Raksts

Par paplašinātās Eiropas nākotni


Datums:
18. septembris, 2003


Autori

Lionels Žospēns


Foto: Lionels Žospēns; Foto - Service photo du Premier ministre

Runa 2001. gada 28. maijā*

Es esmu francūzis. Es jūtos kā eiropietis. Es vēlos tādu Eiropu, kas aizstāvētu savu identitāti, labāk atsauktos uz savu tautu mērķiem un kalpotu pasaulei par paraugu.

Tieši tāpēc diskusijām nevajadzētu aprobežoties ar institūcijām un institucionālo reformu. Pirmkārt un galvenokārt Eiropa ir politisks pasākums, “saturs” ir pirmais, bet “struktūra” ir tikai tam pakārtota. Eiropu veido ne tikai regulas, direktīvas un diskusijas. Tā pirmkārt un galvenokārt ir domāšanas veids, sabiedrības modelis un pasaules uzskats. Eiropas ideja ir daļa no realitātes – vismaz man tas ir svarīgi. Tai Eiropai, ko es mīlu un ko es un neskaitāmi citi vēlamies sasniegt, ir sociālā programma (I), pasaules uzskats (II) un politiskā arhitektūra (III).

Eiropai jāpalīdz iezīmēt pasaules attīstības ceļu

Es vēlos spēcīgu Eiropu, kas uzņemtos pilnu atbildību par jaunas pasaules kārtības definīcijas ieviešanu un kura atrastu līdzekļus miera, solidaritātes un plurālisma mērķa sasniegšanai.

Šī plurālisma labā Eiropai ir jāveicina kultūras daudzveidība.

Kultūra ir viena no cilvēces mantojuma visvērtīgākajām daļām. Un mūsdienās tā tiek apdraudēta. Tirgus pieprasa patēriņa ieradumu novienādošanu un kultūras industriju koncentrēšanos. Protams, dažas izpausmes formas, un te es īpaši domāju kino, ir ieguvušas industriālu dimensiju. Taču mums ir sevi kolektīvi jāpasargā no vienādošanas draudiem un no viena avota nākušu kultūras produktu invāzijas. Šis ir civilizācijai izšķirošs jautājums. Tas, protams, ir saistīts ar cīņu par Eiropas kultūrām, bet tāpat arī – par visām citām kultūrām. Eiropas cīņa ESAO, kad Eiropa demonstrēē Daudzpusējo līgumu par investīcijām, un Pasaules Tirdzniecības organizācijas ietvaros, kur Eiropa aizstāv kultūras radošā darba un kultūras darbu īpatnības. Eiropai arī turpmāk jārīkojas līdzīgi.

Eiropa apzinās šo problēmu, jo tajā ir liela kultūru daudzveidība. Mēs esam šo kultūru mantinieki visos to aspektos – reliģijā, filozofijā, literatūrā, mūzikā un vizuālajās mākslās – visās to izpausmēs. Tas ir mūsu kopējais mantojums. Un tāpēc mums kā eiropiešiem kultūra nav prece. Pirmkārt un galvenokārt tā ir mūsu identitātes daļa. Lai šo identitāti saglabātu, Eiropai ir jādod visiem iespēja šajā mantojumā dalīties ar citiem. Tāpēc mums ir vairāk jāatbalsta studentu, mākslinieku un zinātnieku mobilitāte. Pēc desmit gadiem jaunajiem eiropiešiem vajadzētu būt iespējām daļu studiju laika mācīties kādas citas valsts universitātē. Tāpēc mums vajadzētu iedibināt vismaz divu Eiropas valodu mācīšanu bērniem no pavisam agrīna vecuma. Ir jādara viss, it īpaši skolās, lai mūsu bērni saprastu, ka viņu nacionālais kultūras mantojums iekļaujas vēl plašākā Eiropas kultūras mantojumā. Tā kā kultūra ir dzīva, tad Eiropas pienākums ir atbalstīt radošo darbu. Ir jābūt kopējai politikai, kas ir īpaši veidota kultūrai un kurā nedominē konkurences un iekšējā tirgus likumi. Šādā noskaņā es ierosinu Eiropas līmenī izveidot tādas procedūras, kas atbalstītu radošo darbību filmu, audio vizuālajā un informācijas tehnoloģiju jomā, kā arī Eiropas mākslinieku studijas. Laikā, kad visās mūsu valstīs tiek ieviestas digitālās buķetes, Eiropai ir nepieciešami savi televīzijas kanāli, kas balstītos uz Arte sasniegumiem.

Manuprāt Eiropas apņemšanās balstīt kultūru daudzveidību ir mūsu brīvas, starptautiskas, solidāri noskaņotas sabiedrības vīzijas apliecinājums.

Pieņemot šo pieeju, Eiropas pienākums ir aizstāvēt mieru un brīvību pasaulē

Sastopoties ar vilinājumu ļauties unilaterālismam – proti, ka vienīgā pareizā pieeja ir spēks, vai arī pārmērīgi vienkāršotiem uzskatiem, Eiropai starptautiskajās attiecībās ir jābūt līdzsvarojošam faktoram. Tā nevēlas kļūt par dominējošo lielvaru, taču var izmantot savu varu savu vērtību labā. Pateicoties kopējai politikai ārlietu jomā, Eiropa var panākt, ka tās balsi uzklausa. Padziļināsim mūsu “kopējās stratēģijas” tajās pasaules jomās, kurās mūsu intereses ir liktas uz spēles. Nostiprināsim Kopējās ārlietu un drošības politikas Augstā komisāra lomu. Raudzīsimies, lai visu mūsu valstu diplomātija atbilstu tai politikas definīcijai, kas ir kopīga mums visiem. Pastiprināsim politiski aktīvas Eiropas ietekmi visā pasaulē. Vienota eirozonas ārēja pārstāvniecība, ko realizētu Eirogrupas[1] ievēlēts priekšsēdētājs, palīdzēs šo mērķi realizēt. Ieviesīsim to pēc iespējas ātrāk. Tāpat arī Eiropas konsulāro tīklu ārzemēs apvienošanās palīdzētu “Eiropas centriem” atbalstīt eiropiešus visā pasaulē. Šie centri palīdzētu viņiem nostiprināt Eiropas pilsonības apziņu un arī būtu atbalsts šīm trim prioritātēm.

Es izklāstīšu savus uzskatus, kas izriet no šīs nostājas. Es nenodalu Franciju no Eiropas. Tāpat kā daudzi citi kaismīgi eiropieši es vēlos Eiropu, taču arī mana valsts ir man svarīga. Es vislabprātāk izvēlētos tādu politiku, kas būvētu Eiropu, bet nenojauktu ne Franciju, ne kādu citu no Eiropas valstīm.

Tātad es atbalstu lielisko “Nacionālo valstu federācijas” ideju

“Federācija” – vārdam, kas šķiet vienkāršs un pievilcīgs savā skaidrībā, tomēr pastāv daudz nozīmju variāciju. Dažiem šis termins nozīmē Eiropas izpildvaras atzaru, kuram leģitimitāti piešķir tikai un vienīgi Eiropas Parlaments. Šādam izpildvaras atzaram būtu ekskluzīva jurisdikcija diplomātiskajos un aizsardzības jautājumos. Šajā jaunajā vienībā pašreizējām dalībvalstīm būtu tāds pats statuss kā Vācijas zemēm Länder vai Amerikas Savienoto Valstu štatiem. Francijai un arī citām Eiropas valstīm ne šāds statuss, ne šāda “federācijas” interpretācija nebūtu pieņemama.

Turpretim, ja ar “federāciju” tiek saprasts pakāpenisks, kontrolēts process, kurā kompetences tiek dalītas vai nodotas Savienības līmenī, tad šis termins attiecas uz “nacionālo valstu federāciju”, Žaka Delora izveidoto terminu. Es šo jēdzienu pilnībā atbalstu. No juridiskā viedokļa raugoties, tas var šķist neviennozīmīgs. Taču es to uzskatu par politiski pamatotu, jo Eiropa ir oriģināla politiskā struktūra, unikāls divu dažādu elementu – federālisma ideāla un Eiropas nacionālo valstu realitātes – neizšķīdināma maisījuma precipitāts.

Tieši tāpēc jēdziens “nacionālo valstu federācija” tik precīzi pauž to Eiropas Savienību veidojošo un balstošo spriedzi. Valstis, spēcīgas, vitālas valstis, kurām ir svarīga identitāte, ir mūsu kontinenta bagātība. Un tāpat arī ir šo valstu apņēmība apvienoties, veidot kopā jaunu vienību, kas katru tās sastāvdaļu padarīs spēcīgāku. No vienas puses, pastāv vēsture un tajā ierakstītā sāncensība un savtīgums, taču no otras puses – uz harmoniju un sadarbību vērstā programma. Jau tagad pastāv ļoti ietekmīgi federālie spēki – Eiropas Kopienu tiesas sankcionētais Eiropas tiesību pārākums, neatkarīgā Komisija, vispārējās vēlēšanās ievēlētais Eiropas Parlaments, kopējais tirgus un kopējā valūta. Taču joprojām liela loma ir starpvaldību sadarbībai, un arī turpmāk tā būs neaizvietojama.

Ja vēlamies virzīties uz šādu federāciju, tad ir jānoskaidro Savienības un valstu kompetences. Tas ir jādara saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šis darbs dotu iespēju vienkāršot līgumus, kas, apaugot ar virkni pārrunu un kopējo politiku, ir kļuvuši neatšifrējami.

Šāda kompetenču noskaidrošana neapšaubītu jau kopējās kompetences. Tās veicina valstu un Savienības darbību sinerģiju. Viens piemērs ir apmācība, izglītība un kultūra. Šīs jomas paliek valstu primārās kompetences ietvaros; taču visu kopīgo interešu dēļ tās tiek ietvertas arī kopējās politikās un kopienas programmās, kuras nākotnē būtu jāpaplašina.

Mums a fortiori vajadzētu noraidīt līdz šim Savienības līmenī izstrādāto un vadīto programmu re-nacionalizāciju. Būtu dīvaini ierosināt tālākus soļus spēcīgākas Eiropas integrācijas virzienā, bet tad sākt virzīties atpakaļ un vairāk pievērsties nacionālajam. Jo īpaši es te domāju strukturālos fondus. Runājot par kopējo lauksaimniecības politiku, tai vajadzētu saglabāties Eiropas līmenī, taču būtu jāmaina tās virzība. Saglabājot mūsu lauksaimniecības konkurētspēju, mums jāpalīdz lauksaimniekiem ražot labāk un panākt atbilstību pārtikas kvalitātes un drošības prasībām. Kopējai lauksaimniecības politikai vajadzētu vecināt daudz līdzsvarotāku lauku rajonu attīstību, saglabājot tradicionālās lauku dzīves un lauksaimniecības paņēmienu daudzveidību.

Tomēr, no otras puses, ir jomas, kurās vajadzētu labāk ieviest “vertikālo” kompetenču sadalījumu. Doma ir tāda – vispārējie pamatprincipi un mērķi ir jādefinē Eiropas līmenī, turpretim to politiskā un tehniskā ieviešana būtu vai nu katras valsts vai reģiona ziņā, atkarībā no katras dalībvalsts konstitucionālās uzbūves un pārvaldes institūcijām. Šādējādi būtu iespējams izvairīties no pārlieku detalizētu standartu izplatīšanās, kas bieži vien pamatoti – te uzreiz nāk prātā tāds piemērs kā medības – tiek uzskatīti par pārlieku piekasīgiem.

“Nacionālo valstu federācija” nozīmētu nacionālo parlamentu lielāku iesaistīšanos Eiropas veidošanā. Pašreizējās Eiropas Parlamenta un nacionālo parlamentu konsultācijas procedūras nav pietiekami plašas. Piešķirsim kopējai institūcijai – parlamentu pastāvīgajai konferencei jeb “Kongresam” – reālu politisko lomu. Pulcējoties uz regulārām sesijām, tā uzraudzītu to, kā Kopienas institūcijas ievēro subsidiaritātes principu un noturētu gadskārtējās diskusijas par “Savienības stāvokli”. Šim “Kongresam” varētu būt sava loma, izdarot grozījumus Savienībā valdošajos likumos. Izņemot “konstitucionālas” dabas standartus, attiecībā uz kuriem paliktu spēkā pašreizējās ratifikācijas procedūras, grozījumi līgumā saistībā ar kopējās politikas tehniskajiem noteikumiem, pateicoties šim “Kongresam” varētu tikt izskatīti vienkāršotā procedūrā. Šī procedūra varētu veiksmīgi aizstāt ratifikācijas procedūras aptuveni trīsdesmit valstīs, kas citādi būs nepieciešamas rītdienas Eiropā. Līdz ar to kopējās politikas varētu tikt grozītas daudz elastīgāk.

Virzībā uz paplašināšanos neiztikt bez sadarbības nostiprināšanas. Eiropas paplašināšana ir vēsturiska nepieciešamība; bet tā būs arī izaicinājums. Līdz ar jauno dalībvalstu iestāšanos Eiropai būs jāmācas vadīt daudzveidība. Divlīmeņu Eiropas piedāvājums nav pieņemams. Taču mums ir jānovērš institucionālās paralīzes draudi. Tiem, kas vēlas virzīties uz priekšu, jābūt iespējām to darīt. Tāpēc Nicā pastiprinātais sadarbības mehānisms tika padarīts atbilstoši elastīgāks. Acīmredzot to iespējams piemērot tādām jomām kā ekonomiskā sadarbība saistībā ar eiro, taču arī tādās jomās kā veselības aprūpe un bruņošanās. Šī sadarbība atļautu valstu grupai atjaunot to virzītājspēku, kas aizvien noteicis Eiropas veidošanu.
_______________________________

[1] Eiro grupu veidotu tās valstis, kurās ieviesta kopīgā ES valūta

* Saīsināts tulkojums, pilna runas teksts angļu valodā; franču valodā

“Latvija Eiropā”
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!