Raksts

Par uzņēmumu Sony un autortiesībām


Datums:
16. februāris, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Šorīt, tēju dzerot un atkopjoties no procesa, kas saucas gulēšana, es, kā vienmēr, parakņājos pa internetu, lai paskatītos, kas tur interesants. Izpildīju krustvārdu mīklu savas dzimtās pilsētas Čikāgās laikrakstā (The Chicago Tribune). Konstatēju, ka Čikāgā, kamēr pie mums Rīgā temperatūra ir -19, temperatūra ir +4, un tas ir pusdivos naktī. Saviebos. Un, caur vienu linku un pēc tam nākamo, nonācu lapā, kurā tapa demonstrēti 10 visšokējošākie notikumi Grammy mūzikas balvu pasniegšanas laikā, vismaz ciktāl attiecīgā portāla autori kaut ko uzskata par šokējošu vai nešokējošu. Katram no šiem desmit notikumiem blakus bija YouTube klips. Bet lika drusku pagaidīt. Uzklikšķinot uz YouTube linka, parādījās paziņojums, ka nekā nebija, nekāda šokējošu notikumu skatīšanās nebūs, jo mana IP adrese neatrodas Amerikas Savienotajās Valstīs un tāpēc globālais izklaides industrijas begemots Sony man šokējošo notikumu skatīties neļaus. Sorry. Skatieties kaut ko citu.

Tas pats notika pirms pāris nedēļām, kad internetā aplūkoju tā dēvētos “flešmobus” — pasākumus, kuros konkrētā brīdī kāds bariņš cilvēku konkrētā vietā sāk kaut ko darīt. Man sevišķi patīk tie “flešmobi,” kuros operas zvaigznes piepeši universālveikalā sāk dziedāt ārijas, un esmu sazinājies ar Latvijas Nacionālo operu ar domu, ka tāpat varētu darīt arī mūsu operdziedātāji, piemēram — Galerijā Rīga. Tas būtu lustīgi. Pagaidām esmu priecājies par operdziedātājiem Filadelfijā, Sidnejā u.citur, kas dziedājuši toreadoru dziesmu no Karmenas un, it īpaši, dzērāju dziesmu no Traviatas — pēdējā ir tāda “visu laiku lielākie hīti” eksemplārs āriju pasaulē, to mēdz dziedāt arī mūsu republikas opersvētkos. Lūk, tur problēmu nebija. Verdi un Bizē acīmredzot par autortiesībām neraizējas, lielākoties, droši vien, tāpēc, ka abi divi jau sen nomira. Taču linkojot no viena “flešmoba” uz nākamo, konstatēju, ka Briselē savulaik viens bariņš cilvēku ir piepeši dziedājis nevis āriju no operas, bet gan dziesmu no pasaulslavenā mūzikla “Mūzikas skaņas.” Bet, atkal — lika drusku pagaidīt. Arī tur Sony piesauca autortiesības.

Jā, autortiesības — svēta lieta. Bet te nu tomēr šķiet, ka globāls begemots uzvedas piekasīgi, lai neteiktu krietni skarbāk. Pat pie labākās gribēšanas es kā nevaru, tā nevaru izdomāt, kā uzņēmuma Sony finanšu rezultātus pasliktina tas, ka es četras minūtes skatos, kā Briselē ļaudis dzied dziesmu, kura acīmredzot kaut kā ir nonākusi Sony katalogā un tātad — īpašumā. Nebija tā, ka pēc tam, kad Sony man neļāva skatīties dziesmu no Briseles, es jutu tik panisku “Mūzikas skaņu” iztrūkumu savā dzīvē, ka momentā metos interneta dzīlēs, lai kaut kur atrastu oficiāli pārdodamu filmas ierakstu un maksātu lielu naudu, lai man to atsūta jau parīt (nesen iznākušais “oficiālais 45 gadu jubilejas” variants filmai ar ātro sūtīšanu no uzņēmuma Amazon maksātu apmēram 40 latus). Tāpat nezinu, kā Sony finanšu rezultātiem traucētu tas, ka es noskatos, kā Grammy balvu pasniegšanas laikā viens reperis uzvedas nesmuki, kamēr balva tiek piešķirta citam reperim. Tiesa, Sony pērn finanšu gadu noslēdza ar ļoti ievērojamiem zaudējumiem, bet diez vai tas ir tāpēc, ka YouTube klienti skatās amatierus, kuri dzied “Do, a deer, a female deer; re — a drop of golden sun; mi – a name I call myself; fa — a long, long way to run; sol – a needle pulling thread; la – a note to follow sol; ti — a drink with jam and bread; and that brings us back to do-oh-oh-oh.” Ceru, ka neesmu pārkāpis Sony izpratni par autortiesībām, šos vārdus reproducējot šeit. Un tas, ka es tos zinu no galvas, laikam nozīmē, ka kādreiz filmu “Mūzikas skaņas” esmu skatījies gluži oficiāli un ar visiem nepieciešamajiem maksājumiem Sony kabatā. Piedevām ne tikai vienu vai divas vai padsmit reizes vien.

Protams, saprotu, ka mūsdienās tādiem uzņēmumiem, kā Sony, viegli neiet, jo, ja godīgi, tad, protams, ja man piepeši savajadzētos skatīties “Mūzikas skaņas,” es droši vien nevis maksātu 40 latus uzņēmumam Amazon, lai filmu saņemtu aizparīt, bet filmu atrastu internetā, “nokačātu” par velti, un skatītos jau šodien. Tas, lūk, uzņēmumam Sony ir lielais jautājums — kā turpināt pelnīt naudu laikmetā, kad hakeri pasaulē intensīvi sacenšas viens ar otru, kurš attiecīgo filmu vai raidījumu internetā var izvietot visātrāk. Bet nobloķējot “flešmobu” Briselē ar attieksmi “mēs tā varam izdarīt — bīstieties, jel, Jūs nelikumīgie satura lietotāji!” … nu, diez kas nav. Ļaudis Briselē gribēja citiem uztaisīt priecīgu brīdi. Nezinu, vai viņi par dziesmas prezentēšanu centrālstacijā kādam kaut ko maksāja. Bet vienalga, vai jā, vai nē — acīmredzot begemotiem nemēdz būt humora izjūtas.

Jauku visiem dienu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!