Raksts

Par televīzijas skatīšanos


Datums:
21. marts, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Šodien presē ziņots, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome sākusi raizēties par tā dēvēto reģionālo televīziju likteni laikā, kad to piedāvātais saturs nacionālajā līmenī izrādījies nekonkurētspējīgs. Lasītāji zinās, ka jau kādu laiciņu reģionālo televīziju radīts saturs tiek demonstrēts Latvijas televīzijas 7. kanālā.

LTV boss Edgars Kots ir teicis, ka šos raidījumus skatās ļoti maz cilvēku. Būtībā ar to arī būtu jābūt pateiktam visam — LTV skatītāju skaita sarukuma dēļ ir atteikusies no raidījuma “100. pants” (lai gan ne no acīmredzot populārākā preses kluba). Loģiski, ja raidījums “nevelk,” tad LTV samazinās reklāmas ienākumi ar visu no tā izrietošo, un tādam raidījumam televīzija pasaka “čau”.

Taču tik vienkārša šī situācija nav, jo reģionālo televīziju raidījumi nav ārvalstu seriāls, no kura tā vienkārši var atkratīties — te ir runa par tā dēvēto valsts pasūtījumu un reizēm visai miglaino pārliecību par kultūru, tautiskumu un visu pārējo, kas ir tam apakšā. Reģionālo televīziju piedalīšanās “lielajā” televīzijā laika gaitā ir nodrošināta dažādos veidos, patlaban LTV7 tām atvēlēts laiks agri no rīta, tad pusdienlaikā un vēl pēc tam salīdzinoši vēlā vakarā. Atzīstos godīgi, es nekad šos raidījumus neesmu redzējis, no rīta es lasu avīzes, pusdienlaikā es strādāju, un pēc 22.10 es vai nu skatos kaut ko diskos vai jau guļu. Taču kolēģe Anda Rožukalne ir pateikusi, ka saturs ir “traģisks,” tajā dominē “pseidonotikumi un krimiķi.” To, ka ar kvalitāti var būt problēmas, ir atzinuši arī atsevišķi reģionālo televīziju pārstāvji, lai ganviņi arī ir jautājuši par to, kā tiek pētīti attiecīgie reitingi. Jautājums ir par to, ka LTV reitingus mēra četros Latvijas novados, bet reģionālās televīzijas pārstāv astoņus dažādus apraides reģionus. Vienādi vai otrādi, NEPLP šefs Kleckins ir teicis, ka likvidēt reģionālās televīzijas nebūtu labi, tāpēc ir vajadzīga apmācība.

Baidos, ka te ir jāsaka viena ļoti vienkārša lieta: Nekas nesanāks.

Jo pamatu pamatos Latvijas reģionālās televīzijas var būt ekonomiski pamatotas savā pilsētā vai reģionā, ja vien ir pietiekami daudz reklāmdevēju un citu ienākumu avotu. Ir vietas Latvijā, kur tas rada jautājumus par to, ko Anda Rožukalne ir nodēvējusi par “imitāciju tam, kas vajadzīgs varai.” Taču lielākais jautājums ir cits: Kāpēc kādam Preiļos būs interesanti skatīties kādu vietēja rakstura notikumu no Tīnūžiem? Un vēl vairāk, cik bieži Preiļos vai Tīnūžos notiek kaut kas tāds, kas patiešām ir interesanti visas valsts līmenī un tāpēc ir loģiski demonstrējams nacionālā televīzijas kanālā? Baidos, ka reti.

Kas attiecas uz kvalitāti, žurnālisti kokos neaug, televīzijas žurnālisti ne tik. NEPLP var rīkot apmācības, bet labākajā gadījumā tās būs ik pa reizei, un diez vai kaut kas tāds tiks iemācīts, kura dēļ piepeši kvalitāte visās reģionālajās televīzijās uzlabosies kā ar burvja mājienu. Ja NEPLP tiešām vēlas palīdzēt, tad tai būtu jānodrošina finansējums profesionāliem ziņu cilvēkiem, kuri ierodas attiecīgajā televīzijas stacijā un tur pavada ne tikai vienu pēcpusdienu, bet gan vairākus mēnešus vai pat gadu. Tas ļautu iepazīties arī ar katras televīzijas specifiku, jo runa nav tikai par cilvēkiem, runa ir arī par tehniku, un televīzijas tehnika tomēr ir pietiekami dārgs prieks. Bagātas televīziju kompānijas piedāvā ļoti spilgtu produktu, bet tas arī attiecīgi maksā. Arī tas ir jautājums par to, kas tiek demonstrēts LTV, jo pati centrālā televīzija, lai arī ne bez grūtībām, tomēr lielākoties nodrošina produktu, kurš vismaz tehniskā izpildījuma ziņā ir ļoti labā kvalitātē. Ja tūlīt pēc profesionāli pārraidītas hokeja spēles parādās sižetiņš no kādas reģionālās televīzijas, kurš liekas esam filmēts ar mājas kvalitātes videokameru, kuras operatoram ir trīcošas rokas, un kameras priekšā stāv neprofesionāls cilvēks un cenšas visus pārliecināt, ka nu būs stāstāms kaut kas svarīgs — nu, nesanāks kvalitātes salīdzinājums, nesanāks nemaz.

Par to, ka televīzija nedrīkst fokusēties tikai uz Rīgu, es nestrīdos, lai gan būsim godīgi — vismaz politiskajā un ekonomiskajā ziņā, tieši galvaspilsētā notiek nospiedošs pārsvars visa tā, kā dēļ ir vērts taisīt televīzijas sižetu. Taču drīzāk būtu jābūt tā, ka Latvijas televīzijai ir savs korespondentpunkts Latgalē, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē, un tur korespondenti meklē to, kas ir interesanti valsts līmenī, kā arī nodrošina nepieciešamo kvalitātes līmeni izpildes ziņā. Saku vēlreiz — patiešām profesionāli cilvēki reģionālajās televīzijās kokos neaug un no debesīm nekrīt. Un pietiekami daudzos gadījumos tomēr nav arī īsta ekonomiska pamatojuma tam, kāpēc mazpilsētā ir vajadzīga televīzija. Ja tā raida pāris reizes nedēļā ar informāciju, kas ir vajadzīga attiecīgās mazpilsētas iedzīvotājiem, tad OK (lai gan arī tad ir jautājums par to, kas sedz apraides izmaksas). Ja tā vēlas piedalīties nacionālā satura veidošanā, tad ir tomēr vajadzīgs konkrēts kvalitātes līmenis. Ja tas netiek nodrošināts, tad, manuprāt, LTV ir ļoti pamatotas tiesības no šāda satura atteikties.

Jauku visiem atlikušo dienu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!