Raksts

Par Rubiku


Datums:
15. janvāris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labvakar, lasītāji!Šodien Latvijas radio raidījumā "Krustpunktā" mans viesis bija Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs un Eiropas parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks. Šī bija pirmā reize, kad man bija izdevība viņu intervēt un jāsaka, tā bija visnotaļ interesanta saruna. Ja dzirdējāt, tad labi, ja ne -- atkārtojums būs šovakar ap plkst. 21.05. Interviju varat atrast arī internetā, Latvijas radio mājas lapā.

Lasītājiem nebūs pārsteigums par to, ka man ar A. Rubiku domas daudzos jautājumos dalās, taču šodien abi piekritām, ka patlaban Latvijas pārvaldes sistēma ir gana draņķīga. Runājām par A. Rubika darbu Eiropas parlamentā, kur viņš darbojas Lauksaimniecības, kā arī Transporta lietu komitejā. Vairākkārt viņš raidījuma laikā pieminēja cukura industrijas “iznīcināšanu” Latvijā, par kuru blogā rakstīju vakar. Stāstīja viņš, ka valstij vajag krietni daudz vairāk iesaistīties ekonomiskos procesos — visur nu esot atzīts, ka liberālais kapitālisms pats par sevi ne vienmēr visu var atrisināt. Pēc raidījuma cilvēks nopūtās, ka Briselē ir mīnus divi grādi, bet Rīgā — mīnus 15. Rīt paskatīsies Dinamo, svētdien lidos atpakaļ uz Beļģiju. Raidījuma laikā viņš stāstīja, kā Briselē dzīvo vienistabas dzīvoklītī, kurā kādu brīdi nav bijis karstais ūdens. Nācis viens speciālists, nācis otrs. Beidzot atnācis tas, kurš pamanījis, ka boileris nav pieslēgts strāvai. Gadās arī tā. Runājot par šī gada Saeimas vēlēšanām, A. Rubiks noliedza, ka politorganizācija “Saskaņas centrs” no viņa vadītās LSP taisās atbrīvoties, lai gan tādas baumas politikā ir cirkulējušas jau labu brīdi. Pats viņš kandidāts uz Saeimu nebūs. Joprojām nedrīkst. Ja godīgi, tas sāk likties mazliet absurdi — uz Eiropas parlamentu viņš (un, ja kas, arī Ždanokas madāma ar savu “krievi nāk” filozofiju) kandidēt drīkst, uz mūsu Saeimu nedrīkst. Šis “vienīgais čekists,” “vienīgais komunists,” “vienīgā interfrontiste” noteikums būtu jāaplūko no jauna, vien patlaban mūsu politiskās partijas cita caur citu cenšas pārliecināt sabiedrību, ka tās ir vistautiskākās un nacionālistiskākās, un laikam tas īpaši nespīd.

Vienu vārdu sakot, saruna bija saistoša. Nekad neesmu domājis, ka Alfrēdam Rubikam ir ragi un aste, šodien par to pārliecinājos (ragu pierē nebija; aste būtu vietā, kuru neaplūkoju). Pats viņš ne par ko vainīgs nejūtas, arī par to, ko viņš centās darīt 1991. gada augustā ne. Un tur nu mūsu domas dalās pavisam konkrēti. Rubiks centās novērst Latvijas neatkarības atgūšanu, par to divu domu nav. Šodien raidījumā viņš teica, ka vienpersoniski jau viņš to nebūtu varējis izdarīt, bet tā ir izvairīšanās no fakta, ka viņš vadīja sistēmu, kura kopumā izmisīgi un ne bez vardarbības palīdzības centās nobloķēt neatkarības centienus. Piedevām paša Rubika opozīcija jau nebija redzama 1991. gada augustā vien — interfronte taču darbojās krietni ilgāku laiku. Joprojām uzskatu, ka tas Latvijai ir kauns, ka šis cilvēks to pārstāv Eiropas parlamentā. Taču no šodienas esmu krietni mērenāks uzskatos par to, kas viņš ir kā cilvēks. Nu, cilvēks kā cilvēks. Tāpat kā mēs visi.

Jauku visiem atlikušo dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!