Labdien, lasītāji!Šodien Latvijas Avīzē ir ļoti interesanta intervija ar Latvijas Uzņēmumu reģistra galveno notāru Ringoldu Balodi. Lielākoties intervija ir par to, ka UR cita starpā registrē arī politiskās partijas. Jāatzīst, tas man bija jaunums, man vienmēr likās, ka ar to nodarbojas Tieslietu ministrija. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Kā jau LA tas ir raksturīgi, intervijas autori Krustiņš un Līcītis nocentrējas uz vienu konkrētu un viņiem netīkamu, proti — Jevgeņija Osipova partiju. “Mūsu lasītāji,” kurus Krustiņš mēdz piesaukt tad, kad viņš jautājuma vietā vēlas pasniegt komentāru, esot satraukti par to, ka šai partijai ir ļauts reģistrēties par spīti tam, ka tā ir cilvēku grupa, “kas rīkojuši militārus manevrus, nodarbojušies ar provokācijām un atrodas Drošības policijas uzmanības pastāvīgā lokā.” Lieki teikt, ka abiem LA censoņiem nav tikpat liela uztraukuma par latviešu “politiskām” organizācijām, kuras rīko to pašu, nodarbojas ar to pašu, un arī ir DP uzmanības lokā, bet tāda nu ir minētā avīze — latvieši nekad neko sliktu nav darījuši, nedara un nekad arī nedarīs. Šis visnotaļ kliedzošais objektivitātes trūkums šajā gadījumā nav galvenais.
Galvenais ir tas, ko uz minētajiem jautājumiem atbildēja R. Balodis — pirmkārt, viņš nevar atteikt partijas reģistrāciju tikai tāpēc, ka viņam partija nepatīk, un otrkārt, Eiropas Cilvēka tiesību tiesa visnotaļ skaidri ir pateikusi, ka iespēja, ka kāda politiska organizācija varētu nodarboties ar nelikumībām, pati par sevi nav pamatojums tās aizliegšanai, ir vajadzīga rīcība. R. Balodis noraidīja Līcīša aizrādījumu, ka Vācijā diez vai tiek reģistrētas neofašistu partijas (arī šajā gadījumā būtu jauki, ja viņam un kolēģim nokristu klapes no acīm un viņi paskatītos, ar ko nodarbojas dažs labs latvju bāleliņš), jo Vācijā pēdējais vārds par šīm lietām pieder Konstitucionālajai tiesai, savukārt mūsu valstī Satversmes tiesai tādu tiesību nav. Ja kādai partijai tiek atteikta reģistrācija, seko lieli tiesu darbi, kuru ietvaros “ekstrēmisti iztaisīsies par mocekļiem, nesaprastajiem un atstumtajiem, un tas ir tieši tas, kas līdzšinējai ļaužu saujiņai vajadzīgs.” Un trešo reizi teikšu, ka tas nav kaut kas, ar ko nodarbojas tikai nelatvieši.
Intervijas beigās LA aktīvisti un UR galvenais notārs nonāk pie slēdziena, ka, iespējams, par politiskām organizācijām, kuras vēlas reģistrēties, vispirms būtu vajadzīgs slēdziens no Ģenerālprokuratūras, tāpat kā patlaban reliģiskām organizācijām, kuras vēlas reģistrēties, ir jāsaņem slēdziens no Tieslietu ministrijas. Taču te tomēr ir fundamentāls demokrātijas jautājums. Ja partijas iesaistīšanās nelikumīgā darbībā ir kritērijas par tās esamību vai neesamību, tad laikam jau būs jāaplūko Rīgas domes deputāts, kurš vakar tika aizturēts 16. marta notikumu kontekstā. Viktors Dergunovs pārstāv PCTVL. Savulaik aizturēts bijis arī izteikti latviskais nacionālists Viktors Birze, viņš kādreiz vadīja partiju ar nosaukumu Nacionālā spēka savienība. Abos gadījumos, man nebūtu ne mirkli žēl, ja minētās organizācijas pazustu no zemes virsas, vai vismaz no Latvijas. Bet arī mana patika vai nepatika nav rādītājs, turklāt abos gadījumos, protams, aizturēts nenozīmē notiesāts.
Attīstīta demokrātiska valsts un sabiedrība spēj pieciest arī ekstremālākas sabiedriski politiskās izpausmes. Gan osipoviešiem, gan viņu pretmetiem latviešu aprindās vēlēšanas neko labu nedod — 2006. gadā NSS saņēma veselus 0,13 procentus balsu, savukārt četrus gadus pirms tam labāk neklājās nedz latviešu, nedz krievu radikāļiem. Tālāk jāskatās uz tiem brīžiem, kad ekstrēmisti pakļaujas savam ekstrēmismam un parādās publiski — tas ir 16. marts, tas ir 9. maijs, tas ir Draudzības dienu pasākums. Tad, kad šajos notikumos tiek pārkāpts likums, tad caps aiz spraunas un viss. Bet vai būtu jāaizliedz šādiem ļaudīm vispār iziet uz ielas vai reģistrēt savu organizāciju? Ja tā, tad kam tas būtu jānosaka? Kādi būs kritēriji, jo ar “patīk/nepatīk” tomēr nepietiek? Ja notiks precedents un tiks aizliegts viens radikāļu bariņš, vai veidosies konsekvence un tiks aizliegti arī citi? Varbūt arī tādi, kas ir mazāk radikāli? Varbūt tādi, ar kuriem likuma aizsardzības instancēm vienkārši negribas ķēpāties? Pārfrāzējot klasiķi, es aizlieguma brīdī neaizstāvēju viņus, es aizlieguma brīdī neaizstāvēju arī tos tur, es aizlieguma brīdī neaizstāvēju citus, un tad, kad pienāca brīdis aizliegt mani, vairs nebija neviena, kurš varētu mani aizstāvēt.
Vārda brīvība nav pilnībā absolūts jēdziens, taču demokrātiskā valstī to cenšas padarīt pēc iespējami plašāku, nevis šaurāku. Amerikā ir gan Amerikas Komunistu partija, gan Amerikas Nacistu partija, un tās abas atrodas tieši tur, kur tām ir jābūt — sabiedrības perifērijā, kur tās var nodaroties ar brošūru sastādīšanu, maršēšanu pa mežu, vai ko vien citu tās sadomā darīt. Tiklīdz tās pārkāpj likumu, tām ir darīšana ar likuma sargiem. Latvijā jābūt tāpat — radikāļu vieta ir nomalē, taču neviens nevar viņiem liegt tiesības vispār būt un veidot organizācijas, ja viņi tā vēlas darīt. Galvenais ir veidot sabiedrību, kurā ekstrēmisms nav pat minimāli vajadzīgs vai akceptēts. Protams, mūsu valstī patlaban joprojām ir gana daudz pilnībā aptaurētu ļautiņu, un tas attiecas tiklab uz tiem, kuri sapņo par PSRS atjaunošanu, kā uz tiem, kuri murgo par “dekolonizāciju.” Taču, ja viņus aizliegs, tas nebūs rādītājs par demokrātijas attīstības pakāpi mūsu valstī.
Jauku visiem dienu!