Labdien, lasītāji!Nudien šoks, lai arī pozitīvā nozīmē, ka Saeimā ir atradies cilvēks, kurš pats, bez spiešanas, ir sapratis, ka ir nogrēkojies, un tāpēc pats, bez spiešanas, ir nolēmis nolikt mandātu. Tas ir deputāts Juris Silovs no "Saskaņas centra," kurš nudien pārsteidzošā kārtā, ja domājam par "ētikas" līmeni, kāds ir raksturīgs mūsu "gudrajām galvām," ir sapratis, ka krāpšanā apsūdzēts cilvēks nerada tādu piemēru, lai būtu parlamenta cienīgs. Te mēs viņu varam salīdzināt, piemēram, ar tēvzemiešu deputātu, arī Juri, bet šoreiz Boldānu, kurš no sava mandāta neatteicās pat pēc tam, kad bija ietupināts cietumā. Ja atceramies, tad par balsu pirkšanu. Cepuri nost deputāta Silova priekšā. Bravo!

Tieši šajā kontekstā minama pirmā nešokējošā lieta, proti — Vienotības “ūdens mutē” klusēšana par sava biedra Arta Kampara nedienām ar finansēm. Ja vien jau labu laiku nebūtu skaidrs, ka Vienotības bļaurošana par to, cik ļoti tā aizstāv godīgumu un tiesiskumu, ir tikai un vienīgi priekšvēlēšanu kampaņas metode, kurai ar darbu parlamentā nav nekāda sakara (skat. attiecīgi, kas notika ar Vienotības pārstāvi Rīgas domē, arī Juri, bet šoreiz Šiliņu, pirms vēlēšanām, un Vienotības pārstāvi Saeimā, šoreiz Silvu un šoreiz Bendrāti, pēc tam, kad vēlēšanas jau bija vēsture) — ja tas nebūtu skaidrs, tad šokējoši būtu tas, ka pat pazīstamā pretkorupcijas cīnītāja un politoloģijas profesore Rasma Šilde Kārkliņa uzskata, ka apstāklī, ka Saeimas deputātam un valdības, piedevām ekonomikas ministram ir slepenas attiecības ar nezināmu uzņēmēju, nav nekā slikta. Diemžēl jāsaka, ka arī Rasmas Šildes Kārkliņas gadījumā — nudien diemžēl — nekā šokējoša te vairs nav.

Ja, savukārt, par finansēm, tad pagalam nešokējoši ir tas, kā Puzes ķeizars šajās dienās vāvuļo par savām finanšu lietām. Tapa zināms, ka Luksemburgā arestēti 85 miljoni ķeizaram un viņa ģimenei piederoši dolāri, un ķeizars nekavējoties paziņoja, ka viņam un viņa ģimenei Luksemburgā nav neviena santīma, pensa, jēnas vai eiro centa. No tā laikam jāsaprot, ka Luksemburgā ir kāds patiesi ļaunprātīgs likuma sargs, kas pats uz savu galvu ir izdomājis, ka Lembergiem tur ir nauda, lai arī patiesībā tādas tur nav. Vēl, kad tapa zināms, ka Puzes ķeizaram amatpersonas deklarācijā redzami lieli parādi, ķeizars pasteidzās paziņot, ka viņš nav neko parādā bankām vai citām kredītiestādēm, bet tikai bērniem. Lai paliek tas, ka būtībā nav svarīgi, vai parāds ir bērnam, bankai vai kaimiņsētas Miķelim, parāds tas ir vienalga. Otrs jautājums ir par to, kā tieši Puzes ķeizara bērni kļuva tik ļoti, ļoti, ļoti bagāti, lai papucim varētu aizdot 9,1 miljonus. Un, ja kas, kāpēc papucim pašam ar naudas lietām iet tik sāji, ka no bērniem jāņem tik liels aizdevums. Šajā sakarā man ir konkrēts priekšlikums: Latvijas diplomātiem vajag pa kluso sarunāt ar kolēģiem Luksemburgā, lai pēdējie pieprasa Puzes ķeizara izdošanu, lai viņu varētu tiesāt tur. Luksemburgā Puzes ķeizaram nav savas kabatas avīzes, piedevām jādomā, ka Luksemburgā nav tā, ka pietiek ar viena advokāta slimību vai “slimību”, un viss process tiek atlikts uz vairākiem mēnešiem, kā tas mēdz būt pie mums.

Ja, savukārt, par Puzes ķeizara kabatas avīzi, absolūti nav šokējoši, ka abi laikraksta lielākie “žurnālisti” Rozenblats un Dreibergs, vai kā nu viņus tur sauc, pēdējās trīs dienas ir vienkārši šausminājušies par Vikilīku materiālos atrodamo ziņu, ka ASV vēstniecība 2008. gadā ir saņēmusi vēstis no Valsts prezidenta kancelejas par to, kas runāts kādā Nacionālās drošības padomes sēdē. Sev tipiskā kārtā, Rozenblats un Dreibergs ir intervējuši tikai bijušos politikāņus, piedevām ne gluži tos, kuriem būtu pati labākā reputācija (runa ir par piensaimnieku Jaundžeikaru un lopu dakteri Veldri), kā arī tādus pašreizējos opozīcijas “spīdekļus,” kā Mākoņpapus no nebūtībā aizgājušās “Tautas” partijas, bet ne, piemēram, kādu no valdības, kurš varbūt pacietīgi Rozenblatam un Dreibergam varētu paskaidrot, ka Amerikas Savienotās Valstis, čabulīši, ir Latvijas Republikas stratēģiskais partneris, un minētajā gadījumā nupat bija noticis Krievijas iebrukums Gruzijā, par ko tādiem NATO stratēģiskiem partneriem, kā Latvijas Republika un Amerikas Savienotās Valstis, protams ir kopēja ieinteresētība. Pat Puzes ķeizara kabatas avīzes skribents Paiders komentārā atzina, ka patiesībā tas ir pilnīgi normāli, vien oficiālajai Latvijai varbūt vajadzētu sabiedrībai skaidrāk pateikt, ka tā dalās informācijā ar saviem sabiedrotajiem. Vien Rozenblatam un Dreibergam acīmredzot liekas, ka NATO dalībvalstis katra savas lietas tur cieši pie krūts piekļautas un nevienam citam neko ne rāda, ne stāsta.

Un, pēdīgi, ja, savukārt, mēs domājam par korupciju, kura nepārprotami ir saistāma ar iepriekšminētajiem ķeizariem u.c. personām, tad jādomā arī par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, kura direktoram jaunākā (un nebūt ne šokējošā) domu pērle ir tāda, ka vietniekiem vajadzētu piedalīties melu detektora procesā, jo viņam netīk tas … nu, patiesībā nav vairs svarīgi, kas viņam tīk vai netīk. Diemžēl, diemžēl un vēlreiz diemžēl ir jānonāk pie šāda secinājuma: Ja Jutai Strīķei un Alvim Vilkam galvenais ir nodrošināt cīņu pret korupciju mūsu banānu republikā, tad nupat ir pienācis laiks viņiem abiem no KNAB aiziet. Jo pēdējā laikā vienīgais, ko par knābi mēs zinām publiski, ir tas, ka notiek nemitīga un līdz absurdam bezgalīga knābāšanās starp viņiem no vienas puses un direktoru no otras. Tas nudien ir kļuvis par farsu — direktors atlaiž vietnieku, premjers vietnieku atkal ieceļ, direktors atkal atlaiž vietnieku. Vai tas skaitās nopietni? Tāpēc, ka Saeimā vairākums ir par to, ka valstī nav vajadzīga nopietna cīņa pret korupciju, lielākoties, protams, tāpēc, ka tas apdraudētu attiecīgā vairākuma naudas maisus un sponsorus, ir pilnīgi skaidrs, ka gāzt direktoru patlaban nav iespējams. Tāpēc, manuprāt, Strīķei un Vilkam vajadzētu no iestādes aiziet ar paceltu galvu un lepnumu par savu darbu, un tad lai direktors pierāda, vai tomēr ir vai nav taisnība tiem, kuri uzskata, ka viņu “gudrās galvas” tur iebīdīja ar mērķi, KNAB likvidēt pavisam. Nešaubos, ka abiem vietniekiem nebūtu grūti atrast citu darbu, piedevām tādu, kurā viņi varētu turpināt cīņu pret to, ka mūsu valsts tomēr ir pamatīga banānu republika ar visiem tās “tikumiem” (bet ne ar banāniem). Galvenais ir tas, ka nevar bezgalīgi būt tā, ka viss, kas notiek knābī ir minētā knābāšana.

Tā, lūk. Šoks par deputātu. Absolūti nekāda šoka par vircas bedri, kura ir Latvijas “lielā” politika.

Jauku visiem dienu!