Raksts

Par netīrību politikā


Datums:
05. augusts, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Par to, cik pretīgi netīrs ir ļoti daudz no tā, kas mūsu sabiedriski politiskajā diskursā saucas "Ventspils lieta", šajās dienās nākuši atkal un atkal jauni pierādījumi. Sākot jau ar to, ka lēnām sāk atšķetināties jautājums par to, kuri tad ir bijuši Puzes mazā ķeizariņa tā dēvētie "stipendiāti". Dokumenti, kurus viņdien publicēja raidījums "Nekā personīga", izgaismo politkorumpēto vidi, kādā Latvija, vai pareizāk sakot tās valdība, atradās pirms vairākiem gadiem. Un, ja kas, atrodas joprojām. Protams, mēs tagad varam sagaidīt gaiņāšanos no visām iespējamām pusēm. Uzjautrinošā kārtā kādreizējais premjerministrs Vilis Krištopāns jau ir paguvis noskaldīt, ka "man tādas kapeikas nav vajadzīgas", jo biznesā, lūk, cilvēks varot nopelnīt daudz vairāk. Interesanta laika izteiksmes ignorēšana -- šajā gadījumā "nav" un "nebija" nav viens un tas pats, un, ja arī pats "V. Kriš.", kā naudas saņēmējs ir apzīmēts minētajos dokumentus, toreiz nebija trūcīgs, nauda partijai ta' bija vajadzīga. Nesaku, ka obligāti ņēma, Dievs pas', neesmu nedz tiesa, nedz Dievs tas kungs, nu bet bija toreiz liela šmucēšanās. Ne gluži vairs tajā līmenī, kurā pēc 6. Saeimas vēlēšanām partijas varēja lielīties par to, kurai bijusi lielākā melnā kase, bet tomēr.

Vēl vairāk kā smirdīga āža kāja no maisa bāžas laukā minētajos dokumentos šķietami teiktais par to, kas par “stipendiātu” naudiņu tika pirkts. Piemēram, likums par brīvostām, un tas nu reiz varētu būt gana interesants jautājums tieši Ventspils bosam, kuram, lai arī, ja varam ticēt viņa garumplaši stāstītajam, nekas nepieder, nekas nekad nav piederējis, neviens nekad viņam neko nav devis, nekad viņš neko no neviena nav ņēmis u.tml., savas intereses pilsētas ostā droši vien tomēr ir bijušas. Atceramies kaut vai epopeju ap Latvijas kuģniecības privatizāciju, kura nenotika gluži atbilstoši augstākajiem priekšrakstiem par atklātību.

Vēl “Nekā personīga” ir atradusi telefona sarunu starp Puzes ķeizariņu un telekompānijas LNT vadītāju, kurā pirmais paudis cerību, ka tiks sperti soļi, lai paredzētas intervijas laikā “tur netīšām neapbižo mani,” savukārt pēdējais pirmo mierinājis: “Man mazliet ir tā stratēģija – vienkārši jāsāk tev dot vairāk vārds, un tu tur pats apskaties pirms tam jautājumus, kurus negribi.” Pēcāk telekompānijas vadītājs skaidrojis, ka viņa mērķis esot bijis “iedrošināt viņu nākt runāt dzīvajā ēterā.” It kā Aivars Lembergs būtu tas cilvēks, kurš šajā nozīmē būtu jāiedrošina. Kā saka mūsu valsts otra lingvistiskā kopiena — seičas. Protams, LNT ir privātuzņēmums, tas var rīkoties, kā vien tam patīk, vien būtu jauki, ja augstāku principu vārdā tiktu atdalīti jēdzieni “žurnālistika” un “politikāņu apkalpošana.” Zem jēdziena “žurnālistika” LNT savulaik centās pabāzt raidījumu Nedēļa, lai arī viens no tā veidotājiem bija Saeimas deputāts (!), un katrā gadījumā tā dēvētā “pedofilijas skandāla” laikā tas darbojās atbilstoši sazini kādiem, bet žurnālistikas principiem nu pilnīgi noteikti nē.

Lūk, kāpēc cita starpā sestdien 600 tūkstoši cilvēku devās uz referendumu, ir taču cerība, ka agrāk vai vēlāk Latvija spēs kļūt par kaut ko vairāk nekā banānu republiku, kuru pārvalda atsevišķi “oligarhi” un viņu politiskie pakalpiņi. Par valsti, kurā tie politikāņi, kuru karjeru Rīgā ir nopirkusi un apmaksājusi netīra nauda, tiktu padzīti ar tikpat netīru mietu, ja vien paši neatrastu sevī kaut kādas minimālas atlikušas sirdsapziņas druskas un nevāktos projām paši. Kā to, ja kas, izdarīja kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs ar savu “traktora pirkšanai” paredzēto diplomātu.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!