Labrīt, lasītāji!Pavisam ne laba doma piepeši uzradusies no Tieslietu ministrijas puses -- pilnībā aizliegt kriminālprocesu materiālu publicēšanu līdz brīdim, kad stājies spēkā galīgais tiesas spriedums. Sevišķi bažīgi būsim par to, ka te ir kārtējais gadījums, kad jauna priekšlikuma it kā autors no tā kratās nost -- grozījumus ir parakstījis Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, bet viņš jau tagad saka nē, nē, nē, patiesībā tie nāk no Ģenerālprokuratūras. Ģenerālprokuratūra saka, ka nē, nē, nē, tie nāk no TM darba grupas. Nevaram neatcerēties gadījumu pērn, kad piepeši vārdā nenosaukta grupa juristu piedāvāja pēc būtības amnestēt visus Latvijas kriminālnoziedzniekus pēc kārtas. Arī toreiz neviens nevēlējās atzīt fundamentāli pretīgas domas autorību.
Šajā gadījumā jāsaka pavisam skaidri: Tiesas, tāpat kā Dieva dzirnas, mūsu valstī maļ ļoti, ļoti, ļoti lēni, it īpaši, ja runa ir par galīgo tiesas spriedumu. Ja visā procesa laikā nedrīkst publicēt neko, kas par procesu ir uzzināts … nu, tādā gadījumā presē nebūtu nonākušas Jūrmalgeitas sarunas, ar Puzes ķeizariņu saistītais līgums ar LSDSP un vēl daudz kas cits. Vai sabiedrības interesēm būtu kalpots, ja tas tā nebūtu? Nu, nē. Un vēl vairāk. Krimināprocesa materiālu slepenība tomēr ir attiecīgo instanču atbildība. Ja kāds šīs ķēdes dalībnieks nolemj, ka tāda vai cita iemesla dēļ materiāli ir nopludināmi tam vai citam žurnālistam, tā nudien nav žurnālista problēma. Jo mūsējā tomēr ir valsts, kurā pietiekami bieži rodas jautājumi arī par šādu procesu leģitimitāti, ja jau zinām, ka šad tad kāda tiesnesīte tiek pieķerta ar rociņu kukulīša aploksnītē.
Visuzjautrinošākais šajā stāstā ir kādas Tieslietu ministres ekspertes stāstītais — ja arī izdosies aizliegt kriminālprocesu materiālu publicēšanu, tas nenozīmēšot, ka to saturu nedrīkstēs atstāstīt. Tiesa, viņa negribētu redzēt “brutāli nocitētus” materiālus, un te nu mēs iebrauksim ļoti dziļā un neizbēgamā subjektivitātē jautājumā par to, kāda citēšana ir “brutāla” un kāda — ne. Šis no ministrijas puses ir pat ļoti nepārdomāts priekšlikums, tas ož pēc iepriekš noteiktas cenzūras, un tas būtu ieliekams atpakaļ atvilktnē, no kuras tas izvilkts.
***
Un vēl. Šorīt man pienāca kārtējais e-pasts no kāda “nigērieša,” kurš pastāstīja, ka esmu laimējis trīs miljonus dolāru. Konkrētais teksts: “Jūs esat taisnīgu tika apstiprināts ar ($3000000,00) attiecībā notiekošo ATM CARD PIEŠĶIRŠANAS paziņojumu no centrālā banka NIGĒRIJA.” Laikam jau šī “Nigērijas naudas” būšana kādam ir ienesīga, ja jau šādi e-pasti turpina klejot pa pasauli atkal un atkal un atkal un atkal. Taču tas šķiet pat mazliet aizvainojoši, ka vēstules noziedzīgais autors nav pat pacenties, izmantot labu latviešu valodu. Nav nekādu šaubu, ka mūsu valstī atrastos dažs labs cilvēciņš, kurš par vienu daļu peļņas būtu gatavs izlasīt korektūru. Taču gluži vienalga, visiem Latvijas iedzīvotājiem vienkārši atliek atcerēties dzīvu patiesību: Nauda no debesīm nekrīt. Un nav iespējams laimēt naudu loterejā, kurā cilvēks pats nav pieteicies.
Jauku visiem dienu!