Labrīt, lasītāji!Šodien Latvijā ciemojas radi no Amerikas, brauksim pie viena Latvijas radu atzarojuma uz pikniku -- cik ļoti, ļoti jauki, ka beidzot arī Dabas māte ir apliecinājusi pavasara klātbūtni.
Mana kontribūcija piknikam ir ābolu un valriekstu kūka, kuru uzcepu vakar, un kukurūzas vira, kura nu jau pusotru stundu vārās un vēl trīs stundas vārīsies lēnās vārīšanas katlā (crockpot — tikai nesen Rīgā tādu beidzot atradu un, ja lasītāji piedos reklāmu, tā ir viena varen feina parikte — no rīta saliec visu katlā, piespied podziņas, un vakarā būs tāds paēdiens gatavs). Bet patlaban Amerikas radu jaunākais eksemplārs, astoņus gadus vecais krustdēls Rolands, vēl guļ (mājās viņam nedz ļauj ganīties līdz pusnaktij, nedz arī gulēt līdz pusdienlaikam, bet atvaļinājums taču), un tāpēc laiks mazliet padomāt par šodien presē redzēto.
Piemēram, par SestDienas plašo materiālu par airBaltic bosu Fliku. Par viņu esmu rakstījis arī citreiz, vēl tikai viens jautājums. Man kaut kā liekas ļoti maz ticams, ka viņa dzimtajā Vācijā iekārta ir tāda, ka noteikumi visiem valsts uzņēmumiem ir vieni, bet tie neattiecas uz uzņēmumu, kuram gadījies vadošā amatā pieņemt darbā ārzemnieku. Tad uzņēmums un attiecīgais darbinieks var slēpt visu pēc kārtas. Flika noslēpumainība par sevi, savu karjeru un savu algu ir nudien mulsinoša. Visticamāk viņš nav, piemēram, jaunībā nodarbojies ar narkotiku karteļa organizēšanu — tas, lūk, būtu kaut kas slēpjams. Mazliet šo cilvēku pazīstu, mulsina šī viņa vīzdegunīgā, augstprātīgā un izlepusī attieksme pret aborigēniem, kuri uzdrīkstas viņam kaut ko pajautāt. Joprojām prātā stāv vārds “bezkaunība.”
Savukārt Latvijas Avīzē šodien ir intervija ar “Tautas” partijas ģenerālsekretāru Aivaru Tiesnesi, kurā viņš stāsta gan lietas, kuras liek izbrīnā izplest ačteles (” “Oranžie” nemaz nav tik nevainīgi un pūkaini, kā izskatās!” — ja nu kas, bet nevainīgums un pūkainība nudien nav tās rakstura īpašības, kuras kāds gribētu piedevēt ekonomiskā sabrukuma galvenajiem radītājiem), gan arī tādas, kuras liek skumji pasmaidīt par to, cik ļoti “savējo” politika Andra Šķēles veidotajam politbiznesa projektam joprojām ir vadmotīvs. Lūk, par TP “vecbiedru” Bērziņu un viņa muldēšanu Atkarīgajā Rīta Avīzē: “Pateikšu godīgi. Personīgi es piekrītu visam, ko Bērziņš teicis.” Acīmredzot tas nozīmē, ka partijas ģenerālsekretārs arī personīgi piekrīt tiem konkrētajiem meliem, kurus Bērziņš savulaik sev vien zināmu “iemeslu” dēļ centās izplatīt par Satversmes aizsardzības biroju un ASV vēstniecību. Vai viņa pārdomām par Valsts prezidentu kā kājslauķi, kuram virsū var … nu, sestdienas rītā negribas atkārtot vulgārās rupjības, kuras šis A. Tiesneša aprakstītais “labais, gudrais cilvēks” atļāvās izspļaut par valsts pirmo personu, bet domāju, ka lasītāji tās atcerēsies tāpat.
Tiesa, kaut kāda apgaismība “oranžajiem” acīmredzot ir nākusi. Taujāts par to, vai partijas diženais “nasing spešal” autors ir uzskatāms par lielu finanšu speciālistu, A. Tiesnesis atbild: “Slakteris mums ir pasaules čempions ātrumlaivās.” Tā nu nebūs taisnība, drīzāk runa varētu būt par bijušā ministra dēlu, taču varētu arī rasties doma, ka dēls finanšu ministra amatā diez vai būtu bijis nekompetentāks par tēti. Vismaz angļu valodu viņš droši vien atšķirībā no senča prot visai labi. Bet jauki, ka partija no Slaktera vecākā ir atteikusies. Nu viņš atkal ir Saeimas deputāts, kur viņš var būt tikai grupveidīgi, ne vairs individuāli kaitīgs un kaitniecisks. Zirgkopis Veldre, ja kas, no lielās politikas ir pazudis pavisam. Bet tikai tāpēc, ka tagad Latvijā ir jauna valdība un TP Saeimas frakcijas vadītāja Kučinska personā ir apgalvojusi, ka ‘Jaunā laika’ vadībā tā kļūstot “labāka,” nav pienācis laiks piemirst visnotaļ Flikisko augstprātību, ar kādu “Tautas” partija vadīja valsti no 2004. gada decembra, kad krita bezpalīdzīgā Induļa Emša valdība, līdz pat 2008. gada decembrim, kad “stabilitātes garants” beidzot satina makšķeres. A. Tiesneša stāstītajā Latvijas Avīzes intervijā ir arī šāds atzinums: “Jā, šajā valstī bez Tautas partijas ziņas nenotiek nekas!” Tajā skaitā arī tās lietas, par kurām lieli un bargi jautājumi var rasties ne vien blogotājiem, bet arī likuma sargiem. Ne velti TP tik izmisīgi cīnījās pret “stukaču” likuma apstiprināšanu, iekams Valsts prezidents nebija to piespiedis norīt krupi. Partijas lielākais grēks ir cerību pievilšana, tāpat, kā kādreiz “Latvijas ceļš,” tā sāka dzīvi ar iedvesmojošu optimismu, bet ilgi nebija jāgaida, kamēr viss teiktais par godīgumu un valsts mīlēšanu iegrima politkorumpētajā purvā, kura rezultātā nu esam tur, kur esam. Lepoties nudien nav ko.
Jauku vis