Labrīt, lasītāji!Šorīt kādā no mūsu masu informācijas līdzekļiem lasīju plašu interviju ar uzņēmēju Pēteri Šmidri, kurš visnotaļ atklātā tekstā pateica, ka valdība ir pilna ar nekompetentiem ļaudīm, un pavisam precīzi visas mūsu valsts ekonomiskās lietas salika pa plauktiņiem -- nodokļus vajag nevis paaugstināt, bet samazināt u.tml. Taču intervijā nesameklēju citu domu, proti -- "Es, Pēteris, zinu, kā šīs lietas jādara, un tāpēc nākamajās vēlēšanās, vai tās būtu šogad vai pēc pusotra gada, manu uzvārdu kandidātu sarakstā jūs atradīsit."

Vispār Latvijā esam apdāvināti ar ļaudīm, kuri biznesa un finanšu lietās ir zinoši. Uldis Osis, Ojārs Kehris, Ingrīda Blūma, Inguna Sudraba, Ilmārs Rimševics, Nils Melngailis — bet tie visi ir ļaudis ārpus elektorālās politikas (lai arī pirmie divi kādreiz ir bijuši valdības ministri). Par to ir jādomā ne vien kontekstā ar pagājušajā nedēļā izskanējušām pārdomām par profesionāliem ministriem no ārpus partiju loka, bet arī plašākā ziņā — pašreizējā valdošā “elite” savu nekompetenci finanšu situācijas risināšanā ir pierādījusi jau ļoti sen, ja arī tās uzskatos situācija ir “nasing spešal,” bet ekonomiskā krīze valstī rīt un nākamnedēļ nebeigsies. Ja gadījumā mēs tomēr šovasar nonāksim līdz ārkārtas vēlēšanām, tad no pašreizējās bandas nekādus konkrētus risinājumus pilnīgi noteikti nedzirdēsim. Vairākas no valdošajām partijām noteikti veltīs lielākos pūliņus “administratīvo resursu” paslepenai izmantošanai un pārdomām par to, kā apiet arī jauno aģitācijas finansēšanas likumu, vēl cita būs spiesta domāt par savu slavenāko bezdarbnieku, kuru kādreiz tā centās prezentēt iespējama premjerministra lomā. Un, protams, tie, kuri ir nodedzinājuši māju — no tiem sanāk ļoti švaki pažarnieki un uguns drošības eksperti.

Gribas tādiem ļaudīm, kā Pēteris Šmidre teikt: “Cienītais, laiks iet politikā!” Cerams, ne kādā no valdošajām partijām, jo tās nu ir līķis, kurā jau ir sākusies trunēšana un smaka. Varbūt kādā no opozīcijas vai jaunveidotajām partijām, varbūt pavisam jaunā. Ne no katra sanāk politiķis vai pat politikānis. Gribas cerēt, ka mūsu valstī joprojām ir ļaudis ar pietiekami rafinētu sirdsapziņu, lai viņi nekad nevarētu piedalīties tajā kompromisu bedrē, kāda ir politika. Bet tie, kuriem ir stiprāki nervi un, pats galvenais, patiešām konkrēti uzskati par to, kā valsts būtu jāvada, tomēr varētu padomāt par sevis upurēšanu uz tautas interešu altāra un vismaz uz vienu sasaukumu centies nokļūt Saeimā. Un tas, starp citu, attiecas ne tikai uz tiem, kuri saprot ekonomiku, bet arī uz tiem, kuri tomēr zina, ka valsts vadībā nedrīkst būt “sistēma,” kuras centrālie principi ir korupcija un “savējo” glābšana visos iespējamos veidos.

Taču joprojām māc šaubas par ārkārtas vēlēšanu gudrību vispār. Nepārprotami izdevīgas tās būtu pirmkārt jau “Saskaņas centram,” kurš vienīgais patlaban vairs bauda puslīdz normālu reitingu. Savukārt nosacītajā “latviešu spārnā,” kā jau vienmēr, kur ir divi latvieši, tur ir trīs latviešu luterāņu baznīcas (partijas). Cik man zināms, nupat pagājušajās brīvdienās notikušas visai intensīvas konsultācijas atsevišķu labā spārna opozīcijas partiju starpā. Varu iedomāties, ka tajās valda arī netīkamas emocijas, galu galā, “Pilsonisko savienību” lielākoties izveidoja ļaudis, kuri, tā teikt, uzmeta “Jauno laiku.” Taču nupat situācija ir biedējoša. Un vēl biedējošāku to dara tas, ka man ir grūti iedomāties, kā PS un JL, nemaz neko nesakot par organizāciju “Sabiedrība citai politikai,” varētu runāt ar pašreizējām valdošajām partijām. Tas būtu tas pats, kas zaķīšiem, caunām un pūcēm censties ar sesku sarunāt, ka turpmāk mežā smaka būs mazāka. Veidot kopējus sarakstus ar tiem, kuri ir vistiešākā veidā vainīgi pie valsts sagraušanas? Nu, nē. Un tāpēc vēl jo svarīgāk ir attiecīgajā jomā pārvarēt aizvainojumu un tomēr domāt par nākotni. Un, jā — censties arī aktīvi piesaistīt tos, kuriem par patlaban vajadzīgo ir skaidrs, neaizmiglots skats.

Jauku visiem dienu!