Labrīt, lasītāji!Jā, tas brīdis ir pienācis. 2008. gada 8. augusts. 08.08.08. Cita starpā mana jaunākā māsa Andārte patlaban ir grūtniecības pašā pēdējā posmā, un tuvinieki visi tur īkšķi par to, lai meita, kura tiks nosaukta manas nelaiķes māmiņas vārdā un sauksies Līga, piedzimtu tieši šajā zīmīgajā datumā un vienmēr varētu lepoties ar dzimšanas dienu 08.08.08 -- turklāt dienā, kad tiek atklātas Olimpiskās spēles. Vēl no Čikāgas nekādas ziņas nav saņemtas, lai gan man rakstot Čikāgā 8. augusts jau ir sācies.
Šajā pašā kategorijā vēlu visu to labāko visiem pāriem, kuri šodien stūrēs laulības ostā. Ja kāds šodien atrod laiku lasīt blogu, lai Dievs svētī, lai laimīga ir kopdzīve nākamajās dienās, mēnešos un gados.
Nīgrums šodien rodas, lasot Dienas lieliskās korespondentes Baibas Rulles (un žēl, starp citu, ka viņa vairs neraksta Dienai, bet gan raksta speciāli Dienai) apkopojumu par žuļicību, kas saucas Ventspils attiecības ar lielo politiku Rīgā. Nu nevar nevienam ārpus Atkarīgās Rīta Avīzes, kura pa tiešo barojas pie Ventspils krūts, būt nekādu šaubu par to, ka politika mūsu valstī ilgi bija (un varbūt ir joprojām) prece, kura ir nolikta uz plaukta un to var nopirkt tas, kurš to var atļauties. Te nu ir tie Vairas Vīķes-Freibergas kādreiz piesauktie Damokla zobeni, un tā vien gribas izsaukties, kā filmās par veco laiku monarhiem — “galvu nost!” Dolāru simti un tūkstoši un tūkstošu simti, iegrāmatoti ar nu jau folklorizētajiem nosaukumiem “Zvaigznīšu brīdis”, “Pleskavas šoseja” — un krietni plebejiskākajiem nosaukumiem “V.Krišt.”, “Birk.” u.tml.
Te ir jāizdala divas lietas. Viena ir apsūdzība pret Puzes ķeizaru, un tur lieta grozās mazāk ap ietekmes pirkšanu Rīgā un vairāk ap bagātības vairošanu Maltā, Gērnsijā, Britu Virdžīnijas salās u.tml. Elpu aizraujoša ofšoru ķēde, kuras gali, cik var spriest no izmeklēšanas materiāliem ne vien Latvijā, bet arī Šveicē un Lihtenšteinā, bieži vien nonākuši Latvijas naftas tranzīta galvaspilsētā.
Otra lieta ir par to, ko atklāti runājot var saukt tikai un vienīgi par rupju kukuļdošanu. Jautājums šajā gadījumā būs par to, vai šī rupjā kukuļdošana pagājušā gadsimta 90. gadu mežonīgo džungļu politikā patiešām bija nelikumīga. B. Rulles materiālā toreizējais finanšu ministrs Aivars Kreituss skaidro, ka jā, viņš ir ņēmis aizdevumus no Puzes ķeizara, cita starpā tāpēc, ka “zināju, ka Aivars Lembergs ir ietekmīga persona” un, vēl vairāk, “neviens jau nebūtu ar mani tādu aizdevuma līgumu slēdzis, ja es nebūtu ministrs.” Te gandrīz gribas teikt “bez komentāriem”, jo ir ļoti grūti iedomāties, ka,teiksim Vācijā vai Zviedrijā kāds valdības ministrs lepotos ar to, ka viņa statuss ļauj nodrošināt aizdevumus, kuri vienkāršam mirstīgajam nebūtu pieejami. Taču ir jāizpētī, vai Kreituss rīkojās ne tikai stipri apšaubāmi no ētikas viedokļa, bet arī nelikumīgi. Neaizmirsīsim, piemēram, ka likumu par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbā Saeima akceptēja tikai 2003. gada pavasarī. Būs riebīgi, patiešām riebīgi, ja te izrādīsies tā pati situācija, kā kādreiz ar bēdīgi slavenko “čekas maisu” gadījumu — it kā viss skaidrs, bet papīru nav, pierādījumu pietrūkst, pierādīt neko nevar. Taču valstī, kurā kompartijas ideoloģiskais sekretārs varēja pārkvalificēties ar visu mīlētu Saeimas priekšsēdētāju ar lielisku frizūru, pagātnes grēki ir viens. Amatpersonu visdziļākā korupcija ir atkal kaut kas cits, un Dievs zina, ka šķietami pagalam dīvaini lēmumi mūsu valsts “gudro galvu” iestādē nekas īpaši rets nav joprojām. Turēsim visi īkšķi par to, lai prokuratūrai izdodas atrast visus galus. Šoreiz Damokla zobenam jābūt ar patiešām asu malu.
Bet ne viss ir tumšās krāsās mālējams. Jā, šodien sākas Olimpiskās spēles. Lasītājiem nebūs noslēpums, ka man ir mieles par to, ka šis pasākums notiek melīgā komunistu diktatūrā. Nevajadzēja piešķirt, un katrā gadījumā mūsu Valsts prezidentam nevajadzēja to atbalstīt ar savu klātbūtni, vēl jo vairāk, ja viņš jau pirms došanās ceļā ir pateicis, ka par cilvēka tiesībām viņš ar Ķīnas prezidentu nerunāšot. Taču Olimpiskās spēles nav stāsts par korumpēto Starptautisko Olimpisko komiteju, tas ir stāsts par sportistiem. Šodien atklāšanas ceremoniju neskatīšos, nav laika un nav arī vēlēšanās skatīties, kā komunisti slavē paši sevi. Taču sacīkstes gan es skatīšos, un turēšu visus iespējamos īkšķus par visiem mūsu valsts sportistiem. Ticu, ka pāris medaļas mūsu ļaudis uzvarēs, un tajos brīžos es saukšu “urrā!” tāpat, kā visi citi to darīs.
Jauku visiem dienu!