Labrīt, lasītāji!Cilvēks, kuram vairāk par jebkuru citu ir jāuzņemas atbildība par ekonomisko krahu, kādā mūsu valsts patlaban atrodas, ir apbalvots. Kādreizējais "stabilitātes garants" un patmīlīgais pats sevi lielītājs nu ir kļuvis par telekomunikāciju uzņēmuma Lattelecom padomes priekšsēdētāju. Un te ir sakāmas divas lietas. Pirmkārt, acīmredzot nekur nav pazudusi valdošās koalīcijas pārliecība, ka dažādu uzņēmumu vadībā nav īpaši jābūt cilvēkiem, kuri par attiecīgo jomu kaut ko sajēdz. Jautāts, vai Kalvītis kaut ko zina par mūsdienu telekomunikāciju lietām, kuras tomēr stiepjas tālu aiz spējas paspaidīt podziņas uz mobilā telefona, ekonomikas ministrs Artis Kampars bijis lakonisks: "Nav viedokļa." Tātad -- acīmredzot nē.

Taču vienā ziņā Kalvītis droši vien ir “pareizajā” vietā. Lattelecom cita starpā ir iesaistīts bēdīgi slavenājā digitalizācijas jomā. Zināms, ka tā nav joma, kurā nav nekādu “Tautas” partijas interešu. Pietiekami daudzi ar partiju saistīti cilvēki ir nonākuši uz apsūdzēto sola sakarā ar attiecīgo skandālu, situācijas kontekstā minēts arī garīgā tēva Mākoņos uzvārds. Vai savajadzējās “savējo”? “Tautas” partijas alkatība nav mainījusies, lai arī ko par domu, ka “kļūstam labāki” ir vai nav gvelzuši tās pārstāvji Saeimā. Tas visuzskatāmāk ir redzams apstāklī, ka Latvijas “zaļā” enerģētika ļoti lielā mērā ir tieši ar “Tautas” u.c. partijām saistītu ļautiņu rokās, piemēram, biogāzes kvotām pieteikušās 10 firmas, kuras — ak, kāda sakritība!! — viena no otras nosaukuma atšķiras minimāli un turklāt tām visām ir viena un tā pati juridiskā adrese. Kārtējo reizi tas ož pēc smirdīgas un arī pretīgi ciniskas šeptēšanās. Vēja enerģētikas ražošanā teikšana ir ļaudīm, kuri ir saistīti i ar Mākoņtēvu, i ar jauno telekomunikāciju “speciālistu,” i ar tēvzemieti Zīli. Arī ekonomiskās krīzes laikā bodīte ir galvenais elements, vai varbūt tieši ekonomiskās krīzes laikā ir vēl jo svarīgāk pasargāt “savējos.” Nožēlojami. Un vēl jo nožēlojamāk, ka to pieļauj “Jaunā laika” vadīta valdība. Beidzot redzam nepārprotami, ka nemaz tik “jauni” tie laiki nav.

***

Vēl, starp citu, vakar vakarā beidzot noskatījos dokumentālo filmu “Putina sistēma.” Toreiz, kad to (ne)rādīja Latvijā, neskatījos, jo toreiz svarīgāk bija skandāls, kura ietvaros Latvijas Republikas valdība būtībā filmas demonstrēšanu aizliedza un Nacionālās radio un televīzijas padomes šefs Kleckins, lai arī ne viens, par to meloja tā, ka ceru, ka viņam joprojām ir kauns. Bet filma ir varena. Čekists Putins kļuva par čekistu valsts prezidentu, tāda tur ir centrālā un pagalam patiesā loma. Interesanti bija skatīties, kas so čūsku azotē izaudzināja, tie bija lielie reformu atbalstītāji. Filma, tāpat kā izcilais Edvīna Šnores darbs “Padomju stāsts,” stāsta patiesību par to, kas Krievija kādreiz bija un kas tā ir joprojām. Autoritāra diktatūra, kurā varas “vertikāle” ir aizstājusi jebkādas diskusijas par demokrātiju. Paldies tās autoriem.

Un jauku visiem šo sestdienu!