Raksts

Par nobeļiem, “normālām” ģimenēm un vēlētājiem — pārdomas brīvdienās


Datums:
16. oktobris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Šorīt šis tas iz medijiem, iz tā, kas mūsu pasaulē darās. Piemēram, Nobela miera prēmijas piešķiršana cilvēkam, kas sēž cietumā un droši vien turpat arī vēl kādu laiku paliks. Pašam, protams viņa valsts braukt pakaļ prēmijai un naudas balvai neļaus, ziņots, ka sieva ir lūgusi atļauju turp braukt viņa vietā. Droši vien arī viņai neļaus. Runa, protams, ir par ķīniešu disidentu Liu Sjaobo, kurš cietumā sēž tāpēc, ka acīmredzot muļķīgā kārtā ir nolēmis, ka Ķīnas konstitūcijā un likumos sarakstītie apgalvojumi par to, cik ļoti minētajā valstī tiek ievērotas cilvēka tiesības, varētu nozīmēt, ka minētajā valstī tiek ievērotas cilvēka tiesības. Vai dieniņ, kāds jefiņš!

Tāds pats jefiņš kā, teiksim, Gunārs Astra, kuram arī likās, ka tas, ka viņa valsts konstitūcijā un likumos sarakstītie apgalvojumi par to, cik ļoti viņa valstī tiek ievērotas cilvēka tiesības, varētu nozīmēt, ka tā tas arī ir. Vienīgā atšķirība starp Astru un Sjaobo ir tāda, ka pirmajam gadījās atrasties valstī, kura drīz vien pati aiz savas nekompetences un pamatu pamatos muļķīgās ideoloģijās izkurtēja un sabruka, kamēr otrajam ir “palaimējies” dzīvot valstī, kurā “komunisti” nolēma, ka kapitālisms ir viena riktīgi superīga būšana, un bagāts ķīnietis par tādiem muļķīgiem jēdzieniem, kā “cilvēka tiesības,” vairs nedomās.

Protams, pati Ķīna par Sjaobo piešķirto prēmiju ir dikti satraukusies, jo oficiālās Ķīnas acīs cilvēks nav nekas cits, kā prasts noziedznieks. Šim korītim ir pievienojusies arī Pakistāna, kuras Ārlietu ministrija par piešķirto balvu sakās esam “pārsteigta un dziļi satraukta.” Nu, paldies par to pašu. Arī pati Nobela komiteja zināja, ka balva nebūs bez diskusijām. Trīs stundas pirms tās paziņošanas, Nobela komitejas vadītājs kādas komerctelevīzijas pārstāvjiem teica, ka lēmums noteikti būšot strīdīgs un, jautāts, vai tikpat strīdīgs, ka pērnais lēmums, balvu stipri vien avansā piešķirt ASV prezidentam Obamam, atbildēja “Jā, noteikti.” Taču man personīgi gribas balvas piešķīrējiem pateikt paldies. Tas tomēr ir visnotaļ skarbi, ka mūsdienu “globalizētajā” un “modernā” pasaulē joprojām ir miljardiem cilvēku, kuri dzīvo lielāka vai mazāka līmeņa nebrīvē. Ķīna šajā ziņā tomēr ir viena no lielākajām grēciniecēm. Jā, ļaudis tur var pelnīt naudu, bet pīkstēt nedrīkst. Jā, no ārpuses ļaudis tur var braukt. Laikrakstā Diena jau vairāku nedēļu garumā par savu interesanto dzīvi Pekinā raksta kāda meitene, kura šorīt rakstīja, ka par jaunības trakumu viņa sākšot domāt, kad būs “uzfilmējusi piecas filmas, iztulkojusi Konfūciju, vēl izveidojusi savu modes salonu un atkritumu biznesu.” Nezinu, vai viņa kādreiz iedomājas par Liu Sjaobo. Nezinu, cik ļoti par Liu Sjaobo nākamnedēļ iedomāsies mūsu Valsts prezidents, kad tiksies ar Ķīnas viceprezidentu Sji Dziņ Pinu. Droši vien, ka neko neteiks, tāpat, kā neko neteica par tibetiešiem tad, kad apmeklēja Olimpiskās spēles. Laikam tas skaitās “pieklājīgi.” Protams, Nobela miera prēmija kādreiz ir piešķirta arī tādam cilvēkam (Henrijs Kisindžers), kuru patiesībā vajadzēja tiesāt par kara noziegumiem. Bet tomēr … vai miers tomēr nesaistās arī ar to, ka cilvēkam ir tiesības mierīgi dzīvot savu dzīvi un savu pārliecību paust publiski bez tā, ka viņš uz desmit gadiem tiek ietupināts par “valsts graušanu?”

***

Vēl šodien tajā pašā laikrakstā ir plašs materiāls par jauncepto Saeimas deputātu Imantu Parādnieku no Visu Latvijai!, kurā viņš stāsta divas lietas, kuras ir vērts ņemt vērā. Pirmkārt, jautāts, ko VL! ļaudis darīs nākamā gada 16. martā, viņš atbild, ka to pašu ko vienmēr, un tas kā pie reizes tomēr ir kaut kas tāds, ko vajadzētu ņemt vērā tiem, kuri patlaban stiķē kopā Latvijas valdību. Jo, kā vakar Latvijas Avīzē rakstīja politologs Jānis Peniķis, “jaunajiem deputātiem būs ļoti ātri jāiemācās, ka viņi vairs nav protesta grupa, bet suverēnas tautas priekšstāvji.” Acīmredzot vismaz pagaidām I. Parādnieks to nav “ļoti ātri iemācījies.”

Otra lieta ir par to, ka I. Parādnieks ir precēts cilvēks ar bērniem, kuram “ir izveidojusies situācija, ka vienlaikus rūpējos par divām ģimenēm — tas tiešām tā ir.” Te nu ir pareizais brīdis sarosīties visiem tiem “normālo ģimeņu” aizstāvjiem, kādi mūsu valstī mēdz parādīties tad, kad tiek runāts par to, ka pastāv arī cita veida ģimenes. Ļoti gribu cerēt, ka pensionētais garīdznieks Pujāts un lielie Rīgas domes seksa speciālisti tādi, kā Jānis Šmits, tagad sāks pilnīgi katrā intervijā runāt par to, ka nē, atbilstoši bībeliskajiem principiem, tas tomēr nav pareizi, ka cilvēks apprecas, rada bērnus un pēc tam laiž pa kresi ar citu sievieti un rada vēl vienu bērnu. Jo Bībelē tomēr par laulības pārkāpšanu ir teikts pat ļoti, ļoti daudz. Cita starpā par to, atšķirībā no tā, par ko tādi, kā Pujāts un Šmits runā atkal un atkal un atkal un atkal, ir vesels bauslis. Tas būtum septītais no desmit baušļiem, un tur stāv rakstīts lūk, kā: “Tev nebūs laulību pārkāpt.” Nezinu, vai Imants Parādnieks sevi uzskata par kristīgu cilvēku, viņa pārstāvētās partijas garajā programmā par kristietību vispār nav ne pušplēsta vārda. Tiesa, pirms vēlēšanām ne mazāks visa kristīgā un tikumīgā korifejs, kā Ēriks Jēkabsons paziņoja, ka Visu Latvijai! esot “vienīgais spēks, kas atbalsta nacionālkonservatīvas un kristīgas vērtības.” Laikam I. Parādnieks bija ļoti nacionālkonservatīvs un kristīgs, kad citu sabiedrības grupu Latvijā nosauca par “deģenerātiem” un “lopiem.” Savukārt laulības pārkāpšana acīmredzot “normālam” cilvēkam ir kaut kas tāds, par ko stāstīt žurnālā. Lūk, vēl viena ilustrācija par to, kas mūsu politiskajā iekārtā daudz izbazūnētajā jautājumā par “ģimenes vērtībām” skaitās “normāli.”

***

Un, pēdīgi, viena no galvenajām aksiomām, kāda sabiedriski politiskajā apritē izvērsusies kopš nesenajām Saeimas vēlēšanām ir tāda, ka “Saskaņas centra” vēlētāji esot naski svītrojuši laukā visus kandidātus, kuriem ir latvisks uzvārds. Vakar portālā Politika.lv politikas pētnieks Viktors Makarovs rakstīja, ka “‘Etniskā svītrošana’ kā izskaidrojums gandrīz monoetniskajiem kandidātu sarakstiem un ievēlēto sastāviem ir mīts,” jo svarīgāka esot atpazīstamība un tāpēc plusiņu skaits. Nudien, lielākais svītrojumu skaits “Saskaņas centram” Rīgas apgabalā bija Sergejam Dolgopolovam, Sergejam Mirskim un Artūram Rubikam (pēdējais, tiesa, ir latvietis, bet ne jau latviska tautiskuma dēļ viņš ir “Saskaņas centra” kandidāts). Tāpat Rīgas apgabalā ļoti pārliecinoši tika ievēlēts latvietis Jānis Urbanovičs. Toties tādi kandidāti ar “latviskiem uzvārdiem,” kā Anita Jākobsone, Ingars Burlaks, Armands Strazds un Ludmila Lūse, palika kandidātos.

Manuprāt, šis ir drusku muļķīgs jautājums, jo, ja reiz uzmanība tiek pievērsta tam, ka “Saskaņas centra” vēlētāji it kā svītroja “latviskus” uzvārdus, tad būtu arī jāaplūko tas, vai citu partiju vēlētāji svītroja “krieviskus” uzvārdus. Un kas, ja kas, ir “krievisks” uzvārds? Vienotībai Zemgalē kandidēja kāda Dace Lebeda. Uzvārds “Lebeds” šķiet kaut kur dzirdēts, tas it kā saistīts ar kaimiņzemi un nebūt ne labā nozīmē. Vai no tā izriet, ka kārtīgam latvietim D. Lebeda būtu jāsvītro laukā bez jebkādām pārdomām? Un ko teikt par Hosamu Abu Meri? Libānietis, ārsts, latviešu valodu ļoti labā līmenī iemācījies, vispār malacis. Bet “Abu Meri” acīmredzot nav uzskatāms gluži par “Bērziņu” vai “Kalniņu” latvisko uzvārdu kategorijā, un viņu, lūk, vēlēšanās izsvītroja par 1600 cilvēkiem vairāk nekā viņam pielika plusiņu. Vai šiem svītrotājiem kaut kas bija iebilstams pret H. Abu Meri darbu ārsta jomā? Nepatīk tas, ka cilvēks latviešu valodu prot? Vai arī varbūt vienkārši “Abu Meri” likās dikti eksotisks uzvārds esam, un tāpēc drošības pēc svītrosim vien, neriskēsim, un par kandidāta cilvēciskajām kvalitātēm nedomāsim? Vienu vārdu sakot, šī “etniskā svītrošana” darbojas ne jau “Saskaņas centrā” vien, un droši vien ir vērts padomāt, kāpēc tajās “latviskajās” partijās ir tik maz cilvēku ar “krievu uzvārdiem” (Visu Latvijai! ķeksīša krievs Dmitrijs Mironovs Rīgas apgabalā palika sestais no 32, piedevām ar lielāku plusiņu nekā svītrojumu skaitu). Tomēr galu galā SC vēlētāji uz Saeimu ir nolēmuši sūtīt vien pāris cilvēku ar “latviskiem uzvārdiem,” taču drusciņ lielāku skaitu cilvēku, kuri latviešu valodu prot ar Dievu uz pusēm vai vispār nemaz. Tas varbūt krietni labāk demonstrē “Saskaņas” atbalstītāju attieksmi nekā tas, ka viņi izsvītroja politikā pilnīgi nepazīstamu personu, kas saucas Burlaks.

Un, starp citu, nu beidzot ir saņemti vēlēšanu dati arī no Bostonas, par to es rakstīju vakar un pabrīnījos, cik lēns no Bostonas līdz Rīgai ir “kurjerpasts.” Cik daudz ļaužu balsoja Bostonā, ka tik ilgi bija jāskaita? Simtu četrdesmit astoņi. Lielākoties par Vienotību.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!