Pārdomas par to, ko mūsu valsts politikāņi ir stāstījuši pēc tam, kad šajās dienās tikušies ar Valsts prezidentu
Labdien, lasītāji!
Viņdien mūsu valsts un politiskās iekārtas “zaļie zemnieki” devās viesos pie Valsts prezidenta, lai aprunātos par dažādām politiskām lietām. Prezidents šajās dienās naski ticies ar visu Saeimā pārstāvēto spēku pārstāvjiem, it īpaši runājot par gaidāmajiem grozījumiem Eiropas Savienības tā dēvētajā Lisabonas līgumā. Lasītāji atcerēsies, ka Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) šajā kontekstā bija sacerējusies, ka apmaiņā pret atbalstu līguma grozījumiem valdība savienībai piešķirs pāris ministru portfeļu. Valdība būtība pateica, ka nekādas maiņas koalīcijā patlaban nav darba kārtībā un, kad ZZS ļaudis iznāca no Valsts prezidenta kabineta, tie atzina, ka šīs divas lietas — līguma grozījumus un MK sastāvu — tie vairs nesaistīs kopā. ZZS ilggadējais frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pēc tam paskaidroja, ka ne jau doma bijusi “veikt kādus politiskus barterus vai tamlīdzīgas lietas, bet gan noskaidrot, vai esam vēlami pašreizējā valdībā.” Acīmredzot nav gan vēlami, un Brigmanis zina, kāpēc: “Zatlera reformu partija atzina, ka, lai strādātu kopā ar ZZS, tam vispirms jākļūst par mājdzīvnieku.”
Nav skaidrs, kāds mājdzīvnieks Brigmanim bija padomā. Ja suns, tad, jā, suns mēdz naski izpildīt saimnieka pavēles. Ja kaķis, tad ne tik. Kaķis dara, kā viņam pašam patīk. Varbūt Brigmanim padomā bija kāmītis, kas skraida pa riteni un neko citu nedomā. Ja padomā bija čūska, tad, jā, tādu var turēt azotē, bet tas ir liels jo liels risks. Bet, ja nopietni, skaidrs ir tas, ka ZRP joprojām nav mierā ar vienu vienīgu apstākli, proti — ZZS tomēr visnotaļ ciešajām saitēm ar Puzes ķeizaru. Lembergs “zaļajiem zemniekiem” ir apmēram tas pats, kas vārds “okupācija” Saskaņas centram. Visi zina, ka Latvija bija okupēta, bet SC sava īstā vai iedomātā elektorāta kontekstā vārdu “okupācija” pār lūpām pārspļaut lielākoties nevar. Līdzīgi, visi tomēr zina, ka ne jau kaut kādas kaprīzes dēļ Ģenerālprokuratūra pret Lembergu ir cēlusi bezgala nopietnas apsūdzības, kā arī to, ka ne jau tikai Latvijā vien šis cilvēks tiek izmeklēts sakarā ar dažādiem nedarbiem. Bet, tā kā cilvēks kaut kāda iemesla dēļ par spīti tam visam vienā sabiedrības daļā ir populārs, no ZZS cilvēkiem un viņu āmen stūrim Ventspils trubas avīzē nekad un nemūžam nedzirdēt domu, ka varbūt Puzes ķeizars tomēr nav nevainīgs jēriņš, kuram uzbrūk ļaunprātīgi nelieši no Ģenerālprokuratūras, Sorosa fonda, Lielbritānijas tiesas, Luksemburgas varas iestādēm un ļaunās fejas pils Smaragdu pilsētas ziemeļos. Un tāpēc, lūk, tiesiskuma koalīcijā tomēr nav pārliecības, ka savienībai ir vieta pie valdības galda, iespējams, it īpaši ne Satiksmes ministrijā.
Kolēģis Aidis Tomsons Tviterī par šo lietu ir paironizējis: “Prezidentam gan ir harismātiska ietekme uz ZZS. Šis parunāja, un ZZS vairs negrib ministru portfeļus. Šādas prezidenta spējas vajag izmantot.” Taču jautājums tomēr ir gana nopietns. Paredzētie Lisabonas līguma grozījumi ir par fiskālu disciplīnu ES dalībvalstīs, un tas ir būtiski arī Latvijai, ja jau tā joprojām domā par eiro ieviešanu 2014. gadā. Šī nav tā joma, kurā klīrēties. ZZS diez vai to saprot. Dienai Brigmanis apgalvoja, ka koalīcijai nebūtu jācer, ka ZZS to atbalstīs, jo “mēs vairs sen neesam puišeļi, kurus kāds atnāks un mācīs, kā dzīvot.” Tiesa, vienā jomā “zaļajiem zemniekiem” ir taisnība, proti — valdība kārtējo reizi ir nolēmusi, ka līguma grozījumi uzskatāmi par slepeniem. Tie ir atrodami internetā. Saeimas deputāte Iveta Grigule tos atrada Lielbritānijā. Es pats tos redzēju, kad tos uz manu radio raidījumu atveda premjerministra padomnieks Pēteris Viņķelis. Te ir tas pats, kas ar kādreizējo līgumu ar Starptautisko valūtas fondu — valdība centās noslepenot kaut ko, kas nebūt nebija slepens. Tas ir muļķīgi. Bet ārpus tā tomēr te ir valstisks jautājums, kura kontekstā būtu gaidāms, ka politikāņi uzvedīsies valstiski, nevis atbilstoši savām šaurajām interesēm.
Valsts prezidenta “harizma” šonedēļ ir nodrošinājusi arī ko citu. Pēc tikšanās ar prezidentu, Nacionālās apvienības vadonis Dzintars paziņoja, ka ir gatavs apsēsties pie galda ar to pašu Saskaņas centru un, kā to ir interpretējusi Latvijas Avīze, “vienoties ar saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem ‘SC’ par politisko minimumu savstarpējai sadzīvošanai.” Dzintars ir paziņojis, ka politiskie uzskati starp NA un SC ir “diametrāli pretēji un savstarpēji izslēdzoši,” bet “visiem politiķiem vajadzētu būt vienisprātis vismaz par to, ka politiskās uzskatu atšķirības un pārliecības aizstāvēšana nedrīkstētu veicināt naidu, pāraugt sadzīviskos konfliktos vai pat vardarbības uzliesmojumos.” Uz to SC boss Urbanovičs ir atbildējis ar ironiju: “Mēs vienmēr esam gatavi dialogiem. Gan jau kaut kā saskriesimies — vienā mājā dzīvojam, tepat vien strādājam.” Savukārt, viņa partijas biedrs Valērijs Agešins ir atzinis, ka Saeimas komisiju darbā abām frakcijām ir izdevies rast kopīgu valodu, jo “šajā jomā arī NA ir diezgan kreisa.”
Te nu ir būtisks jautājums. Jezga ap krievu valodas tiesībām Latvijā ir politiski izdevīga i SC, kurš tādā veidā var mobilizēt savu elektorātu, i NA, kurš var darīt to pašu (ne velti Latvijas Avīze, nevienu vārdā nenosaucot, apgalvo, ka Dzintara paziņojums “vairākos NAV atbalstītājos raisījis bažas, par ko īsti abas partijas gatavojas vienoties un vai NA ir uzklausījusi savu vēlētāju viedokli”). Šiem “atbalstītājiem” derētu atcerēties, ka būtiskākais Saeimas darba kārtībā patlaban ir ekonomiskā krīze, iespēja, ka tā atjaunosies ar jaunu sparu, budžeta konsolidācija u.tml. Gaidāmais referendums ir izdevīga iespēja, par to nerunāt, un tas ir visnotaļ nožēlojami.
Savukārt, Urbanovičs, tiekoties ar Valsts prezidentu, ir nācis ar domu, ka Eiropas fondi turpmāk jāskata kontekstā ar jaunām darba vietām ilgtermiņā, nevis ieguldījumiem sporta hallēs un izklaides objektos. Te acīmredzot cilvēks nav aprunājies ar savu partijas biedru Rēzeknes mēru Aleksandru Bartaševiču, kurš nesen manā radio raidījumā tieši lielījās par “sporta hallēm un izklaides objektiem,” tajā skaitā paredzēts Rēzeknē būvēt “Olimpisko centru.” Savukārt, par “darba vietām ilgtermiņā” mērs teica, ka paši labākie Rēzeknes cilvēki jau ir pārcēlušies uz ārzemēm, tāpēc par spīti iedzīvotāju skaita visnotaļ krasajam samazinājumam Latgales pusē bezdarba līmenis joprojām ir augstāks nekā citur Latvijā. To apliecināja kāds klausītājs: Viņa firma Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes rajonā meklēja vienkāršu mehāniķi, darba vietu izreklamēja pa labi un pa kreisi. Cik cilvēku pieteicās? Neviens. Arī mehāniķi strādā Londonā vai Dublinā. Un tāpēc jākonstatē, ka darba vietas jau var radīt, bet, ja nav neviena, kas tās vēlas aizpildīt, tad arī tā ir problēma, kura ir krietni vien būtiskāka par puišeļiem, mājdzīvniekiem un referendumiem.
Jauku visiem dienu!