Labrīt, lasītāji! Šorīt domas rosās ap jēdzienu "sasaldēts ūdens." Par to domāju vienā jaukā, bet arīdzan vienā nejaukā izpausmē.

Vispirms par jauko. Vakar Arenā Rīga noskatījos daiļslidošanas šovu, kurā, cik sapratu (pasākums no pirmās zilbes līdz pēdējai notika krievu valodā, bet man līdz bija mana laba draudzene Loreta, kura ik pa brīdim patulkoja), uzstājās tie ļaudis, kuri Krievijā piedalās pasākumā “Daiļslido ar zvaigzni,” vai kā nu to tur sauc. Jāsaka, tas liek atkārties žoklim. Iemācīties tango dejot — tas ir viens. Iemācīties daiļslidot, tas nu reiz ir kaut kas pavisam cits, un jāatzīst, ka aktieri, aktrises un dziedātāja, kuri tur ņēmās, nebūt neizskatījās pēc amatieriem, kuri pirmo reizi uz slidām uzkāpa tikai pirms kāda maza brītiņa. Šova organizētāji bija sarūpējuši arī īstus daiļslidotājus — divkārtējo pasaules čempioni Irinu Slutskaju, daudzkārtējo Eiropas un pasaules čempionu Alekseju Jagudinu, Turinas Olimpisko spēļu čempionus pāru slidošanā Tatjanu Totmijainu un Maksimu Malkinu, lielajā sportā daudz redzētos lietuviešu ledus dejotājus Povilu Vanagu un Margaritu Drobiazsko. Mazdrusciņ mieles radās, kad P. Vanags uzvilka mugurā Krievijas armijas uniformu un slidoja pie dziesmas, kura slavēja Krievijas armijas lielos “panākumus” pasaulē — lietuvietim it kā nu gan tā neklātos darīt, bet cilvēkam kaut kā laikam nauda ir jāpelna. Taču tas bija tikai mazdrusciņ. Pasākumā uzstājās Latvijas čempioni pāru slidošanā. Viņi iznāca uz ledus un nostājās. Un stāvēja. Un stāvēja. Publika sāka ķiķināt. Slidotāji arī sāka ķiķināt. Pēc brītiņa uz ledus iznāca pasākuma vadītājs Ilja Averbuks un paziņoja, ka notikusi tehniska kļūme ar mūziku. Kaimiņvalsts diversija? Nu, laikam jau nē. Latvijas čempioni slidoja vēlāk. Un neslikti, lai gan līdz Eiropas un pasaules līmenim vēl patālu. Toties pašā sākumā slidoja maza, maza Latvijas meitene, ja nemaldos vārdā Aleksandra, un tur nu bija redzams pamatīgs talants. Viss pasākums ritēja trīsarpus stundu garumā un bija ļoti, ļoti jauks.

Un tad pārnācu mājās. Pārliecinājos, ka krāns tualetē ir atvērts, lai trubas nesasalst, un aizgāju gulēt. Šorīt piecēlos un konstatēju, ka pa nakti kāds no līdzdzīvotājiem, acīmredzot pusmiegā, krānu ir aizvēris. Šorīt dzīvoklī ūdens nav vispār. Ūdens ir sasaldēts. Esmu bijušajā PSRS nodzīvojis pietiekami ilgi, lai prastu nomazgāties spainī, spaini ūdens man piešķīra netālu esošs veikals. Taču ārpus tā tas ir depresīvi, un vairāk par to nerakstīšu. Gaidu santehniķi.

Jauku visiem dienu!