Kad meklēju šeit Porto dzīvokli, savā cenu kategorijā apskatījos vairākus un paliku par labu izvēlei jaukam, mājīgam, mēbelētam un tīram dzīvoklim ar vienu īpatnēju iezīmi - visi logi iziet uz kapiem.
Ir cilvēki, kas baidās no kapiem, un jāsaka, ka ikdienā esmu viens no tiem. Kad rudens un pavasara tumšajos vakaros eju no lekcijām, ko pasniedzu BSA, jāiet garām Matīsa kapiem, jo tur ātrāka tikšana mājās. Neomulīgi. Tumšs, apkārt gaudo suņi, blakus cietums un aizdomīgi tipāži. Tā ātri var iemācīties paskriet pat pa ledu. Mana kolēģe Dace Akule gan agrāk tur dzīvoja blakus un stāstīja, kā nodarbojās ar skriešanu vakaros. Es noteikti nenodarbotos.
Kapi, lai arī manī izraisa neomulību tumšos vakaros, ikdienā mani fascinē. Ja esiet pavadījuši bērnību laukos, noteikti atceraties, ka vasaras centrālais notikums ir kapusvētki un balle pēc tam. Sabrauc visi radi un paziņas, apmeklē iepriekš uzfrišinātās kapavietas, uz mašīnas kapota izklāj seģeni, saliek maizītes un alkoholiskos atspirdzinošos dzērienus un komunicē līdz vakaram. Bet vakarā lielā balle. Man kā bērnam tā bija iespēja uzvilkt to smuko kleitu, kas pirkta speciāli šim gadījumam, izciest sāpes, ko sagādāja matu ķemmēšana un uzsiešana ciešā svinīgā zirgastē ar banti un tad ar citiem mana vecuma bērniem spēlēt salkas un paslēpes ap pieminekļiem. Nu foršākais pasākums, ziniet. Un izpētīt īpaši smukos kapakmeņus.
Viens no lielākajiem nesenajiem kultūršokiem, ko piedzīvoju, bija vecticībnieku kapi un bēres Daugavpils rajonā. Izrādās, tur uzliek galdu kapos ceļa vidū un no apkārtējām mājām visi nāk ēst. Ja pateiks, ka kāds nepiederošs, uzlikšot ļaunu aci. Un baznīcā, kas ir vienkārši veca lauku koka māja, vienā pusē sēž vīrieši, bet otrā sievietes. Un iekšā jāiet biksēs un lakatā, bet ja ne, tad…pareizi, uzlikšot ļaunu aci vecticībnieku vecenes (babki). Baznīcas centrā stāv zārks, kam apkārt uz malām uz naglām saliktas sveces. Bet mirušajam kupla, kupla bārda, un es skatos un zīlēju – aizsvilsies, vai ne. Un vēl tie īpatnēji spocīgie kapakmeņi – ar cilvēku bildēm agrā jaunībā uz tiem, lai gan kaps uzstādīts pirms 100 gadiem un 87 gadus vecai kundzītei. Spocīgi. Virsū aptuveni šādi uzraksti – vsegda budem tebja pomnitj, devicu krasivuju. (vienmēr tevi atminēsimies, skaisto meiteni)
Nu lūk – un šeit Portu es dzīvoju blakus baznīcai un kapiem. Ļoti šarmanta ir šāda dzīvošana. Šeit baznīcas zvani zvana katras 15 minūtes, un pilnā stundā notiek sazvanīšanās ar blakus baznīcu. 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Kad ir bēres, tad ir īstens koncerts. Ja esmu mājās, neatliek nekas cits, kā iziet izpētīt procesiju. Pie mums ir pieņemts apraudāt mirušo baznīcā, un pēc tam vēl ilgi īstenot runas un rituālus pie kapa vietas. Šeit rituāls kapos ir aptuveni šāds – fiksi uz ratiem atstumj zārku, ko pavada pajukusi bēru procesija, zārku fiksi iemet bedrē un bedri aizber ciet, un kamēr ber ciet, bērinieki jau ir pajukuši pa malu malām, stūros velkot nost žmiedzošās zaketes un kaklasaites. 5-10 minūtēs viss ir beidzies.
Kapi patiesībā daudz pastāsta par zemi, kur atrodies, un šeit ar kapiem lepojas. Tie ir pilsētas centrā, un tuviniekus šeit apmeklē nevis reizi mēnesī, bet vismaz reizi nedēļā (nu, to jau es redzu pa logu), katru reizi uzliek jaunas svaigas puķes. Latvijā visi manis manītie kapi ir mežaini, ēnaini, daudzas kapavietas ir aizlaistas un tie atrodas tālāk no cilvēku acīm. Neviena pienākums nav rūpēties par sava tuvinieka pēdējo mājvietu. Šeit kapi ir baltā marmorā, saulainā vietā, katra rajona viducī un ideālā kārtībā. Viena no tūristu atrakcijām.
Latvijā, cik man zināms, kapi ir valsts īpašums, kamēr Portugālē kopš 2007.gada lielākā daļa pāriet privātā īpašumā. Kad nomira mans patēvs, vienīgā kapavieta, ko mums piedāvāja, bija Jaunciema kapi vai dzimtas kapi Smiltenē. Nu kā lai to cilvēks izbraukā? Kāpēc ir privāti kapi suņiem, bet nav privātu kapu cilvēkiem? Turklāt, tik daudzi izvēlas kremēt savus tuviniekus, bet jēdzīgas novietnes urnām vēl nav, ja kautkas nav mainījies pēdējo mēnešu laikā. Jautāsiet, kur tad liek urnas, kuras nenolemj ļoti nepraktiski (no aizņemtās teritorijas viedokļa) ierakt vienas kapavietas vietā? Kā ASV- tur mājās. Spocīgi, teiksiet. Nu bet kur tad likt, ja nav vēlmes izkaisīt vējā?
P.S. Nenoturēšos izstāstīt melnu un patiesu stāstiņu, par pelniem. PSRS laiki, ģimenei radi – emigranti dzīvo ASV. Kā ierasts, sūta paciņas. Atnāk kārtējā paciņa, tur šokolāde, kafija, milti. Viss tiek izlietots ar lielāko prieku. Vēstule, kas iziet cauri cenzora rokai, un tika pievienota pie paciņas, atnāk pēc mēneša. Tur – nomira vecmāmiņa, gribēja tikt guldīta dzimtenē. Nezinājām, kā iepakot, pelnus iejaucām miltos.