Labrīt, lasītāji!Par to, ka Latvijas politiskajai "elitei" vienmēr ir gribējies visās likuma aizsardzības iestādēs nodrošināt kādu "savējo," par to jau sen nav bijušas nekādas šaubas. Tieši tas bija patiesais pamats Kalvīša kliķes slepenībā izstrādātajiem drošības likumu grozījumiem, kurus apturēja vienīgi Valsts prezidentes noraidījums un tam sekojošais referendums. Atcerēsimies, toreiz banda centās apstiprināt noteikumus par vārdā nenosauktu "Saeimas deputātu autorizētu personu" pielaišanu izmeklēšanas iestāžu darbam un noslēpumiem. Un paldies Dievam par Valsts prezidenti, bet arī par tiem drošības un citu izmeklēšanas iestāžu vadītājiem, kuri šādu politikānisku iejaukšanos viņu darbā nepieņem un noraida.
Šodien Dienā ir melns uz balta redzams, cik lielā panikā politikāņi iekrīt tad, kad “savējais” iekuļas nepatikšanās. Baibas Rulles sagatavots garš fragments no audio ieraksta, kurā Puzes ķeizars cenšas iestāstīt KNAB direktoram, ka nevajag no amata padzīt izmeklētāju Ilmāru Bodi. Lasiet un brīnieties. Runā Lembergs: “Tagad es gribēju parunāt par to Bodi. Pilnīgi atklāti. Jā? Tātad, man ar viņu ir neslikts kontakts. Es to pilnīgi atklāti pasaku. (..) Un viņš man dod iespēju būt daudz maz lietas kursā, ko tas Maizītis un visa tā Šaraškina kantora pret mani tur dara. Jā?”
Pārfrāzēsim. Latvijas Republikas Korupcijas Novēršanas un apkarošanas birojā strādāja cilvēks, kurš smagos noziegumos apsūdzētam pašvaldības censonim piegādāja izmeklēšanas informāciju. No Puzes imperatora viedokļa raugoties, nelāgi, ka šis informants kādā jaukā dienā, cik var spriest pēc KNAB vadības stāstītā, ieradās darbā kaut ko “sarijies.” Gluži loģiski, KNAB vadība viņam parādīja durvis. Tad procesā iesaistījās “stabilitātes garants” Kalvītis, pie kura, tā viņš pats stāstījis, Bode ieradās, lai pasūdzētos par KNAB vadības represijām. Tas jau pats par sevi ir interesanti, ka KNAB padotais jūtas pilnvarots doties pie valsts premjerministra. Taču vēl “interesantāk” ir tas, ka acīmredzot “stabilitātes garanta” satraukums par cilvēku tomēr bija saistīts ar to, ko cilvēks darīja no darba brīvajā laikā — nopludināja izmeklēšanas informāciju. Acīmredzot — un būdams pagalam rūpīgs cilvēks, nevienu es vārdā te nesaucu, negribu saukt un nesaukšu, neko neapgalvoju — Puzes ķeizara ilggadīgi maksātās “stipendijas” ir nesušas rezultātus. Pretīgi. Pagalam, pagalam pretīgi.
Tieši šajā kontekstā būtu vērts satraukties par to, kā politiskā banda plāno sameklēt nākamo KNAB priekšnieku. Tieslietu ministrija nu acīmredzot ir nospriedusi, ka nekāda konkursa nebūs. Ļoti iespējams, labi vien, ka tā, jo atklāti konkursi uz dažādiem amatiem mūsu valstī mēdz reizēm kļūt par klaunādēm, kurās pavisam nopietni kandidāti nevēlas piedalīties. Taču, kā redzam no stāsta par Puzes Ķeizaru, KNAB vadību, “stabilitātes garantu” un Bodi, politikāņu attieksme pret korupcijas novēršanu mūsu valstī ir bijusi … nu, neteiksim, ka īpaši atbalstoša. Tāpēc, tiklīdz tiek pateikts, ka KNAB direktors tiks meklēts ārpus atklāta konkursa ietvariem, momentā prātā nāk zoodārzi. Un jā, arī mērkaķošanās.
***
Un vēl. Kolēģis Pēteris Timofejevs portālā publicējis repliku par to, kas man vakar bija sakāms par ASV politiku. Nekādi nevēlējos atstāt iespaidu, ka uzskatu Sāras Peilinas izvēli kā tādu par vieglprātīgu. Piekrītu Pēterim, ka no Džona Makkeina puses tas ir bijis stratēģisks un taktisks gājiens. Jēdzienu “vieglprātīgs” es attiecināju uz Dž. Makkeina pārstāvēto Republikāņu partiju un tās attieksmi pret valsts pārvaldīšanu. Jo, ja arī Sāra Peilina savā Aļaskā ir bijusi kaismīga cīnītāja pret korupciju (un stāsts par S. Peilinu, viņas māsu, viņas māsas šķirto vīru un Aļaskas štata drošības komisāru (angļu valodā http://www.ktva.com/ci_10026165) nemaz tik ļoti par to neļauj pārliecināties — skat. iepriekšējās piezīmes par politikāņiem un “savējiem”), tad vienalga Republikāņi piedāvā ievēlēt 72 gadus vecu cilvēku, kurš cita starpā ir pārcietis ādas vēzi. Lai Dievs viņam stāv klāt, nepārprotiet — mamma kandidātam ir jau krietni vecāka par 90 gadiem, nesaku, ka viņš ir nevesels. Taču, ja gadījumā kaut kas ar viņu notiks, tad par ASV prezidentu kļūs tā pati sieviete, kura uzskata, ka vides aizsardzība Aļaskā ir mazāk svarīga par naftas pumpēšanu, kura ir nāves soda fane, kura noliedz sievietes reproduktīvās tiesības u.tml. Tomēr paturēšos pie domas, ka tas ir aprakstāms ar vārdu “vieglprātīgi,” un atkārtoju cerības, ka novembrī ASV vēlētāji nosūtīs Makkeinu atpakaļ uz ASV Senātu un Peilinu — atpakaļ uz savu Aļasku. Starp citu, viņas pārstāvētās partijas viens no lielākajiem grandiem ir Aļaskas senators Teds Stīvenss, viņš pēc 40 gadiem ASV Senātā ir iekūlies korupcijas skandālā, kura rezultātā, ļoti iespējams, viņš novembra vēlēšanās zaudēs.
Jauku visiem dienu!