Labrīt, lasītāji!Manuprāt, Gunta Ulmaņa iesaistīšana politorganizācijas "Par labu Latviju" darbā (piedevām, viņu izvelkot no aizkulisēm tā, it kā viņš būtu Smaragdu pilsētas burvis aiz sava aizkariņa) ir pamatota tajā pašā procesā, kas tā dēvētajām "krievu" partijām mūsu valstī katru reizi uz vēlēšanām liek piemeklēt ļaudis ar tādiem uzvārdiem, kā Putins un Medvedevs. Sak', varbūt lētticīgākie ļautiņi padzirdēs uzvārdu Ulmanis un tāpēc aizsapņosies tik tālu, ka roka automātiski pastiepsies pēc attiecīgā biļetena.

Jo, runāsim atklāti — kas gan Guntis Ulmanis ir par politiķi? Par prezidentu viņš kļuva toreizējās konjunktūras dēļ, jo tas vien, ka viņam vectēva brālis bija pirmskara valsts diktators, protams, nenozīmēja, ka jaunākais radinieks automātiski būtu ar politiskām dotībām apveltīts. Vispār padomju laikus cilvēks nodzīvoja pavisam ar citu uzvārdu, tikai pēc tam, kad valsts atjaunoja neatkarību, vārds “Ulmanis” atkal kļuva par “ejamu” preci. Ar to nebūt negribu teikt, ka G. Ulmanis bija slikts prezidents, lai arī būtu vērts konstatēt to, ka Rīgas pilī viņš darbojās tajos gados, kad valstī darbojās tā dēvētais mežonīgais kapitālisms. Viņš darīja ļoti daudz, lai nostiprinātu Latvijas Republikas prezidenta amatu kā tādu, tajā skaitā viņa laikā atjaunots Trīs zvaigžņu ordenis, izveidotas tradīcijas, kuras prezidentūrā tiek ņemtas vērā vēl šobaltdien. Ārvalstīs G. Ulmanis Latvijai kaunu nedarīja, tajā skaitā viņš uzstājās ANO 50 gadu jubilejas pasākumā, Izraēlā atvainojās par latviešu lomu genocīdā pret ebrejiem. Taču šo to viņš iemācījās arī no tā, kā politika mūsu valstī tik ļoti, ļoti cieši savijas ar ekonomiskām un tāpēc personīgām interesēm. 2007. gadā kolēģis Lato Lapsa Gunti Ulmani pirmo reizi iekļāva savā slavenajā (vai bēdīgi slavenajā, kā nu to ņem) miljonāru sarakstā, rakstot, ka šī bagātība iekasēta ne gluži skaidrā veidā. Kam nav slinkums, paskatieties paši: http://bit.ly/9MZ3Ms.

Zinu, ka attiecīgo partiju sabiedrisko attiecību speciālistiem un viņu pārstāvjiem, kuri ganās pa visiem iespējamiem portāliem, lai anonīmi (gļēvi) bīdītu uz priekšu savu “varoņu” intereses, tas rada rebes, bet pēc Gunta Ulmaņa uzrašanās es šo tandēmu nevērtēju ne pa kripatiņu pozitīvāk. Cik var spriest, viņš sabiedrībai tiks prezentēts kā “premjerministra kandidāts,” bet visticamāk tā tomēr ir izkārtne. Jo negribētos domāt, ka cilvēkam ir pilnīgi pieņemams tas, ar ko nodarbojas viņa jaunceptie partneri. Presē ziņots, ka grupējums Ulmanis-Šķēle-Šlesers attiecīgi varētu būt premjerministrs, finanšu ministrs un ekonomikas ministrs. Par Šķēli šajās dienās presē parādās arvien vairāk un vairāk materiālu par to, kas par viņu ir sakāms ne jau mūsu valsts, bet gan Lielbritānijas tiesām un dažāda veida speciālistiem (angliski lasošajiem — skat. Vjačeslava Dombrovska jaunāko bloga ierakstu Politikā.lv). Savukārt nav vērts atkārtot, kāpēc … nu, kāpēc Eiropas noteikumu ignorētājs, dabas draugu nicinātājs, “savējo” bīdītājs, tiesiskuma nepazinējs … kāpēc tāds cilvēks no valsts finanšu kloķiem būtu turams pēc iespējas attālāk.

Mierinājums ir tajā, ka PLL visticamāk nekādu milzīgi lielu izredžu 2. oktobrī nav. Protams, Stendzenieks pacentīsies, partijām un to apvienībām šogad ir tiesības pavisam oficiāli sevis reklamēšanai izdot vairāk nekā pusmiljonu latu, piedevām Saeimas “gudrās galvas” tā arī neatcēla noteikumu, ka pasākumu rīkošana un pašas partijas publikāciju izdošana un izplatīšana nav uzskatāma par kampaņas izdevumiem. Gaidiet, mīļie, sākot ar septembra sākumu Jūs no politikāņu pašapmierinātās un par nākamajiem četriem gadiem stipri melīgās reklāmas ne ar bomi nevarēsit atkauties. Taču nav absolūti nekāda iemesla domāt, ka PLL bosiem ir taisnība apgalvojumā, ka vēlēšanās viņi noteikti uzvarēs. Nē, visticamāk vēlēšanās uzvarēs vai nu Saskaņa vai Vienotība (interesanti, cik ļoti līdzīgi ir šie vārdi), pēc tam varētu nākt zaļie zemnieki, jo viņu absolūtākas principu trūkums ļauj katram viņos saskatīt kaut ko citu un sev tuvāku, un droši vien tikai pēc tam vēl kāds cits, tajā skaitā arī PLL. Deputāta imunitātes iegūšana vienam otram censonim varētu būt vadmotīvs, gluži tāpat kā pie kaimiņiem Krievijā un attālākiem kaimiņiem tajā Eiropas daļā, kura saucas Itālija. Taču tas nu reiz nav iemesls par kādu balsot. Tieši pretējais — tas ir iemesls attiecīgās personas atstāt privātajā dzīvē, lai ar saviem pagātnes grēkiem tie tiek galā paši un nemet kārtējo kauna traipu uz visu Latvijas politiku un parlamentāro iekārtu. Savukārt, ja Guntis Ulmanis tagad ir kļuvis par cilvēku, kurš ir gatavs akceptēt bezstrīdus “gāzi grīdā” politiku, “savējo” bīdīšanu visos amatos, apstākļus, kuros nopietns ārvalstu investors saka, ka vieglāk ir strādāt Nigērijā nekā Latvijā, un kolēģus, kuriem no darba brīvā laikā ir risināma tiesvedība … nu, tad labāk lai arī viņš paliek privātajos, nodarbojas ar savu hokeju, un dzīvo labu, bet privātu dzīvi.

Jauku visiem dienu!