Labrīt, lasītāji!Izrādās, tīģeris tomēr var nomainīt savas strīpas. Vai atceramies , cik histēriski un paniski kādreizējā valdošā kliķe izturējās pret pagājušā gada augustā notikušo referendumu par tautas tiesībām atlaist Saeimu? Mēs tikām baidīti ar valsts sabrukumu, ar konstitucionālās iekārtas spridzināšanu, bezmaz vai ar Sātana atgriešanos uz zemes, lai tas mūs visus aprītu.
Cik “interesanti,” ka vakar tie paši politikāņi būtībā apstiprināja tieši tos pašus noteikumus, par kuriem pērn bija referendums. Atcerēsimies, ka toreiz Saeimas spīkers no Ventspils naftas interešu aploka skaidroja, ka referenduma izdošanās gadījumā mēs visi pamodīšoties pavisam citā Latvijā. Iedomājieties! Šorīt pēc tam, kad “gudrās galvas” bija veikušas savu 180 grādu pagriezienu, es palūkojos ārā pa logu … un redzēju gluži to pašu Latviju, lai arī šorīt atšķirībā no vakarrīta bija nevis saulains, bet apmācies laiks. Varbūt kāds gribēs to piedēvēt spīkera piesauktajām šausmām, bet diez vai.
Galvenais, kas mainījies starp pagājušā gada 8. augustu un šā gada 8. aprīli? Valsts prezidents atrada mugurkaulu. Cik ļauni varam tagad smieties un smīnēt par “Tautas” partijas lēmumu, prezidenta krēslā iebīdīt politikā maz zināmu nodokļu nemaksātāju. Acīmredzot mākoņtēvs un viņa lelles Saeimā uzskatīja, ka tas būs kontrolējams cilvēks, gandrīz vai tāds pats, kā tie daudzie ļaudis, kurus valdošā banda sasēdināja visādos valžu un padomju amatos, maksādami grandiozu naudu par rociņas pacelšanu partiju īpašniekiem vajadzīgā brītiņā. Cilvēks nestāvēs ceļā valdošās “elites” pārliecībai, ka Latvijas valsts ir tās privātīpašums. Tomēr dzīvē viss izrādījās citādi. Cilvēks, kurš lietussarga pasākuma laikā Doma laukumā uzsteberēja uz skatuves un nespēja pateikt nevienu sakarīgu vārdu, tomēr atrada atbildi uz jautājumu “kas es esmu?” … un rīkojās atbilstoši tam, ko Satversme viņam atļauj darīt. Plus vēl mazdrusciņ vairāk. Izrādījās, ka “gudrās galvas” tomēr domā arī par to organisma daļu, kurš ir ķermeņa otrā galā, par savu pakaļu, kura Saeimas mīkstajos krēslos jūtas gana, gana labi, lai riskētu priekšlaicīgu pensionēšanos saniknota prezidenta un saniknotas tautas izpildījumā.
Optimists turklāt vēl piedāvās domu, ka varbūt atsevišķi Saeimas censoņi beidzot ir atraduši sirdsapziņu, vismaz tajos brīžos, jā, kad viņi necenšas visām vārītēm pasargāt savus krusttēvus dažādos Latvijas nostūros. Dažus deputātus pazīstu pat personīgi, un man vienmēr bijis brīnums skatīties, cik ļoti viņi ir kājām samīdījuši paši savu dvēseli, balsojot par vienu “lielākā kretina” lēmumu pēc otra pēc treša pēc ceturtā. Varbūt “Tautas” partijas līderis Kučinskis pilnībā neblefoja tad, kad apgalvoja, ka “Jaunā laika” vadībā viņš un viņa partijas biedri kļūst “labāki.” Varbūt, varbūt.
Taču tajā pat laikā jākonstatē arī tas, ka tauta nu varēs ar aktīvām un pat kārām acīm raudzīties, ko tās ievēlētie priekšstāvji darīs tālāk. Piemēram, vai viņi pašvaldību un Eiropas vēlēšanās, kuras notiks nu jau pēc mazāk kā diviem mēnešiem, rupji krāpsies tāpat, kā viņi to darīja pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām? Kā viņi rīkosies nākamajā reizē, kad kāds no Puzes pastniekiem mēģinās likumdošanas ceļā traucēt juridiskajam procesam, kas saistās ar viņu īpašnieku, kā viņdien pamēģināja izdarīt biedrs Roze? Vai patiešām tagad ir izsmeltas merkantīlās, korporatīvās un korumpētās intereses, kādas ir ne vien Rozes, bet arī citu partiju bosiem un īpašniekiem? Vai viņi ļaus jaunajam KNAB direktoram strādāt? Vai viņi būs gatavi atzīt pagātnes kļūdas? Jo, kā vēsta anonīmo alkoholiķu (šajā gadījumā — anonīmo politikāņu) principi, vispirms pašam jāatzīst savas kļūdas, tikai tad var sākties labošanās. Un, starp citu, cits AA princips saistās ar atvainošanos tiem, kuriem alkoholiķis (garīgi korumpētais politikānis) ir nodarījis pāri. Neatceros, ka kāds no kādreizējās valdošās bandas kaut reizi būtu atvainojies par to, ko “gāzi grīdā” filozofija savienojumā ar pārliecību par nevajadzīgiem “kvaukšķiem” nodrarīja Latvijai un katram tās iedzīvotājam. Godīgi sakot nebūtu par daudz prasīts, lai atsevišķi bandas vadītāji uzstātos tautas priekšā tā, kā to dara Japānā — dziļi paklanoties, raudot un, iespējams, liekot arī lietā hara kiri dunci.
Un tāpēc prieks par vakar apstiprinātajiem Satversmes grozījumiem. Tie neattiecas uz pašreizējām “gudrajām galvām.” Bet te nu ir mednis rokā, un nav nekādu šaubu, ka turpmāk tautas priekšstāvji tomēr būs spiesti vairāk atcerēties, kas ir viņu darba devējs. Lai nu tas tā būtu.
Jauku visiem dienu!