Labrīt, lasītāji!Turpinot vakar aizsākto tēmu par Nirnbergu šodien ir arī žēl, ka Latvijā nav tādas iekārtas, kā, teiksim, Zimbabvē, kur veselas partijas var vienkārši aizliegt ar likumu. Protams, Zimbvavē ir citas problēmas, kuras es negribētu mums uzvelt, piemēram, tur ir pat lielāka inflācija, nekā mūsu valstī, un tur banānu klātbūtne ļauj to precīzi saukt par banānu republiku, kamēr mūsu valsti par tādu sauc tikai pārnestā nozīmē. Taču aizliegumu tomēr būtu pelnījusi viena otra partija mūsu valstī, un ne tikai tās sīkpartijeles, kuras aizmirst pārreģistrēties. Pirmkārt to būtu pelnījusi "Tautas" partija. Aizliegumu par uzpūtību. Aizliegumu par nekompetentiem ministriem un izlikšanos, ka viņi ir pats labākais, kas var būt (un, ja "Tautas" partijā tik tiešām rezervistu soliņš ir tik īss, ka finanšu ministrs var būt tikai cilvēks ar mazo smaidiņu un ļoti garo šlipsi Slakteris, tad partijai patiesibā vajadzētu pašlikvidēties). Aizliegumu par tādas situācijas radīšanu, kāda mums patlaban ir. Aizliegumu par aplausiem partijas kongresā cilvēkam, kurš par šīs situācijas radīšanu ir vistiešākā veidā atbildīgs. Aizliegumu vienkārši par visu ko pēc kārtas.

Jo te nu mēs tagad esam pēc “stabilitātes garanta” izbazūnētajiem “treknajiem gadiem.” Izdevēji abonementus uz saviem laikrakstiem un žurnāliem uz nākamo gadu esat jau pārdevuši par konkrētu cenu? Ak vai, cik žēl! Klau, viesnīcu īpašnieki! Jūs jau nekad ar tūristiem neko nesarunājat mēnešiem uz priekšu, vai ne? Tūrists vienkārši pie jums ierodas, un jūs viņam iedodat to cenu, kāda tajā dienā ir spēkā, vai ne? Ak, ne? Nu, sorry, piedodiet, tā sanāca. Sieviešu basketbola čempionāta rīkotāji, mēs ko? Mēs pirms kaut kādiem mēnešiem jums kaut ko solījām par finansējumu? Nu, neesat tik naīvi! Lai nu kāda, bet mūsu valsts nav tāda, kurā politikāņi vienmēr stāsta taisnību, tā pat nav valsts, kurā politikāņiem lielākoties ir pat pie vienas vietas, vai viņi stāsta taisnību vai vienkārši melo. Tā nu reiz ir tradīcija, kuru “stabilitātes garants” iedibināja pavisam trekni. Un te nu mēs esam. Valsts, kura kādreiz mums ir pateikusi, ka nodokļi nav jāmaksā, kriminālapsūdzība nav nekas briesmīgs un pat cietumā iemests darba rūķis var turpināt būt Saeimas deputāts … šī valsts tagad mums ir pateikusi, ka mēs absolūti ne ar ko nevaram rēķināties, kā valdošie gribēs, tā viņi arī rīkosies. Tas ir kliedzošāk par kliedzošu redzams apstāklī, ka ak vai, premjerministram nav sanācis laika padzert kafiju ar kandidātiem un KNAB direktora amatu, jo tas, lūk, ir vēl viens kaut kas tāds, kas viņam ir jādara pašam personīgi un tikai un vienīgi pašam personīgi. Varbūt viņam būs laika par to domāt kaut kad pēc Jaunā gada. Skat. iepriekšējo piezīmi par banāniem.

***

Taču ne viss ir mālējams tumšās krāsās. Manu sirdi šodien ir ielīksmojušas divas lietas, kuras ļauj smaidīt visa ģīmja platumā. Pirmkārt, dziedonis Ivo Fomins ir izdevis albūmu ar nosaukumu, kurš, manuprāt, ir pats lieliskākais albūma nosaukums, kāds vien ir iespējams, proti: “Mamma man pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināja ģitāru un es sākumā nezināju, ko ar to iesākt, bet tad iemācījos pāris labus un gruntīgus hārdroka akordus un tagad jūs varat paklausīties, kas no tā visa sanācis…” Šī ir tradīcija, kuru varētu pārņemt arī citi ar mūziku saistīti ļaudis. Madonna: “Es jau dziedu un lēkāju pa skatuvi gandrīz 40 gadu garumā, bet joprojām ļaudis nāk uz maniem koncertiem un es esmu tik bagāta, ka man pat vīrs nav vajadzīgs.” Šēra: “Es jau dziedu un lēkāju pa skatuvi vēl ilgāk, nekā kaut kāda tur Madonna, un tie, kuriem ir apbriebusies dziesma ‘I Got You, Babe’ šajā albūmā atradīs citas dziesmas!” Britnija Spīrsa: “Varbūt nevajadzēja, bet man patlaban pietrūkst naudas, jo ļaunais Kevins Federleins man neļauj tikties ar bērniem, un tāpēc es ar datoru palīdzību joprojām dziedu.” U.tml.