"Jurista vārds", 20.06.2006

Vēlos dalīties pārdomās par tā sauk­to čekas maisu satura publicēšanu masu saziņas līdzekļos no iespējamo tiesisko seku viedokļa. Arī man kā jebkurai fiziskai personai, protams, ir interese par “čekas maisos” esošo cilvēku uzvārdiem, taču, no juridiskā aspekta, nevaru piekrist šīs informācijas publiskošanai masu saziņas līdzeklī, kas pēc savas būtības piedāvā legālo prezumpciju, tas ir, personai pēc savas iniciatīvas būs jāpierāda, ka tā nav sadarbojusies ar Valsts drošības komiteju (VDK). Šeit gan uzreiz jāsaka, ka jāpierāda būs tiem, kas sadarbības faktu neatzīs.

Savā rakstā vēlos norobežoties no jebkādas politikas un šo jautājumu iztirzāt tikai no juridiskā viedokļa, jo, kā saprotams, tas attiecas uz personām, kuru uzvārdi atrodami VDK aģentu sarakstā, tomēr sadarbības fakts nav konstatēts, kā arī uz personām, kuru sadarbību ar VDK tiesa nav konstatējusi, taču neattiecas uz personām, kuru sadarbība ar VDK ir konstatēta tiesiskā ceļā.

Satversmes 92.pants noteic, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu, šajā gadījumā tā ir sadarbība ar VDK. Kaut arī sadarbība ar VDK nav krimināli sodāma, sekas, kuras var iestāties pēc ziņu publicēšanas, var būt neatgriezeniskas– persona var zaudēt darbu, tikt morāli traumēta un pēc tam var iesniegt civilprasību pret valsti, bet valstij– gadījumā, ja netiek pierādīts publiskotās informācijas patiesums,– var nākties maksāt.

Ja sadarbības fakts tiesiskā ceļā nav konstatēts, tad informācijas publicēšana par personas sadarbību ar VDK, balstoties tikai uz nepārbaudītu informāciju, var tikt kvalificēta pēc Krimināllikuma 158.panta– goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzeklī–, kas nonāk pretrunā ar Satversmes 95.pantu, kur teikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 7.panta 3.daļas prasībām šādu kategoriju lietās tiek veikts privātās apsūdzības kriminālprocess, kurā apsūdzību īsteno pats cietušais. Tas nozīmē, ka tikai persona, kuras uzvārds tiek publicēts un kura uzskata, ka šādi tiek aizskarts tās gods un cieņa, būs tiesīga lemt, vai griezties ar iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu.

Iespējamā krimināltiesiskā atbildība varbūt arī nav galvenais, jo domāju, ka būs diezgan grūti vai pat neiespējami pierādīt, ka persona, lemjot un publiskojot informāciju, būs apzinājusies, ka tā neatbilst patiesībai– tātad trūks noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses, tādēļ galvenais uzsvars liekams uz civiltiesisko atbildību.

Izskatot morālā kaitējuma nodarīšanas un kompensācijas problēmas, būtu atzīmējams, ka tikpat svarīgs kā personu materiālais zaudējums, veselības apdraudējumi un dažādu noziedzīgo nodarījumu sekas ir arī morālo jeb personisko nemantisko tiesību aizskārums. Protams, svarīgākais faktors šinī aspektā ir saistāms ar personas drošību, tai skaitā dzīvību, īpašuma neaizskaramību un citiem materiālajiem un fiziskajiem pāridarījumiem. Taču arī personisko tiesību neaizskaramība– kā gods, cieņa un personas brīvība– ir jāaizsargā.[1]

Jau minētais Satversmes 92.pants nosaka, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, bet Civillikuma 1635.pants paredz, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Saskaņā ar Civillikuma 2352.-1.pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība, kuras apmēru nosaka tiesa.

Tomēr, ja gadījumā “čekas maisu” saturs tiek publicēts, tad valsts pati klaji pārkāpj Satversmes jau iepriekš citētos pantus.

No vienas puses, “čekas maisu” atvēršana ir politisks lēmums, tāpēc tikai par politisku lēmumu amatpersona krimināltiesiski atbildēt nevar, taču, no otras puses, ja pēc politiskā lēmuma iestājas krimināltiesiskas vai civiltiesiskas sekas, tad par amatpersonas rīcību, kura šādu lēmumu pieņēmusi (izsludinājusi), var nākties lemt atbilstoši Krimināllikuma attiecīgu pantu prasībām neatkarīgi no tās ieņemamā amata.

Cik zināms, “čekas maisu” saturs nav valsts noslēpums, tādēļ no šāda aspekta tā publiskošana ir iespējama, problēmas gan var rasties no sekām, kas iestāsies. Tādēļ– kāda atbildība un kurai amatpersonai var iestāties, ja kāds tiesas ceļā apstrīdēs publicēto faktu par sadarbību ar VDK, panākot sev labvēlīgu iznākumu, vēlāk lūdzot uzsākt kriminālprocesu vai griežoties ar civilprasību par tai nodarīto kaitējumu? Šeit, protams, skaidras atbildes nav, turklāt jāņem vērā, ka pieņemtais lēmums par “čekas maisu” publiskošanu tomēr būs koleģiāls.

Uzskatu, ka nav svarīga arī lietojamā terminoloģija un iespējamās atrunas, kādas varētu tikt lietotas, publicējot “čekas maisu” saturu. Galvenais– vai sadarbība ir pierādīta tiesiski, pirms par to tiek runāts publiski.

Katram par saviem darbiem un rīcību ir jāatbild, tas attiecas arī uz personām, kuras dažādu motīvu dēļ sadarbojās ar VDK, par ko obligāti būtu jāiestājas sekām, taču pierādīšanai ir jānāk no valsts institūciju puses, nevis legālās prezumpcijas kārtībā, kura šeit darboties vienkārši nevar.

Tā kā jebkurš apvainojums tomēr ir morāli smags, tad valstij būs jārēķinās ar tiesu prāvām, tai skaitā arī Strasbūrā. Ieguvēji būs tikai advokāti, kuri jau tagad var gatavoties tiesas prāvām un cerēt uz honorāru, kuru galu galā tomēr piedzīs no Latvijas valsts. No subjektīvā viedokļa varu piebilst, ka “čekas maisi” nekādā gadījumā nav iznīcināmi, tie ir saglabājami specdienestu vajadzībām, arī vēsturei, taču tai pašā laikā būtu arī jārada iespēja ieinteresētajām personām piekļūt to saturam, tos nepubliskojot.

_______________

[1] Osvalds Joksts. Morālais kaitējums: zaudējumu atlīdzināšana // Jurista Vārds, Nr.15, 26.04.2005.