikai zinātnē, bet arī profesijā pamatots process. Tam es pilnīgi piekrītu. Manā Latvijas universitātes Komunikāciju katedrā studenti lielākoties tiek mācīti kā komunikāciju teorētiķi, lai arī esmu pilnīgi pārliecināts, ka jaunieši žurnālistos iestājas tāpēc, ka vēlas kļūt par žurnālistiem, nevis tā, lai mācītos par diskursa teoriju un visu pārējo teorētisko. Vēl vairāki dalībnieki aicināja Saeimu beigt muļļāties ar augstākās izglītības likumu un to pieņemt pašreizējā variantā. No izglītības ministres puses gan tika aizrādīts, ka attiecīgās Saeimas komisijas vadība esot apgalvojusi, ka paši rektori nav nonākuši pie kopsaucēja par to, ko viņi īsti grib, bet fakts tomēr ir tāds, ka šī jautājuma atrisināšana ir prasījusi daudz par daudz laika. Varu simpatizēt — tas pats bija sakāms par elektronisko mediju likumu, kuru arī profesija gaidīja ilgi un dikti.

Taču, manuprāt, pašu loģiskāko minētajā sapulcē pateica Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis. Viņš aicināja klātesošos tomēr atcerēties, ka šogad pirmajā klasē iestājās apmēram 20 tūkstoši bērnu. Pie vislabākām iespējām augstāko izglītību pēc 12 gadiem vēlēsies iegūt puse no viņiem — tātad, ap 10 tūkstošiem. Latvijā augstskolu, universitāšu un koledžu ir papilnam, papilnam. Ko tās visas tad darīs? Tas ir pietiekami nopietns jautājums domājot arī par to, vai tomēr nevajadzētu atsevišķas augstskolas apvienot. Pret to, saprotamā kārtā, lielākoties klātesošie iebilda. Katram savs krekls tuvāks. Taču bija arī pozitīvs piemērs — Valsts Aizsardzības akadēmija labprāt apvienotos ar Jūras akadēmiju un izveidotu vienu ar militārām lietām saistītu augstskolu. Tas ir labs piemērs. Joprojām man nav skaidrs, kāpēc Latvijas Medicīnas akadēmijā (zinu, ka to tagad sauc par Stradiņa universitāti, bet tomēr) tiek mācīta politoloģija un žurnālistika. Politologu un žurnālistu mums jau tā ir vai cik. To zinu, jo uz pāris roku pirkstiem varu saskaitīt tos no maniem bijušajiem studentiem (un viņu ir bijis krietni vairāk, kā tūkstotis), kuru klātbūtni esmu pamanījis presē. Tiesa, sieviešu gadījumā var būt laulības un mainīts uzvārds, bet žurnālistikas pasaule Latvijā ir tik plaša, cik tā ir, un plašāka vismaz pagaidām tā tomēr nekļūs. Katrā ziņā, diskusija Valsts prezidenta pilī bija gana interesanta. Cerēsim, ka augstākajai izglītībai mūsu valstī tuvojas gaišākas dienas.

Jauku visiem atlikušo vakaru!