Labrīt, lasītāji!Prognozēts, ka šovakar Valsts prezidents Valdis Zatlers nepaziņos par Saeimas atlaišanu. 14. janvārī viņš izplatīja paziņojumu par darbiem, kādi Saeimai un Ministru kabinetam izdarāmi līdz 31. martam, piebilstot, ja gadījumā tas netiks izdarīts, tad čau, Rasma, un gatavosimies uz jaunām vēlēšanām.

Darbi it kā ir izpildīti, nu — daudzmaz. Jauna un vismaz nosacīti cita valdība izveidota, KNAB direktors sameklēts (šodien Latvijas Avīzē ar Normundu Vilnīti ir pirmā plašākā intervija, kādu esmu ar viņu redzējis — iesaku!), likvidēts “lokomotīvju” princips vēlēšanās, zināmā mērā izveidota ekonomikas pārraudzības padome, kaut kad drīz Saeima varētu pat labot Satversmi, lai tautai dotu tiesības pieteikt tās atlaišanu. Pedants varētu teikt, ka ar “kaut kad drīz” nepietiek, 8. aprīlis tomēr ir vēlāk par 31. martu. Nav pat īpaši jābūt pedantam, lai teiktu, ka ekonomikas pārraudzības padome ir ļoti tālu no tā, kas prezidentam bija padomā, neatkarīga no deputātiem un viņu dažādo pārliecību par tautsaimniecību, tā nav nemaz. KNAB gadījumā joprojām nekur nav pazudis fakts, ka veids, kādā izraudzīts N. Vilnītis, bija absolūti godmaniski baltiem diegiem šūts, un nākamajā reizē diez vai tas būs derīgs lietošanai. Ja Saeimas un valdības darbu reaģējot uz prezidenta “ultimātu” vērtētu kā skolā, tad varētu dot atzīmi tā ap septiņi no 10 vai trīs ar krustu no pieci.

Manuprāt, ar to pietieks, galvenokārt tāpēc, ka nudien patlaban nebūtu prāta darbs, radīt to nepārprotamo haosu, kāds sāktos, ja nupat nāktos organizēt vispirms referendumu un pēc tam jaunas vēlēšanas. Latvijai tomēr patlaban ir jauna valdība, un paši kliedzošākie nepiemērotības eksemplāri no iepriekšējās bandas tomēr ir aizgājuši, jācer, uz neatgriešanos. Saistošas domas par budžetu ne vien šogad, bet vispār turpmāk ir finanšu ministram, jācer, ka viņš neiedomāsies ielikt kontakta lēcas, lai bijušā prezidente vairs viņu neuzskatītu par pārāk “jaunavīgu,” bet tas jau nav galvenais — varbūt valsts finanšu sistēmu var uzlikt uz daudz stabilākām kājām un atteikties no šleseriskā un kalvīšiskā “gāzi grīdā” principa, kurš mūs visus iegrūdis pašreizējā bedrē. Ļausim strādāt.

Taču piekrītu tam, ko vakar raidījumā “Skats no malas” teica Aleksandra Gluhiha. Bijušās prezidentes piesauktie Damokla zobeni nekur nedrīkst pazust, un Saeimas deputātiem nedrīkst radīt iespaidu, ka nu viss ir nokārtots un dzīvosim skaisti tālāk. Deputāti jau nav mainījušies. Šorīt Atkarīgajā vesels bars skaidro, kas notiks tālāk, ļoti rūpīgi viņi centušies runāt sakarīgi un kārtīgi. Bet tā grupa, kura pēdējā pusotra gada laikā ir centusies legalizēt naudas atmazgāšanu, sagraut valsts drošības sistēmu, bučoties ar ļoti smagos noziegumos apsūdzētiem pašvaldību aktīvistiem (nav runa tikai par Puzes ķeizaru, viens notiesātais censonis veselus divus gadus joprojām skaitījās Saeimas deputāts), apbalvot nodokļu nemaksāšanu ar augstiem amatiem, devalvēt kvalitāti i Satversmes tiesā, i Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā — tā grupa nekur nav pazudusi, ja nu vienīgi viens segments ir pārkvalificējies un kļuvis par opozicionāriem. Jākonstatē arī tas, ka tuvojas tas brīdis, kad mēs uzzināsim konkrēti, kas tad slēpjas aiz “parolēm,” kuras minētas Ventspils lietas apjomīgajos materiālos, kas tad īsti bija “Pleskavas šoseja” un “Zvaigznīšu brīdis.” Nav izslēgts, ka atsevišķas ar “stipendiju” (lasi — “kukuļošanas”) lietu saistītas personas lielajā politikā grozās joprojām. Ļoti ceru, ka šovakar Valsts prezidents neteiks, “Paldies, mīļie, par labi izdarītu darbu.” Jo konkrēti izdarītie darbi un darbiņi ir mazāk svarīgi par kopējo attieksmi pret Latviju, tās tautu un tās politisko iekārtu. Ja šī attieksme turpinās būt “viens likums un tiesības man un manējiem, cits likums un tiesības visiem pārējiem”, tad Damokla zobenam ir jākrīt mazliet tālāk un tā asajam galam jābūt tuvāk tiem cietajiem pauriem Saeimā, kuri nekādi nevar apgūt atziņu, ka politika ne vien var būt, bet tai arī ir jābūt godīgai un atklātai.

Jauku visiem dienu!