Vairākās pasaules vietās tīrs un brīvi pieejams ūdens ir nozīmīgs dārgums. Piemēram, Šrilankā daudzas ģimenes ir spiestas tērēt vismaz trešdaļu no saviem ikmēneša ienākumiem, lai spētu iegādāties tik ļoti nepieciešamo ūdeni. Tāpat ir aprēķināts, ka katru dienu vismaz 5000 bērnu mirst no ūdens trūkuma organismā. Bet ir arī labās ziņas – pasaulē ir pietiekami ūdens krājumi, lai sasniegtu nospraustos mērķus – tīrs un pieejams ūdens ikvienam pasaules iedzīvotājam.

Aptuveni nedēļu pirms World Water Day (22. marts), Eiropas Savienība, lielākā palīdzības sniedzēja pasaulē, paziņoja, ka priekšlaikus ir izdevies sasniegt vispārējo mērķi par dzeramā ūdens pieejamības nodrošināšanu lielākam skaitam cilvēku. Vien no ES pasākumiem labumu ūdens jomā ir guvuši 32 miljoni cilvēku.

Ko īsti nozīmē „priekšlaikus”? 2000. gadā nospraustais mērķis ir sasniegts piecus gadus pirms termiņa, 2015. gada. Tāpat tas nozīmē, ka 88% vietā dzeramais ūdens ir pieejams jau 89% pasaules iedzīvotāju, jeb 6.1 miljardam cilvēku.

Ūdens kalpo arī par spēcīgu saikni ar citiem TAM mērķiem, piemēram, ilgtspējīga attīstība un bada samazināšana. Tieši pateicoties ūdens pieejamībai zemnieki spēj nodarboties ar lauksaimniecību. Tas samazina pārtikas cenas tirgū, kas atkal izraisa nākamo ķēdes reakciju – vecāki beidzot var atļauties sūtīt savus bērnus skolā.
Neskatoties uz iepriecinošajiem jaunumiem, joprojām 780 miljoniem cilvēku visā pasaulē nav pieejams tīrs dzeramais ūdens. No tiem 330 miljoni cilvēku dzīvo Subsahāras Āfrikā.

Projekti, kuri ir sponsorēti un attīstīti pateicoties Eiropas Komisijai, ES dalībvalstīm, NVO un vēstniecībām, ir ļoti nozīmīgi vairākiem Āfrikas apgabaliem. Vien Kenijā, projekti, kurus sponsorē palīdzības organizācijas, kā piemēram Cordaid un Francijas vēstniecība, ir padarījuši pieejamu tīru un svaigu dzeramo ūdeni tūkstošiem cilvēku.

Esmu jau stāstījis par attīstības sadarbības ieguvumiem, tomēr neesmu pieminējis kādu patīkamu piemēru, kuru novēroju pagājušajā gadā, aptuveni ap šo pašu laiku.

Sešus gadus atpakaļ, Kisumu reģionā, Kenijā, Manyatta ciema vecākie vienojās, ka ciems vairs nevar atļauties nebūt ilgtspējīgs. Samaksa par īstermiņa rīcības plānu ir pārāk augsta. Viens no šādas ieradumu maiņas iemesliem bija strauji kāpjošās ūdens cenas. Tā kā ciemam nebija savu aku un ūdensapgādes sistēmas, ik pa laikam ūdens tika piegādāts ar autocisternu. Vairākus kilometrus vestais ūdens ne vienmēr bija svaigs, bet cena no tā nemainījās. Tāpat nemainās arī cilvēku nepieciešamības – bez ūdens neiztikt.

Saliekot galvas kopā ar sponsoriem un partneriem ciema skolā, kurā nav ne logu, ne grīdas, tika nolemts uzlabot ciema iedzīvotāju stāvokli. Respektīvi – ciema iedzīvotājiem nav jāmaksā par nekvalitatīvu ūdeni. Risinājums bija viens, jāsaimnieko ir pašiem. Viņi izraka akas un tajos ievietoja pumpjus. Pumpjus, savukārt, darbina uz jumtiem uzstādītie saules paneļi. Tāpat tika ierīkoti vairāki lietus ūdens kolektori, bet visa projekta kronis bija trubas. Tagad ciemā beidzot ir ūdensapgādes sistēma un ciema vecākie piebilda, ka viņu plānos ir to paplašināt. Cik tālu? Cik nepieciešamos, jo blakus esošajā ciemā ūdens joprojām tiek piegādāts ar autocisternu. Arī viena ciema uzņēmība spēj mainīt situāciju reģionā.

Bet cik daudzi cilvēki gūst labumu no šāda veida projektiem. Vai tie maz ir nepieciešami? Vai situācija uzlabojas? Pieņemu, ka uz vismaz daļu no daudzajiem jautājumiem pienācīgas atbildes spēj sniegt šie divi grafiki:

Cilvēki, kuri izmanto uzlabotas ūdensapgādes sistēmas (%) – sešas valstis, pieci gadi

Cilvēki, kuri izmanto uzlabotas ūdensapgādes sistēmas (%) – seši reģioni un globālie rezultāti