Raksts

Par popularitāti un garīgumu


Datums:
27. februāris, 2007


Autori

Marija Golubeva


Foto: dotpolka

Ja valdība pakļausies dažu konfesionālo kopienu līderu un radikālo organizāciju spiedienam, tas praktiski nozīmēs tikai vienu — naidīga attieksme pret vienu no sabiedrības mazāk aizsargātām grupām iegūs zināmu valstisku akceptu.

Nav noslēpums, ka tolerance, īpaši tolerance pret seksuālajām minoritātēm, nav Latvijas sabiedrības vispāratzīta vērtība. Par to liecina sabiedriskās domas aptaujas, to var nojaust no interneta portālu komentāriem, un katrs, kam vēl ir šaubas, var atrast neiecietības apliecinājumus pat Saeimas plenāro sēžu protokolos. Tomēr katras valsts tolerances vai neiecietības gaisotni ietekmē ne tikai iedzīvotāju statistiskā vairākuma attieksme, bet arī politiskās elites briedums un spēja izvirzīt cilvēka cieņas standartus, kas atbilst valsts starptautiskām saistībām un mūsdienu demokrātijas izpratnei par cilvēktiesībām.

Tieši šajā kontekstā var brīnīties par Ministru kabineta rīcību, atliekot grozījumu Nacionālajā iecietības veicināšanas programmā izskatīšanu pēc dažu reliģisku līderu un sabiedrisko organizāciju protestiem pret to, ka šīs politikas dokuments arī seksuālās minoritātes pieskaita pie programmas mērķa grupām. Ministru kabineta 20. februāra sēdes protokols attiecībā uz grozījumu projektu skan lakoniski: “Īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās organizēt tikšanos ar ieinteresētajām institūcijām tiesību akta projekta apspriešanai un iesniegt Valsts kancelejā priekšlikumus par projekta turpmāko virzību.” Tas izklausās pēc nepadarītu darbu (nenotikušu saskaņošanas sanāksmju?) kļūdu labošanas uzdevuma, tomēr diemžēl šajā gadījumā lietas būtība ir cita. Ierēdņi nav vainīgi pie grozījumu izskatīšanas atlikšanas, viņi savus mājasdarbus ir izdarījuši. Šoreiz politiķi ir tie, kam nepietiek drosmes pieņemt salīdzinoši nelielus grozījumus Nacionālajā iecietības veicināšanas programmā, iekļaujot tur vēl vienu mērķa grupu —seksuālās minoritātes — tā iemesla dēļ, ka šāds lēmums ir potenciāli nepopulārs.

Ne tikai populāri lēmumi

Popularitāte, protams, ir laba lieta. Tomēr diez vai Latvijas esošie sasniegumi — dalība ES un NATO, ekonomiskā izaugsme — būtu panākti, ja valdības kopš 1991. gada pieņemtu tikai un vienīgi populārus lēmumus. Turklāt nāk prātā plaši pazīstams salīdzinājums — ja vairākuma viedoklis vienmēr būtu noteicošs, tad ES valstis joprojām atzītu nāvessodu par pieņemamu līdzekli noziedzības apkarošanā. Populārs atsevišķos gadījumos var būt arī rasisms, tomēr diez vai Latvijas politiķi atļautos to atbalstīt. Tikpat liela kļūda būtu atbalstīt homofobiju, kaut gan runa ir tikai par vienu, sabiedrībā ļoti nepopulāru grupu, un gandrīz nekas (izņemot kādu Amsterdamas līguma teikumu[1] un dažus citus niekus) netraucē nopelnīt dažus reitinga punktus uz šīs grupas rēķina.

No plašākas sabiedrības interešu skatu punkta, problēma slēpjas tajā, ka pakļaujoties Latvijas Pirmās partijas (LPP) šantāžai un spiedienam nepieļaut “homoseksuālisma propagandu” (vai tiešām propagandu? vai grozījumos tika paredzēts aicinājums kādam mainīt orientāciju?), drīz varam nonākt situācijā, kad saskaņā ar LPP valdes vēlmēm jebkuru “vērtīborientējošu” politikas dokumentu turpmāk saskaņos ar Garīgo lietu padomi, un (kā nojaušams no gadījuma ar augstāk minētajiem grozījumiem), saskaņošanā vislielākais svars var izrādīties tiem reliģisko organizāciju līderiem, kas visvairāk uzņemas runāt visu kristiešu vārdā, neprasot viņu piekrišanu, vai visautoritārāk interpretē kristīgo konfesiju dogmas. Sliktākajā gadījumā, noteicoša izradīsies arī radikāli noskaņoto vadoņu — tādu kā Jaunās paaudzes līderis Aleksejs Ļedjajevs un Nopride līderis Igors Masļakovs — pozīcija. Jo nav noslēpums, ka liberālāki kristiešu līderi Latvijā tiek sistemātiski izslēgti no oficiālas “aprites”.

Pretī morālajai uzraudzībai

Jā šīs LPP politikas mērķis tiks sasniegts, varam būt droši, ka Latvija spers vēl vienu soli virzienā uz morālās uzraudzības valsti. Valsti, kura nevis kalpo sabiedrībai, nodrošinot tai minimālus pienācīgus attīstības apstākļus, ļaujot indivīdiem pašiem meklēt sev dzīves jēgu un attīstīt savas spējas, bet gan uzņemas regulēt savu padoto vēlmes privātajā sfērā, saskaņojot tās ar politiskās elites un baznīcas vadības uzskatiem par pareizo dzīvi un pareizo laimi. Valstis, kas spers īpaši daudz soļus šajā virzienā, var kādreiz sasniegt mūsdienu Irānas līmeni. Latvijai līdz tam, protams, ļoti tālu — traucē zināma, kaut arī īsa, demokrātijas un tiesiskās valsts pieredze — bet dažus soļus varam vēl spert šajā virzienā. Un pasapņot par to, ka kādreiz pilnīgi visus “vērtīborientējošos” politikas dokumentus saskaņos ar padomi, kuras nosaukumā nez kāpēc ir vārdu savienojums “garīgas lietas”, kaut gan garīgums, atšķirībā no reliģijas, pēc savas būtības nav institucionāls, un slēpjas tajās cilvēka eksistences jomās, kuras valstij nepienākas regulēt.

Toties demokrātiskajai valstij ir pienākums aizsargāt no vajāšanas miermīlīgas konfesijas un reliģiskas kopienas. Demokrātiskajai valstij ir arī pienākums tikpat modri sargāt no vajāšanas arī citas miermīlīgas iedzīvotāju grupas, tai skaitā tos cilvēkus, kas citādi interpretē tradicionālo reliģiju dogmas, un cilvēkus, kam nav reliģisku uzskatu. Arī gadījumos, kad šo cilvēku privāta izvēle neatbilst vairākuma priekšstatiem par vienīgi pareizo dzīvesveidu. Tieši šāds arī bija Nacionālās iecietības veicināšanas programmas un piedāvāto grozījumu mērķis.

Ja valdība pakļausies dažu konfesionālo kopienu līderu (nekādā gadījumā nevar pielīdzināt tos visiem kristiešiem) un radikālo organizāciju spiedienam, tas praktiski nozīmēs tikai vienu — naidīga attieksme un neiecietīga izturēšanās pret vienu no Latvijas sabiedrības mazāk aizsargātām grupām, tās vajāšana, iegūs zināmu valstisku akceptu.

_________________________

[1] Amsterdamas līgums, kas groza līgumu par Eiropas Savienību, Eiropas kopienu dibināšanas līgumus un dažus ar tiem sastītus aktus, 6a pants. Sk.internetā: Tulkošanas un terminoloģijas vārdnīca

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!