Raksts

Par tautas skaitīšanu un ministru mainīšanu — pārdomas otrdienā


Datums:
15. marts, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Presē ziņots, ka lielās tautas skaitīšanas ietvaros internetā saskaitījies krietni lielāks pulks ļaužu nekā bija paredzēts -- aptuveni 600 tūkstoši cilvēku, kas esot aptuveni 30 procenti no visiem iespējamajiem. Malači. Taču šajā kontekstā rodas lūk, kāds jautājums: Ja jau tā, tad kāpēc procesu nepagarināt vēl pa kādu nedēļu vai pusotru? Nezinu, varbūt Centrālajai statistikas pārvaldei rīcībā ir pārliecinoši dati par to, ka internetā piereģistrējās visi vai gandrīz visi no tiem, kuriem priekš tam bija visa nepieciešamā prasme, tehnika, interese u.tml.

Savukārt manā dzīves orbītā ir divas personas, kurām ir viss nepieciešamais, bet kuras tā arī nepiereģistrējās, vienā gadījumā tāpēc, ka lielākoties attiecīgajā laika posmā atradās dziļos laukos, kur internets ir minimāli vai tā nav vispār, bet otrā tāpēc, ka darbs visu laiku ķēra darbu un neatradās laika. Varbūt CSP derētu no skapja izvilkt gliemezīti, kurš reklamē tās darbu laikā pirms vēlēšanām, un uztaisīt krāšņu reklāmu (cik nu krāšņa tā var sanākt ar gliemezīti), un skaitīšanu internetā izreklamēt pavisam dūšīgi, lai to turpinātu vēl kādu brītiņu. Jo, redziet, tautas skaitīšanas organizētāji šajā kontekstā ir paguvuši paziņot vienu, ļoti zīmīgu lietiņu: Lai arī internetā piereģistrējās teju vai trīsreiz vairāk darba ļaužu nekā bija paredzēts, budžets tiem, kuri tagad siros pa darba ļaužu mājām, lai viņus skaitītu uz vietas … nebūs mazāks. Lai arī, acīmredzot, apmeklējamo māju skaits tomēr būs krietni mazāks. Protams, mūsu pārvaldes sistēmā tas nav nekas neparasts — reiz nauda iedota, krampjaini tā jātur nagos, jo citādi nākamajā reizē varbūt nedos. Bet patlaban, kad joprojām mums visiem josta ir jāsavelk vēl bišķīt ciešāk un tad vēl čut čut ciešāk par to, interneta process šķiet cenas ziņā pat ļoti izdevīga alternatīva tam, ka cilvēkiem pavasara palu un kūstošā sniega laikā ir jābrien pa visu republiku. Vērts padomāt.

***

Vērts padomāt arī par šajās dienās valdošās “elites” kuluāros izskanējušo domu, ka tuvojas tas brīdis, kad derētu nomainīt vienu otru valdības ministru. Vai arī, pareizāk sakot, nav īpaši vērts par to domāt, jo nekas tamlīdzīgs nenotiks vis. Nenotiks par spīti tam, ka ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska kontā visas kļūdiņas, pārteikšanās, minstināšanās u.tml. jau ir sasniegušas pavisam kritisku masu tajā virzienā, kas saucas apšaubāma kompetence. Par spīti tam, ka atsevišķi “zaļo zemnieku” ministri tā arī nevar saprast, kāpēc dažādos amatos nevar likt dažādus un dažādas pakāpes radiniekus. Raugi, viens no viņiem ir aizrunājies pat tik tālu, ka laiks atjaunot valsts uzņēmumu padomes, laikam jau tāpēc, ka radinieku un citu “savējo” ir tik daudz, ka visiem pie valsts pupiem nepietiek vietas. Nenotiks tāpēc, ka mums jau nav normāla valdība, mums ir divas pilnībā neatkarīgas hercogistes, kuras uz laiku ir parakstījušas nosacītu miera līgumu. It īpaši “zaļos zemniekus” tādi sīkumi, kā koalīcijas līgums, netraucē ne mirkli, ja ir laiks bīdīt savas šeptes. Netraucē arī tādi sīkumi, kā budžeta “konsolidācija,” jo tā, lūk, varot notikt gan, bet tikai ne jebkādā veidā, kas saistās ar ZZS pārraudzītajām jomām, to tik ne un ne un ne. Un, jā, vēl arī cita lieta — nedomājiet, Vienotības hercogistes cilvēkbērni, dažādos amatos likt jebkuru cilvēku, kuram kādreiz un pat visvisvisvisvisvisvisnetiešākajā veidā ir nācies saķerties ar mūsu hercogu Ventspilī, piemēram … nu, teiksim kādreizējo Augstākās tiesas priekšsēdētāju. To gan ne. Toties pavisam priecīgi, piemēram, tiesībsarga postenī varam likt cilvēku, kurš vēl pirms zvēresta pieņemšanas ir paguvis pierādīt, ka viņaprāt, tiesībsargs drīkst runāt tikai pēc tam, kad ir ierunājušās tiesas. Valdošajai “elitei” šāds cilvēks, protams, ir pat ļoti izdevīgs. Tāpat kā pašreizējais KNAB vadītājs, kurš tik daudz laika pavada kārtodams rēķinus pats ar saviem padotajiem, ka apraudzīt nedarbus, kādi notiek “lielajā” politikā (piemēram, domājot par nu jau kārtējo reizi “neatkarīgo” deputātu Visvaldi Lāci, kurš, cik var spriest, ir ņēmis kompensāciju par dzīvokli, kurā viņš patiesībā nedzīvo) — tam nepietiek laika.

Manuprāt, oriģināls risinājums te varētu būt viens. Nesen nācās redzēt realitātes šovu, kurā sacenšas frizieri. Pirmajā sērijā katram frizierim bija lūgts paņemt līdz savu modeli. Kad visi bija apsēdušies un sakārtojušies, raidījuma vadītāja paziņoja, ka visām modelēm ir jāraušas kājās un jādodas pie tā friziera, kurš atrodas telpas otrā pusē, respektīvi, katram frizierim tika dota pavisam cita modele. No tā, protams, friziera frizēšanas spējas nemazinājās, jautājums bija tikai par to, vai krēslā sēž “savējā” vai svešiniece. Tāpēc mans ieteikums būtu šāds: Vienotībai un “zaļajiem zemniekiem” būtu savstarpēji jāapmaina visi valdības portfeļi, kaut vai lozējot. Ja finanšu ministrs ir tik pārliecināts, ka ZZS pārraudzītajās jomās reformas nenotiek tikai “zaļo zemnieku” iecirtības dēļ, lai tad viņš ņem izglītības un/vai veselības ministriju un ķeras pie darba. Kristovskis varētu kļūt par lauksaimniecības ministru, jo govīm ir gluži vienalga, kādas kvalitātes angļu valodā runā ministrs (to redzējām ar pašreizējo ministru, kurš sākumā vaļsirdīgi atzinās, ka viņam nav tādas angļu valodas spējas, lai varētu runāt ar ļaudīm Eiropā). Tāpat Vienotība varētu ņemt savā pārraudzībā satiksmes ministriju, jo tur ir pat ļoti daudz nebūšanu un neglītumu. Tiesa, arī Vienotība nav bijusi citādi kā naska brīžos, kad posteņos ir jāsabīda “savējie,” bet vismaz tā būtu pārmaiņa, jo satiksmes ministrijā ļoti, ļoti sen nav darbojies kāds, kuram, piemēram, neliktos dīvaini, ka Latvijas aviolīnijas vadītājs tik ļoti un tik ilgstoši valsti var vazāt aiz deguna, lai neteiktu — aiz olām.

Protams, nenotiks arī tas. Valdībā visi ir iekārtojušies pavisam ērti — tik ērti, ka valsts un sabiedrības intereses var pagrūst pavisam zem tepiķa, lai tik politikāņi var šeptēties tālāk un ne par ko neuztraukties. Piekrītu tam, ko šodien kādā laikrakstā stāsta kāds no mūsu politologiem, proti — Vienotībai draud “Tautas” partijas liktenis kļūt par pārāk pašapmierinātu un aptaukotu veidojumu, lai no tā vairs būtu kāds labums. Tas, protams, rada jautājumu par alternatīvām šajā Saeimā (Rubiku par ārlietu ministru, Šleseru, Dievs pasargi, atpakaļ satiksmes ministrijā, Šķēli, Dievs pasargi, finanšu ministrijā, un Valēriju Kravcovu par izglītības ministru, lai bērneļiem pastāsta, kā pa fikso var iemācīties latviešu valodu tik dikti, ka pat Īrijas latvieši par to priecājas). Rada jautājumu arī citu: Kurā brīdī latviešu elektorāts ievēlēs Saeimu, par kuru nebūs nepārtrauktu jautājumu, vai tā un tās deleģētie ministri vispār ir kompetenti, lai neteiktu — ļaunprātīgi. Kārtējo reizi šajā ziņā brāļi igauņi mūs ir apsteiguši. Arī tur premjerministrs pēc nepopulārām reformām ir ieguvis lielāko balsu skaitu. Bet igauņiem ir pietiekami liela pašcieņa, lai aptaujās par to, kam būtu jābūt par valsts prezidentu, neteiktu, ka otrā vietā būtu jābūt kriminālapsūdzētam mēram no mazpilsētas, kā tas ir pie mums.

Jauku visiem dienu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!