Raksts

Par okupāciju un okupantiem


Datums:
31. augusts, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Visiem iesaku kļūt par portāla Pietiek.com lasītājiem. Var piekrist vai nepiekrist secinājumiem, kādi tur tiek veikti par dažādu mūsu valsts politikāņu nedienām ar naudas lietām un patiesību, bet portāla specifika tomēr ir tā, ka tur tiek arī uzrādīti dokumenti par to, kas tiek diskutēts. Portāls liek domāt, piemēram, par to, kāpēc Vienotība ir sarkano kartīti uzrādījusi vienam ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Kamparam, bet ne otram ministram ar apšaubāmiem finanšu darījumiem Štokenbergam. Tāpat šodien portālā it kā ir skaidrojums no Zatlera Reformu partijas premjerministra kandidāta Edmunda Sprūdža par savu izglītības līmeni. Rakstu "it kā" tāpēc, ka portālam tekstu piespēlēja kāds cits, nevis E. Sprūdžs, un viņš uz jautājumiem par tā autorību vēl nav atbildējis.

Bet šodien manu uzmanību portālā piesaistīja cits materiāls, proti — Agneses Margevičas rakstītais teksts par kompromisu, kādu it kā Saskaņas centrs ir gatavs piedāvāt jautājumā par Latvijas okupācijas atzīšanu vai neatzīšanu. Tajā teikts, ka SC viens no līderiem Jānis Urbanovičs ir piedāvājis lūk, kādu domu: “Okupācija bija, okupantu nav.” Citiem vārdiem sakot, partija it kā ir gatava atzīt, ka jā, Latvija bija okupēta un, kas ir būtiski, pašreizējā Latvija ir 1918. gadā dibinātās Latvijas pēctece, nevis jauna valsts, kas dibināta 1991. gadā. Taču no otras puses, partija nevēlas, lai no tā izriet, ka vajag piešķirt jēdzienu “okupants” tās elektorātam un, plašākā nozīmē, tiem, kuri Latvijā ieradās laikā pēc 1945. gada.

Piekrītu. It īpaši tie, kuri šajā teritorijā ir dzimuši laikā pēc 1945. gada, nav uzskatāmi par vainīgiem tajā, kas mūsu valstī okupācijas laikā darījās. Protams, viņi bez jebkādas aiztures piedalījās Latvijas rusifikācijā, par to nevar būt divu domu, bet pie situācijas kā tādas viņus vainot ir pagrūti. Ne jau mājsaimniece Bolderājā ir vainīga pie tā, ka robežas slēgtas, ne jau celtnieks guļamrajonos pie tā, ka viss tika noteikts Maskavā, ka preces nepārtraukti bija deficītā, ka uz telefonu bija jāgaida 10, bet uz mašīnu — 20 gadus, ka pīkstēšana par sistēmas trūkumiem varēja novest pie vizītes Stūra mājā u.tml. Man, un pieņemu arī daudziem, ja ne visiem portāla lasītājiem, ir krievu un citu nelatviešu tautību draugi, kuri ir vai nav Latvijas Republikas pilsoņi, bet šīs valsts iedzīvotāji ir un paliek vienalga, turklāt pietiekami daudzi no viņiem būtu arī aprakstāmi ar vārdu “patriots.”

SC mērķis šajā diskusijā ir pavisam skaidrs — nokļūt valdībā. Bet tādā gadījumā ir tomēr jāsaka, ka ar minēto kompromisu par jēdzienu “okupantu nav” nepietiek. Joprojām SC pārāk daudz flirtē ar jautājumu par krievu valodas tiesībām mūsu valstī. Nu, nevar vienlaikus programmā atzīt, ka valsts valoda ir tikai viena vienīga, bet tajā pat laikā slavēt tos, kuri vāc parakstus, lai forsētu referendumu par oficiālas valodas piešķiršanu krievu valodai. Cita lieta, ka šādā referendumā nemūžam Latvijas pilsoņi par to nebalsotu, citā starpā tāpēc, ka tas nozīmētu, ka krievu valoda arī kļūst par oficiālu valodu Eiropas Savienībā (tas arī ir galvenais Kremļa mērķis, atbalstot SC, kā arī nepārtraukti iejaucoties valsts iekšējās lietās). Bet tomēr … ja SC vēlas būt aktīvs dalībnieks demokrātiskās Latvijas pārvaldes procesā, tad skaidri ir jāpasaka, ka partijai ar tādiem cilvēkiem, kā Osipovs, Lindermans un Giļmans, nav nekā kopēja un viņu teikto un darīto partija noraida pavisam un absolūti. Tāpat būtu jāatsakās no domas, ka Saeimā un Eiropas Parlamentā būtu jābūt cilvēkiem, kuri latviešu valodu prot knapi vai vispār ne. Ja jau viena valoda, tad viena valoda arī parlamentā. Vēl tas tomēr nav akceptējami, ka partijai demokrātiskā valstī ir cieša sadarbība ar diktatoru partijām Krievijā un arī Ķīnā. Latvija tomēr ir Eiropas valsts ar visu no tā izrietošo, un labas tirdzniecības attiecības ar minētajām valstīm ir viena lieta, bet pārmērīga politiska sadarbība ar tām — pavisam kas cits. Kamēr Krievija turpina stiept gumiju pat par abpusēji sarunāto starpvalstu komisijas darbību, Latvijā reģistrētai politiskai partijai ar to nevar būt pārāk daudz kopēja. Protams, Saskaņas centram ir savs elektorāts, bet, ja elektorāts ir opozīcijā visam teiktajam, tad Saskaņas centram Saeimā nevar būt cita loma, kā arī opozīcijā. Un tas, savukārt, ir jāsaprot tiem, kuri ir izkāruši mēli par domu, ka SC varētu arī būt valdībā. Ja tā, tad kādā lomā? Ārlietu ministriju partijai neuzticēt, Finanšu un Ekonomikas ministriju — ne tik, arī Izglītības ministriju nē, jo valstij tomēr ir pavisam loģiski sagaidīt, ka mācības visās valsts finansētās skolās notiek latviešu valodā. Bail būtu par Satiksmes ministriju, jo joprojām pārāk atvērts ir jautājums par to, vai Latvijai svarīgāks ir Eiropas projekts, kas saucas Rail Baltica, vai projekts ar mērķi ieviest ātrgaitas dzelzceļa līniju starp Rīgu un Maskavu (pati par sevi tā nebūtu slikta lieta, bet ne jau uz Rail Baltica rēķina). Vienu vārdu sakot, SC ir jālabojas ne jau tikai okupācijas atzīšanas jomā. Tas pats par sevi nav maznozīmīgs solis, cita starpā varbūt arī Nils Ušakovs beidzot varēs dabūt vārdu “okupācija” pāri lūpām. Bet ar to nepietiek. Latvija vienmēr ir bijusi un arī tagad ir “multikulturāla” valsts. Taču arī multikulturālās valstīs var būt vienoti mērķi, un tie, kuri no tiem vēlas atteikties, ir ierindojami opozīcijas rindās.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!