"Latvijas Vēstnesis", 18.05.2000.Rubrika: Jurista Vārds
Nobeigums.
Sākums “Jurista vārds” 27.04.2000., Nr.17
Latvijas Tieslietu ministrija Aivara Maldupa parakstītā vēstulē 1999.gada 3.martā pauda domu, ka tāda biroja izveidošana Latvijā “pašlaik nav pamatota”. Viņa slēdziena pamatā ir vairāki argumenti:
“Atbildot uz Jūsu 1999.gada 1.februāra vēstuli Nr.01–08/107, informējam, ka saskaņā ar likuma “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās” 1.pantu ikvienai fiziskai personai ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) ar individuāliem vai kolektīviem rakstveida iesniegumiem, sūdzībām un priekšlikumiem un saņemt atbildi šajā likumā noteiktajā kārtībā, kā arī saskaņā ar Likumu par Valsts cilvēktiesību biroju jebkurš cilvēks ir tiesīgs griezties ar sūdzībām par valsts pārvaldes darbību un cilvēktiesību pārkāpumiem Valsts cilvēktiesību birojā (arī maznodrošinātie). Likums par Valsts cilvēktiesību biroju arī uzliek par pienākumu Valsts cilvēktiesību birojam aktualizēt un izvērtēt minētos jautājumus.
Tāpat ombudsmeņa institūcijas izveidošana ir jāizvērtē arī no finansiālā viedokļa, tajā skaitā saistot to ar valsts budžeta jautājumiem.
Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija uzskata, ka ombudsmeņa institūcijas izveidošana pašlaik nav pamatota, jo Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji (arī maznodrošinātie) var saņemt bezmaksas informāciju un palīdzību no valsts un pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) jautājumos, kas ir šo institūciju kompetencē. Latvijas prokuratūras iestādes savukārt veic uzraudzības funkcijas, un tām jāreaģē uz pilsoņu un iedzīvotāju sūdzībām atbilstoši Prokuratūras likumam.”
Kā redzams no šīs oficiālās vēstules, A.Maldups sniedz četrus argumentus:
1. Pēc likuma katram ir tiesības griezties valsts un pašvaldību iestādēs ar sūdzību un saņemt atbildi.
2. Arī Valsts cilvēktiesību birojs izskata sūdzības par valsts administrācijas darbību un cilvēktiesību pārkāpumiem.
3. Latvijas prokuratūras iestādes jau veic uzraudzības funkcijas.
4. Visbeidzot, tiek minēts arī finansiālais aspekts.
Aplūkosim šos argumentus sīkāk. Vispirms, kaut arī pastāv likums, kas ļauj griezties ar sūdzībām jebkurā iestādē, to dara maz cilvēku un sūdzības izskata pašas apsūdzētās iestādes, “kuru kompetencē ir konkrētas lietas izskatīšana”. Nekur netiek publicēta statistika par ministriju vai citu valsts iestāžu saņemto sūdzību skaitu, saturu un lēmumiem to sakarībā.
Iespēja sūdzēties arī nekur netiek afišēta, un vienkāršam Latvijas iedzīvotājam jābūt izcilam likumu pazinējam, lai viņš vispār uzzinātu, ka tāda lieta pastāv. Pat rūdīti advokāti savā 1999.gada 10.marta sēdē izteica vēlēšanos apzināt situāciju un aprakstīt, kādas Latvijā vispār ir sūdzību tiesības. Tādēļ gluži cilvēciski domāt, ka sūdzību izskatīšanā, ja tā notiks apsūdzētajā iestādē, nebūs pilnīgas objektivitātes un klienta teiktajam nebūs tikpat liels svars kā “paša komandas” pārstāvja argumentiem. Šeit parādās arī pasaulē izplatītais solidaritātes instinkts: aizstāvēt savējo pret pārējiem “ārpusē”. Bez tam valsts iestādēs parasti nav izstrādāts sūdzību pieņemšanas process, kurš izskatīs sūdzību, pēc kādiem kritērijiem un kādā veidā tiks sodīti vainīgie, vai klientam tiks gandarījums. Pašreiz tam ir gadījuma raksturs, un sūdzības netiek ņemtas pārāk nopietni.
To spilgti apliecina Valsts civildienesta pārvaldes (VCP) pieredze. Tās funkcijās ietilpst arī sūdzību izskatīšana par ierēdņu darbu. Laikā no 1996.gada 1.janvāra līdz 1999.gada 1.janvārim VCP tika iesniegtas aptuveni 67 sūdzības kā no iedzīvotājiem, tā ierēdņiem. Redzams, ka sūdzību skaitam ir tendence samazināties, jo 1996.gadā to bija 38, 1997.gadā — 17 un 1998.gadā — tikai 12. No šīm 12 sūdzībām tikai piecas bija iesnieguši iedzīvotāji. Divos gadījumos tie sūdzējās, ka valsts civiliestādes neievēro noteikumus par konkursu rīkošanu. Divos citos gadījumos — ka civiliestāžu vadītāji un darbinieki pārkāpj savas pilnvaras. Viena no sūdzībām skāra pārlieko birokrātiju Valsts zemes dienestā. Jāatceras, ka VCP iedzīvotāju sūdzības pāradresē uz atbilstošu iestādi, un tālāk iestāde pati var izlemt, ko tā darīs ar sūdzību un vai tā vispār tiks ņemta vērā. Tikai vienā gadījumā 1998.gadā konstatēts, ka iestāde klientam ir atvainojusies par sagādātajām neērtībām. Visbiežāk diemžēl sūdzības paliek neatbildētas.83
Galvenais, kas jāatceras: visās valstīs, kurās ir ombudsmeņa biroji, arī pastāv iespējas vērsties ar sūdzībām tieši valsts iestādēs. Pat tik administratīvi attīstītos reģionos kā Skandināvija un Francija, kur pastāv plašas iespējas sūdzēties pašiem birokrātiem par viņu darbību un lēmumiem, visur ir ombudsmeņu biroji. Tas liecina par sapratni, ka klients ne vienmēr atradīs taisnību un ir vajadzīgs neitrāls iestādījums, kas stāv pāri “cīņu laukam”. Bez tam visi saprot, ka ombudsmeņa birojs ir arī zināms Dāmokla zobens virs ierēdniecības galvas, kas viņus spiež izlīgt mieru, pirms lieta nodota augstākstāvošām ombudsmeņu institūcijām. Bez šī zobena nekas nespiedīs ierēdniecību reaģēt korekti, jo konflikts ir “iekšēja lieta” un vara sev pieļauj tiesības rīkoties pēc sava prāta un bez liekiem kompromisiem.
Pasaules praksē ombudsmeņu birojam ir dažāda pieeja sūdzību izskatīšanai. Daži tās pieņem, neizvirzot prasību, ka tām vispirms jāiziet cauri ierēdniecības sūdzību struktūrām. Citur šāds gājiens ir nepieciešams pirms ombudsmeņa biroja iejaukšanās.
Otrais A.Maldupa arguments nezinātājam varētu likties pārliecinošs. Tiesa Valsts cilvēktiesību birojs Latvijā nereti tiek uzskatīts par ombudsmeņa biroju. To daļēji veicinājuši paši šī biroja veidotāji, savu biroju nereti dēvēdami par “superombudsmeņa” biroju. Neapšaubāmi, šis birojs veic funkcijas, kuras citās valstīs pilda ombudsmeņa biroji, bet nekādā gadījumā to nevar uzskatīt par klasisku variantu, A.Maldups savā vēstulē pauž maldīgu domu, ka “jebkurš cilvēks ir tiesīgs griezties ar sūdzībām par valsts administrācijas darbību Valsts cilvēktiesību birojā”. Likumā par Valsts cilvēktiesību biroju nekas tamlīdzīgs nav teikts. Tur gan minēts, ka “Birojs veicina cilvēka un pilsoņu pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu Latvijas Republikā atbilstoši Satversmei un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā, kā arī konstitucionālajam likumam “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”. Šī likuma 34.pantā var lasīt sekojošo:
“Katram ir tiesības griezties valsts varas un pārvaldes institūcijās ar individuāliem vai kolektīviem iesniegumiem, priekšlikumiem un saņemt atbildi likumā noteiktajā kārtībā.”
Tātad esam nonākuši atpakaļ pie pirmā punkta, kas ļauj sniegt sūdzību iestādei, kurā notikušas nesaprašanās, bet ne pie iespējas sniegt visas sūdzības par valsts administrācijas darbību Valsts cilvēktiesību birojam.
Lai lieta būtu skaidrāka, der ieskatīties arī šī biroja vadītāja Olafa Brūvera teiktajā. Savā 1999.gada 10.marta referātā Latvijas juristu biedrībā O.Brūvers pilnībā atbalstīja ombudsmeņa biroja izveidi, jo viņa mandāts atļauj caurskatīt tikai aptuveni trešdaļu no visām sūdzībām. Viņam nav tiesību skart pat gadījumus, kuros ir klaji likuma pārkāpumi, ja tur nav specifiska cilvēktiesību aspekta (krievu, latviešu, sieviešu un vīriešu tiesību diskriminācija utt.) To pašu O.Brūvers arī atkārtoja ombudsmeņu jautājumiem veltītajā konferencē Rīgā 1999.gada 23.aprīlī.
Katrā ziņā doma, ka VCB pilda ombudsmeņa funkcijas un ka šajā jomā Latvijā viss ir kārtībā, jau plaši izplatījusies daļā inteliģences un politiskajā elitē. Tā, piemēram, 1997.gada 20.martā Latvijas Valsts prezidenta kancelejas toreizējais vadītājs Ivars Millers ļoti diplomātiskā valodā izteica līdzīgu ideju savā vēstulē, kurā izvērtē “profesora Jura Dreifelda iestrādātās projekta vadlīnijas ombudsmeņa institūcijas izveidei Latvijā”. Lai iepriekš izteiktās domas būtu uzskatāmākas, iekļauta viņa pilna atbilde:
“Iepazīstoties ar projektu, jāatzīst, ka tas patiesi ir interesants un līdzīgas ieceres gūtu atzinību jebkurā demokrātiskā valstī, kurā vēl nav izveidotas institūcijas, kuras uzklausītu iedzīvotājus par netaisnīgu valsts rīcību un dotu savu vērtējumu par valsts iestāžu pieņemto lēmumu, kā arī to darbības likumību, ētiskumu un atbilstību demokrātiskas sabiedrības morāles kritērijiem.
Rūpīgi pārdomājot šādas institūcijas izveidošanas nepieciešamību, jāņem vērā kāds svarīgs faktors, proti, vai esošās institūcijas jau neveic ombudsmeņa būtībai atbilstošu darbu un, ja pilnībā neveic, tad kā iekļaut šo jaunizveidojamo institūciju jau esošo iestāžu un organizāciju arhitektūrā? Paužot Valsts prezidenta kancelejas viedokli, jāatzīst, ka, mūsuprāt, pietiekami skaidri neiezīmējas izveidot ierosinātās institūcijas vietu esošo iestāžu struktūrā. Jāatzīmē, ka jau ir ticis izveidots Valsts cilvēktiesību birojs, kura loma un funkcijas visnotaļ atbilst ombudsmeņa idejiskajai būtībai. Pastāv arī Ētikas padome, kuras uzdevums būtu izvērtēt valsts iestāžu pieņemto lēmumu un, vēl svarīgāk, iecerēto nodomu atbilstību likuma garam, ētikas un demokrātijas morāles principiem. Uzskatām, ka būtu atbalstāma un veicināma jau esošo institūciju attīstība un darbības pilnveidošana, lai tās spētu pilnvērtīgi veikt tām uzticētos pienākumus un īstenot tām dotās pilnvaras, rosinot valsts iestādes rīkoties demokrātiski un taisnīgi un sniedzot plašai sabiedrībai savu viedokli par notiekošo.”
Iestāde, ko savā trešajā argumentā ombudsmeņa biroja vietā ieteica A. Maldups, bija prokuratūra. Prokuratūras likuma pantā “Prokuratūra un tās uzdevums” saskaņā ar 1998.gada grozījumiem rakstīts, ka “prokuratūra ir tiesas varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros” un prokuratūras uzdevums ir reaģēt uz likuma pārkāpumu un nodrošināt ar to saistītās lietas izlemšanu likuma noteiktajā kārtībā”. Citos vārdos, prokuratūras galvenais uzdevums ir strādāt likumības laukā. Arī 16.panta, rubrikā “Personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzība” ir 3.apakšnodaļa, kas vismaz ārēji vistuvāk līdzinās ombudsmeņa funkcijai:
Prokurors izdara pārbaudi arī tad, ja ir saņemts iesniegums no personas par tās tiesību vai likumīgo interešu pārkāpumu, turklāt šis iesniegums jau ir izskatīts kompetentā valsts institūcijā un ir saņemts tās atteikums novērst iesniegumā minēto likuma pārkāpumu vai likuma noteiktajā termiņā vispār nav sniegta atbilde. Šāds iesniegums ir iesniedzams prokuratūrai rakstveidā, un tajā jānorāda:
1) fiziskai personai — iesniedzēja vārds, uzvārds un dzīvesvieta, bet juridiskajai personai — tās nosaukums un atrašanās vieta,
2) ziņas par iesnieguma iepriekšējās izskatīšanas rezultātiem,
3) ziņas par pārkāpuma būtību,
4) iesniegšanas datums.
Uz iesnieguma jābūt iesniedzēja parakstam. Un iesniegumam jāpievieno citu institūciju sniegtās atbildes vai citi ar tā saturu saistītie dokumenti vai to noraksti.
Vispirms jāatzīmē, ka tālāk nekur netiek paskaidrots, kas ir tiesību vai likumīgo interešu pārkāpumi. Vadoties no konteksta un fakta, ka prokuratūra cīnās par likumu ievērošanu, šai nodaļai ir šaurs, galvenokārt uz noziegumiem orientēts uzdevums. Galvenais, jāņem vērā tas, ka prokuratūra no šī uzdevuma vēlas atteikties un līdzināties rietumvalstu demokrātijas prokuratūrām. Redzams, ka 1999.gada pirmajos trīs mēnešos prokuratūrā ierosinātas 927 krimināllietas un izmeklēšanā pieņemtas 4000 lietas, toties iesniegti tikai 11 protesti administratīvās lietās.84 Ja prokuratūrai jau tā ir liela slodze, izmeklējot svarīgus noziegumus, un bez tam liels nepabeigto lietu īpatsvars, cik nopietni šī iestāde pieņems pilsoņa sūdzību par nekorektiem ierēdņiem? Domājams, atbilde visiem skaidra. Saprotama arī ģenerālprokurora vēlme tikt vaļā no 16. panta 3.apakšnodaļas.85
Ceturtais A.Maldupa arguments vienmēr un visur ir labs pamats jaunu iniciatīvu atteikšanai. Protams, ombudsmeņa biroju bez finansiāliem resursiem neviens neizveidos. Nenoliedzami, Latvijā vēl atrodami cilvēki, kas domā, ka demokrātijas ierīces un prakse pārlieku dārgi maksā. Kādreiz Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti sanāca uz pāris dienām gadā un bez strīdiem vienbalsīgi nobalsoja par visiem valdošās elites izteiktajiem priekšlikumiem. Deputātu algas bija niecīgas, jo pārsvarā tie pelnīja iztiku pamatdarbā kā agronomi, slaucējas, ierēdņi, skolotāji utt. Tiem turklāt nevajadzēja dažādus padomniekus, birojus un sekretārus. Cik gan Latvija ietaupītu, ja Saeimas vēlēšanās būtu tikai viena partija un viens kandidāts un ja Saeima sanāktu pāris dienu gadā?
Bez tam kā izskaidrot Lietuvas un Igaunijas spēju finansēt ombudsmeņu birojus? Vai tad viņi ir prasmīgāki, spējīgāki un taupīgāki par latviešiem, ja spējuši atrast naudu šādai vajadzībai? Sens latviešu sakāmvārds ir “Kas meklē, tas atrod”. Noteikti daļu finansējuma varētu atrast ārzemēs, valstīs un institūcijās, kam ir svarīgi, lai Latvijai būtu stabila un labi funkcionējoša ierēdniecība.
Vai kāds aprēķinājis, cik lieli finansiālie zaudējumi ir Latvijai tāpēc, ka valstī nav ombudsmeņa? Pasaules bankas plašais pētījums par šķēršļiem, kas aizsprosto ceļu ārzemju ieguldījumiem Latvijā, ļoti skaidri parāda, ka ierēdniecības neregulārā, nekorektā un bieži korumpētā darbība aizdzinusi daudzus ārzemju ieguldītājus. Tātad izpaliek jaunas darbavietas, uzņēmumu nodokļi, strādnieku nodokļi, mašinērija un moderna tehnoloģija — te tiešām ir runa par plaša mēroga finansiāliem zaudējumiem. Pasaules banka, kam ekonomiskais jautājums vienmēr ir bijis pirmajā vietā, sniedz ieteikumus, kā uzlabot situāciju. Ko tad tā iesaka? Kā galvenais atrisinājums tiek minēts ombudsmeņa iestādes izveidošana. Šī banka tātad neuzskata ombudsmeņa biroju par lieku, dārgu greznību, bet, tieši otrādi, saredz tajā veidu, kā uzlabot Latvijas ekonomisko vidi un paaugstināt tās kopproduktu.
Ja Latvija ir palikusi viena no retajām Eiropas valstīm, kur nav ombudsmeņa biroja, tad nopietni jāprasa — kāpēc? Daļēju atbildi varēsim atrast dažu amatpersonu vēlmē turpināt ierasto un ienesīgo valsts labumu pārdales praksi. Jo mazāk kāds viņiem skatās pāri plecam, jo labāk. Krievijas “mežonīgo austrumu” morāle nav apturēta pie robežas un dažādu demogrāfisku un citu iemeslu dēļ šeit atradusi auglīgu augsni. Arī godīgi ierēdņi šī biroja ieviešanā saredz poblēmas. Pēc viņu domām, atkal būs jādod atskaites, jātērē laiks, jākontrolē sava uzvedība, jāatšķaida vara un reizē ar to jāzaudē zināmas privilēģijas, ko tā dod.
Ne tikai ierēdņi, bet arī daļa Latvijas inteliģences dažādu iemeslu dēļ nostājusies opozīcijā. Lai labāk saprastu šo opozīciju un varbūt no viņu argumentiem veidotu vēl pilnīgāku ombudsmeņa likumu, der šo fenomenu aplūkot sīkāk.
Zināmu pretestību pret ombudsmeņa ideju izrāda cilvēki, kas savā laikā bijuši galvenie VCB darbinieki, bet dažādu nesaskaņu dēļ bijuši spiesti meklēt darbu citur. Šīs nesaskaņas lielā mērā saistītas ar jaunas vadības ieviešanu, kad pagaidu direktori Kaiju Gertneri pēc divu gadu darbības 1997.gada maijā atvietoja Saeimas ievēlētais direktors Olafs Brūvers. Bijušais VCB preses sekretārs Roberts Putnis izsaka savu pārsteigumu par diskusijām, kuras izraisīja 23.aprīlī Rīgā notikusī ombudsmeņa konference. Pēc viņa domām, “īsti nav saprotami mērķi, kas ir panākumi ar jaunas ombudsmeņu institūcijas izveidi Latvijā”, jo it kā, vismaz uz papīra, jau eksistē ombudsmenis, tas ir, VCB: VCB “ir dotas pilnvaras un uzlikti pienākumi, kuri ievērojami pārspēj visu tradicionālo ombudsmeņa modeļu idejas”. Pēc R.Putņa domām, VCB diemžēl nav spējis pildīt savus uzdevumus politisku un cilvēcisku intrigu dēļ. Viņš izsaka domu, ka, no vienas puses, būtu vēlams šo iestādi “ar godu slēgt ciet”, apmainot pret ombudsmeņa biroju, bet šāds solis varētu traucēt “tiesiskuma attīstībai Latvijā kopumā”. Pēc R.Putņa domām, vislabākais atrisinājums būtu panākt administratīvo aktu procesu izstrādi, kas gan VCB, gan arī citām iestādēm atņemtu tiesības jaukties “citu birokrātu darba sfērā”. Pēc šādas reformas likums “garantētu godīgu sūdzību izskatīšanu pašā iestādē”.
Līdzīgu pozīciju ieņēmusi arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzēja Jautrīte Briede, kas savā laikā izstrādājusi VCB likumu. Viņa izteica domu, ka “pagaidām mums nav nepieciešams ombudsmenis, jo daudzas problēmas ierēdņu un iedzīvotāju attiecībās var novērst, pieņemot administratīvā procesa likumu. Ja ierēdņi apzināsies, ka iedzīvotāji zina savas tiesības, arī viņiem būs lielāks respekts un zudīs noraidoša attieksme”.86 “Neatkarīgās Rīta Avīzes” 1999.gada 24.aprīļa rakstā tālāk papildināta viņas doma: “Jautrīte Briede domā, ka naudu, kas paredzēta šādas institūcijas izveidei, būtu lietderīgāk izmantot administratīvā procesa izskaidrošanai. “Man iestādēs bieži iznāk konfliktsituācijas, jo es zinu savas tiesības un institūcija ar to nav apmierināta. Ja visi zinātu savas tiesības un iestādes savukārt zinātu, ka cilvēki to zina, tad situācija būtu citāda.” “
Būtu jāuzdod jautājums — vai tad Zviedrija, Somijas, Dānija un citas zemes, kurām ir detalizēti administrācijas likumi un lieli budžeti to cilvēku izglītošanai, kuru uzdevumos ietilpst informācijas došana par tiesībām, ir rīkojušās aplami, nodibinot ombudsmeņu birojus? Vai jāpieņem doma, ka Latvijas ierēdniecība un Latvijas sabiedrība sasniegs augstāku un cildenāku līmeni bez ombudsmeņa, nekā šīs Skandināvijas valstis spējušas panākt?
Viens no šķēršļiem ombudsmeņa biroja izveidē ir pesimistisks pieņēmums, ka Latvijā vispār nebūs iespējams atrast godīgu cilvēku šī amata izpildei. J.Briede izteica domu, ka Latvijā “būs grūti atrast ombudsmeņa amatam piemērotu personu, jo tai jābūt stiprai un autoritatīvai personībai, kas izturēs psiholoģisko spiedienu, darba gaitā iegūstot nelabvēļus gan no valsts ierēdņu, gan iedzīvotāju puses”.87 Arī Saeimas deputāte Inese Birzniece apgalvo, “ka šādas tradīcijas nevar ieviest valstī, kur var nopirkt tiesnešus, kur eksistē politisks spiediens u.tml.”88 Socioloģijas un filozofijas institūta direktore Maija Kūle arī saskata politiskas šantāžas iespējas: “Kas Latvijā kļūs par ombudsmeni? Mani baida, vai ombudsmenis, ko ieceļ parlaments, nekļūs politiski atkarīgs no politiķu intrigām. Svarīgi, lai šim ombudsmenim būtu augsts morālais reitings, lai tam būtu tautas uzticība, lai tas būtu autoritāte vārda pozitīvajā nozīmē. Diemžēl to nevar iegūt ar politiskas varas žestu, kādu ieceļot šajā amatā.”89
Viktors Avotiņš, Latvijas Tautas Frontes idejiskais krusttēvs, savā 1999. gada 28. aprīļa rakstā “NRA” arī pieskaras unikālajai Latvijas situācijai, kur jebkādas cerības ieviest taisnību vienkārši it kā jāizmet pa logu. Pēc ombudsmeņa konferences Rīgā 23. aprīlī viņš iedziļinājies ombudsmeņa efektīvas darbības priekšnoteikumos rakstā ar virsrakstu “Grūti uzcelt stikla pili no māla’’: “Vairākums Latvijas pārstāvju izteicās par labu ombudsmenim. Taču, ja gribam radīt ko tādu, kas amatpersonu rīcību padarīs caurspīdīgu un atbildīgu, nevar cerēt, ka to izdosies uzbūvēt no gaismu necaurlaidīgiem materiāliem. Ka to uzbūvēs atkarīgi ļaudis. Demokrātijas vārdā iznāks kā vienmēr –– vēl viens liekulīgs birokrātisks kantoris.
Neatkarīga futbolbumba?
Ombudsmeņa efektīvai darbībai nepieciešama kvalitāte vismaz divās jomās. Pirmkārt, jābūt skaidrai, draudzīgai, no totālām pretrunām brīvai, valsts labā un uz veselā saprāta bāzes radītai likumu sistēmai. Ja tādas nav, ja tiesību sistēma turklāt ir korporatīva (nevis likums, bet tā tulkotājs ir galvenais), tad ombudsmenim nebūs neatkarīgas lemšanas bāzes. Viņš būs stiprs tik, cik stipras būs viņa pazīšanās birokrātijas augšās . Nav garantiju, ka atbilstoši lietas būtībai tiks izskatītas visas sūdzības. Ombudsmenis tad nebūs nekāds sūdzību komisārs, bet labākajā gadījumā pravietis, kurš uzklausa un uz kuru var cerēt.
Otrkārt, nepieciešams valstī un sabiedrībā ieinteresēts, to labā darbīgs parlaments. Profesors Juris Dreifelds teica: “Pašreizējos Saeimas deputātus pesimisms pārņēmis tiktāl, ka viņi netic, ka Latvijā būtu kāds godīgs cilvēks, kurš varētu veikt ombudsmeņa darbu.” Vairāki citi piebalsoja, ka mehānismu jau varētu radīt, bet – kur ņemt pietiekamu autoritāti. Ja parlamenta pretrunas, kompleksi un savtīgums parādās likumos, padara tos īslaicīgus un piemērotus tikai atsevišķai vajadzībai, nevis valstij vai tiesībām to būtībā, uz ko lai balstās ombudsmenis? Var jau būt tas diezgan labs arī kā baltais tētiņš, kurš uzklausa un pēc tam iemet varai acīs ļaužu taisnību. Bet ko praktiski līdzētu labs cilvēks, ja reālie spēles noteikumi ir blēdīgi?
Vai parlaments ir gatavs dot ombudsmenim pilnvaras, kuru ietvaros viņš rīkojas tikai saskaņā ar konstitucionālo likumu būtību un nav atkarīgs ne no parlamenta, ne no tā sekundārām tiesiskām, ideoloģiskām u.tml. iegribām? Lai ombudsmenis nekļūst par “politikas futbolbumbu”, bet ir cilvēkam “bezmaksas palīgs” (J. Dreifelds).
Ombudsmeņa sekmīgai darbībai vajadzīga kaut cik jūtama sabiedrības griba panākt sociālo taisnīgumu. Ko līdzēs J. Dreifelda atbraukšana no Kanādas un darbošanās Latvijas ombudsmeņa labā, ja sabiedrība ombudsmenī redzēs nevis partneri taisnības lietā, bet gan kārtējo glābēju? Viņi nāks pie ombudsmeņa un gribēs, lai tas aizstāv viņu intereses. Un būs vīlušies, kad viņš teiks: “Intereses kārtojiet paši, manā ziņā ir jūsu tiesības, šajā laukā es kārtoju jūsu konfliktus ar ierēdņiem un valsti.”
Arī Jānis Domburs, aktīvs valsts ierēdņu nelietību atklājējs un masu mediju darbinieks, nesaredz nevienu cilvēku, kurš, pēc viņa domām, varētu pildīt ombudsmeņa amatu. Līdzīgas domas pauž vairāki Saeimas deputāti, ieskaitot Jāni Lagzdiņu. Liekas, ka ilgā cīņa pret korumpētību un netaisnību daudzus iegrūdusi tik lielā pesimismā, ka tie zaudējuši ticību, ka iespējami arī godīgi valsts varas nesēji. Tie, liekas, nesaredz meža kontūras, jo nelietīgi koki stāv priekšā. Toties, ja viņiem nosauc potenciālus šī amata kandidātus, tie tomēr pieļauj, ka kāds no tiem varētu būt labs ombudsmenis.
Noslēgumā der atgādināt, ka pat vienpartijas diktatūras apstākļos Latvijas PSR bija struktūras, kas uzklausīja cilvēku sūdzības un centās, kur nu varēja, problēmas atrisināt. Pastāvēja iespējas savu lietu izklāstīt ne tikai prokuratūrai, bet arī partijas komitejām, partijas kontroles komitejām, tautas kontroles komitejām, arodbiedrībām un pat avīzēm, kam bija dotas zināmas tiesības ieskatīties un risināt ierēdniecības pārkāpumus. Kad sabruka padomju vara, tai līdzi aizgāja visādu veidu kontroles funkcijas. Daudziem bijušajiem aparāta cilvēkiem šī bija reta izdevība mainīt savu publiski deklarēto ideoloģiju un kļūt par jaunā kapitālisma avangarda pārstāvjiem. Pēc labākajiem laupītāju likumiem tie pārdalīja valsts mantu un šajā procesā iesaistīja kā valsts politiķus, tā ierēdniecību. Pēc Saeimas deputāta Jāņa Lagzdiņa domām, kārtība Latvijā tiks ieviesta tikai tad, kad valstī vairs nebūs ko laupīt, jo tad jaunbagātniekiem vajadzēs valsts struktūru, lai aizsargātu savu privāto mantu pret citiem potenciāliem laupītājiem.
Nenoliedzami, izplatītā korumpētība un valsts mantas nelikumīgā pārdalīšana ir ieviesusi pesimismu vairumā Latvijas iedzīvotāju. Šāda neuzticība valsts vadībai un valsts struktūrām izmaksā dārgi. Ir jāsāk celt tautas optimisms un atjaunot ticība savai valstij un tās iekārtai. Ombudsmenis ir tikai viens, kaut svarīgs, solis šai procesā. Pievienojot citas korekcijas un programmas, Latvijas valsts varēs pilnā tempā nostiprināt tautas labklājības un vienotības pamatus, ieejot trešajā gadu tūkstotī.
Eiropas ombudsmenis J.Zodermans pieļauj domu, ka parlamentāra ombudsmeņa institūcija ir vissvarīgākais šī gadsimteņa konstitucionālais jauninājums.Vienlaikus viņš uzsver, ka ombudsmenis tomēr nevar atvietot veiksmīgu, profesionālu ierēdniecību vai arī labi funkcionējošas tiesas, kas veido demokrātijas stūrakmeni. Ombudsmeņa birojs toties var uzlabot valsts pārvaldes kvalitāti un piedot tai cilvēcīgāku un sabiedriskāku seju, palīdzot pilsoņiem sasniegt savas leģitīmās tiesības.
__________________________
Atsauces
83 Bāzēts uz VCP datu analīzi.
84 Latvijas Republikas prokuratūras darba rezultāti 1999.gada trīs mēnešos un noziedzības stāvoklis valstī dotajā laika periodā.
85 Personīga intervija ar ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu, 1999.gada pavasarī.
86 “Diena”, 1999.gada 24.aprīlī.
87 Turpat.
88 “Neatkarīgā Rīta Avīze”, 1999.gada 24.aprīlī.
89 Turpat.
90 The European Ombudsman Speech, “Is there a classic Parliamentary Ombudsman?”, 4 June, 1997, Vienna, Austria. Skat. internetā http://www.europarl.eu.int/ombudsman/SPEECHES/en/austri.htm