Raksts

Par vai pret krievu valodu?


Datums:
03. decembris, 2011


Autori

Linda Curika


Foto: epSos.de

Sākšu ar to, ka es neatbalstu ideju, ka krievu valodai ir jākļūst par otro valodu Latvijā. Un nespēju saprast krievus, kas ir balsojuši par to ar tikai vienu domu - lai Latvijā varētu nerunāt latviski, bet tikai krieviski. Un reklāmas, propaganda un jo īpaši mūzikas video manī raisīja nacionālo naidu.

Tomēr man ir sajūta, ka ir jādomā tālāk par propagandu un nepatīkamo, pat bailīgo video, kas tika izplatīts.

Pirmkārt, visiem Latvijas pilsoņiem ir iespējas iniciēt referendumu. Par pašām idiotiskākajām, pretīgākajām, nepieņemamākajām tēmām. Tā ir maksa, ko mēs maksājam par demokrātiju. Jā, mēs tam varam nepiekrist, jā, mums šīs idejas var likties nepieņemamas. Krievi mēdz runāt par to, ka Latvijā jūtas kā otrās šķiras pilsoņi. Pēc vispārējās sabiedrības attieksmes tā var likties. Latvieši varētu ierosināt referendumu par jebko un tās būtu viņu demokrātiskās tiesības un neviens nevarētu atļauties tādu retoriku kā tagad attiecina uz krieviem, kas parakstījās. Krievi ir tie otrās šķiras pilsoņi, kas gan te drīkst dzīvot, ēst un maksāt nodokļus, bet viņiem nav tiesību darīt ko tādu, kas latviešiem liekas nepieņemams. Jo viņi šeit ir kas līdzīgs ciemiņiem ar bonusa iespējām. Nopietni?! Vairākās paaudzēs dzīvojušie, nodokļus maksājošie krievi ir ciemiņi?

Pārāk maz tiek runāts par to, ka lielā mērā par topošo dārgo bezjēdzīgo referendumu mums ir jāsaka milzīgs un mīļš paldies nacionālajiem spēkiem. Pirmkārt, šī parakstu vākšana, kas sākumā likās kā joks, sākās pēc tam, kad tika ierosināta parakstu vākšana par izglītību tikai latviešu valodā. Un tā vietā, lai ļautu jaunajai parakstu vākšanai noklust, nacionālie spēki uzkurināja latviešus, viņu nacionālās jūtas un šajā nācijas sargu aizsegā spēlēja reitingu vākšanas spēlītes.

Daļa atbildības būtu jāuzņemas arī Vienotībai, kas tā arī nepaņēma Saskaņas Centru valdībā. Nepaņēma tādēļ, ka redzēja, ka šie politiķi viegli atsakās no visām savām sarkanajām līnijām un tas nav partneris, ko vēlies redzēt sev blakus. Bija skaidrs, ka SC būtu vājš partneris, kam pat īsti nebija spēcīgu ministru amata kandidātu, ko piedāvāt. Tā vietā, lai ļautu SC pašiem sevi padarīt par vēlētājiem neinteresantu partiju, tagad SC rokās ir krievu atbalsta trumpis.

Bet galvenais jautājums ir – ko mēs darīsim tālāk, kad referendums būs izgāzies. Es ļoti baidos, ka mēs iebakstīsim krieviem sejā, ka viņu ideja nav izdevusies un iesim mierīgi gulēt. Bet mēs nedrīkstam gulēt. Ir kaut kas jāmaina, kamēr mēs nepamostamies pie sasitas siles jeb šajā kontekstā – Latvijas. Jo par vienu varam būt droši – Krievijas propaganda negulēs. Latviešu nacionālistiem būtu jāatkāpjas no dažām sarkanajām līnijām un jāsniedz krieviem vismaz dažu prasību piepildījums.

Kur būtu problēma ļaut augstāko izglītību iegūt krievu valodā? Tas ļautu privātām augstskolām piesaistīt studentus no NVS valstīm, kas vēlas iegūt lētu, bet Eiropas līmeņa izglītību. Tā būtu iespēja ne tikai veicināt ekonomisko attīstību, bet arī, iespējams, attīstīt realitātē augsti kvalificēta darbaspēka migrāciju. Turklāt, tie, kas vēlētos strādāt Latvijā – viņiem valoda ir jāzina tā vai citādi.

Es arī saprotu dažus aspektus, kas pamato nepieciešamību paplašināt krievu valodas lietojumu vismaz pašvaldību līmenī. Viena lieta ir saprast, runāt latviešu valodā vismaz elementārā līmenī, ko tomēr lielākā daļa krievvalodīgo, jo īpaši vecāka gadagājuma, ir apguvuši. Cita lieta ir rakstīt iesniegumus un lasīt likumus, ko, būsim godīgi, ne visai labi pieprot pat latvieši. Tāpēc man liekas, ka iespēja sociālos pakalpojumus saņemt krievu valodā būtu pretimnākšana. Jo īpaši, attiecībā uz sirmgalvjiem.

Statistikas dati liecina, ka integrācijas politika ir bijusi neveiksmīga – tā balstījās uz krievu padarīšanu par latviešiem, tomēr tas nav izdevies. Un tā vietā lai pateiktu – mums nesanāca, ir jādara citādāk, dažreiz liekas, ka mēs esam vai nu padevušies, vai izvēlamies pielietot buldozera politiku – braucam tik tālāk. Krievi nejūtas piederīgi šai valstij un tā nav tikai viņu problēma, bet arī mūsu problēma. Pat vairāk mūsu problēma, jo viņi ir pakļauti krievu mediju propagandai. Un viņi nekur netaisās braukt, viņi paliks šeit, kas to padara par nacionālās drošības jautājumu.

Ir vairāki veidi, kā veicināt piederību, bet es pieminēšu tikai divus. Nacionālajiem svētkiem būtu jābūt nevis latviešu nācijas sajūtas piepildījuma kvintesencei, bet gan Latvijā dzīvojošo svētkiem. Tādiem, kur ir nevis uzsvars uz latviešiem, bet Latvijas iedzīvotājiem. Otrs jums nepatiks – runāt par jautājumiem nevis uzspiežot mūsu pareizo vēstures versiju, bet gan kā vienlīdzīgiem partneriem, kas procesā atrod vidusceļu starp atbrīvošanu un okupāciju. Es ticu, ka tas ir iespējams.

Tāpat būtu nepieciešams uzsākt nopietnu diskusiju par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem.

Es zinu – daudzi man teiks, ka šo jautājumu risināšana ir latviešu nacionālās identitātes apdraudējums. Lūk, no šejienes arī aug kājas krievu retorikai par to, ka viņi ir otrās šķiras valstij nepiederīgi cilvēki.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!