Labdien, lasītāji!Šodien Latvijas Avīzē ir intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi, kurā viņš piedāvā domu, kura no valsts otras augstākās amatpersonas ir visai negaidīti vaļsirdīga, proti: "Lai man piedod mazo slimnīcu darbinieki, bet slimnīcās, kas atrodas zem rajonu centrālo slimnīcu līmeņa, es nevēlētos ārstēties un to neieteiktu arī saviem radiniekiem."
Strīds par mazajām slimnīcām turpinās jau ļoti sen, un patlaban ir plāni 13 no tām slēgt pavisam. Saeimas spīkeris pēc profesijas ir anesteziologs un, kā zinām, šajā darbā strādā no Saeimas darba brīvajā laikā. Noteikti viņš ir vienīgais tāda līmeņa politiķis Eiropā, ja ne pasaulē, kuram vienlaikus ir arī cits darbs, bet ne par to šis stāsts. Droši vien viņam ir taisnība, ka mazajās slimnīcās gluži vienkārši nevar nodrošināt to aprūpes līmeni, kāds ir lielākās iestādēs. Taču te ir jārunā ne vien par slimnīcām, bet arī par tādu lietu, kā transports. Kamēr buldozers Šlesers nepārtraukti lielījās par lidostas attīstību, kuras pamatā cita starpā bija negodīgas atlaides dažām, bet ne visām aviokompānijām, mazāk seksīgie transporta elementi tika atstāti pagalam novārtā, un mūsdienās ir pietiekami daudz vietu, no kurām iedzīvotāji nevar ar sabiedrisko transportu tikt jebkur, jo sabiedriskā transporta vienkārši nav. Veselības krīzes brīdī ne katrs var aizkļut līdz rajona centram vai Rīgai, tā nu ir konkrēta patiesība. Jauno novadu veidošana ir pārcēlusi visādas lietas no vienas vietas uz citu, bet veselības aprūpe tomēr ļoti tālu projām nevar būt. Turklāt, pacients ir viena lieta — tuvinieki un draugi no attiecīgā miesta vai pagasta taču gribēs slimnieku apciemot, un arī viņiem transporta trūkums būs problemātisks. Par to, ka veselības sistēma ir jāoptimizē, par to nevar būt strīdu. Taču vai te nav gadījumā kārtējā reize, kad par Latvijas laukiem un to iedzīvotājiem vienkārši tiek piemirsts? Bazūnēt domu, ka latvieši ir braša zemnieku tauta un zeme ir tautas dzīvais zelts — to politikāņi pieprot. Realitāte, diemžēl, mēdz reizēm būt citāda.
Un, starp citu, arī lielajām slimnīcām ne vienmēr ir par ko lielīties. Pirms pāris gadiem man tuvinieks mēnesi nogulēja vienā no tām ar muguras kaiti. Ejot viņu apraudzīt bija jātur deguns ciet, jo visa palāta smirdēja pēc izkārnījumiem. Kāpēc? Jo nodaļai nebija naudas, lai nopirktu tualetes papīru. Un tas bija tā dēvētajos treknajos gados. Komentāri lieki.
Jauku visiem dienu!