Foto: politika.lv
Pēc skandalozās preses konferences, kur trīs Dienas žurnālistes izdarīja visu iespējamo, lai pasaule runātu, ka Latvijā par prezidentu ievēlēts kukuļņēmējs, biju apņēmies šo laikrakstu ne tikvien neabonēt un nepirkt, bet pat nelasīt. 13.jūnija numurā ievietoto Aivara Ozoliņa komentāru un 14.jūnija numurā ievietoto LŽS valdes vēstuli savu amata pienākumu dēļ tomēr biju spiests izlasīt, jo tur skarts gan mans, gan manas iestādes gods, gan apšaubītas Nacionālās radio un televīzijas padomes tiesības un pienākumi.
Gribu informēt Ozoliņa kungu, ka mūsu pienākumi ietverti Radio un televīzijas likuma 63 pantos; katrs lasītpratējs var ar tiem iepazīties NRTP mājaslapā http://www.nrtp.lv. Šeit pieminēšu tikai tik daudz, ka NRTP pārvalda valsts kapitāla daļas Latvijas radio un Latvijas televīzijā, sagatavo valsts budžeta projektu nacionālajam pasūtījumam un pēc budžeta pieņemšanas Saeimā lemj par tā sadalījumu atbilstoši apstiprinātajam nacionālajam pasūtījumam. Būtu absurdi pat iedomāties, ka naudas dalītājs drīkstētu neinteresēties, ko un kā LTV ziņu dienests dara ar tam atvēlēto naudu — 454 tūkstošiem latu, cik kvalitatīvas ir par šo summu veidotās ziņas.
Dienas žurnālistam šķitis neiedomājami, ka Berķis (!) varētu sākt mācīt žurnālistiem, kuras ziņas ir vai nav svarīgas. Es gan domāju, ka nepilnības Panorāmas ziņu izlaidumos dažbrīd ir tik acīmredzamas, ka to novērtēšanai nav vajadzīga ne mana 22 gadus ilgā pieredze aktīvajā žurnālistikā, ne padomes monitoringa centra veiktie un dažādiem ārštata ekspertiem pasūtītie pētījumi, kas ir Padomes rīcībā. Ja 8.jūnija Panorāmā tūlīt pēc Prezidentes atvadu balles atrādīšanas seko sižets par slepkavību Grīziņkalnā, bet neatrodas vieta reportāžai par Eiropā modernākās finiera ražotnes atklāšanu Rēzeknē, tad kā gan to dēvēt, ja ne par ziņu izlaiduma veidošanas analfabētismu? 9.jūnijā beidzot tomēr parādītā reportāža par Veremu, kurā ražo pasaulē vislielākā izmēra saplāksni, bija trīsreiz īsāka nekā ziņa par Latvijā nevienam nepazīstamās, alkoholisma problēmu mocītās ASV miljardiera atvases Parisas Hiltones niķiem un nedienām, un tā ir izteiksmīga liecība par Panorāmas veidotāju vērtību skalu. Gadījumu ar Veremu zinu, jo pats biju aicināts uz jaunās ražotnes iesvētībām.
Droši varu apgalvot, ka šāds gadījums ir tipisks. Gan 2004.gadā Vidzemes augstskolas ekspertu pētījumi, gan NRTP monitoringa centra apsekojums šā gada janvārī liecina, ka uzņēmējdarbībai — rūpniecībai un lauksaimniecībai kopā — Panorāma atvēl tikai 10% raidlaika, bet ekonomikai, izglītībai, zinātnei, medicīnai vieta atrodas tikai tad, ja šajās nozarēs gadās skandāls. Dabas aizsardzībai, ekoloģijas jautājumiem (lielā mērā pateicoties pēkšņam salam un sniegam) tikuši 13—16%. Visvairāk — trešā daļa no raidlaika — veltīts iekšpolitikai, ārpolitikai, starptautiskajām attiecībām. Un gandrīz tikpat laika atvēlēts tiesu lietām, dažādiem negadījumiem un noziegumiem.
Šie skaitļi liecina gan par ziņu dienesta vadītāju dzīves uztveri, gan par ziņu veidotāju laiskumu, (jo politiķus var medīt tepat Rīgā, Jēkaba ielā, bet pēc lauksaimniecības ziņām jāaizbrauc vismaz līdz Mārupei), gan par viņu profesionālo nevarību, jo sižetu par slepkavību atliek tikai uzfilmēt, bet, lai uztaisītu skatītājiem interesantu reportāžu no ceha, kurā gandrīz visus darbus paveic ieprogrammētas mašīnu līnijas, ir vajadzīga liela izdoma, un, lai veidotu interesantu sarunu, jāizpēta nozares specifika.
Uz politiku un negadījumiem balstītie ziņu izlaidumi vedina TV skatītājus uz maldīgu domu, ka no viņiem pašiem nekas nav atkarīgs, ka par visu jāatbild politiķiem. Kamēr statistika liecina par Latvijas tautsaimniecības nepieredzēti strauju augšupeju, ziņas vedina domāt, ka lauksaimniecība un rūpniecība ir iznīkusi, ka visa dzīve sastāv tikai no nelaimēm, noziegumiem un korumpētu politiķu ķildām.
Par šo nelaimi esmu norūpējies gan kā Latvijas patriots, gan arī kā likuma kalps. Radio un televīzijas likums noteic, ka raidorganizācijas ziņu pārraidēm jābūt objektīvām. Faktu, ka objektivitāte sākas ar līdzsvarotu notikumu atlasi, pārraižu veidotāji ignorē. Jo — laba ziņa neesot ziņa.
Daudz vairāk nekā Ozoliņa raksts, mani izbrīnīja Žurnālistu savienības valdes vēstule. Televīzijas vadība ne ar pušplēstu vārdu nav nekur minējusi, ka tā domā par populāra raidījuma slēgšanu. Runa ir par vienas darbinieces disciplināru sodīšanu. Ir saprotams, ka Artu Ģigu aizstāv ziņu dienesta cilvēki — atbilstoši skolas laiku principam: pēc kopīgi pastrādātas palaidnības savējos nenodot. Darba strīdu izskatīšanai un nevainīgi sodītu darbinieku aizstāvēšanai Latvijas televīzijā ir pat divas arodbiedrības — viena radošajiem, otra tehniskajiem darbiniekiem. Žurnālistu savienībai, ja tā ir profesionāļu organizācija, manuprāt, vajadzētu sākt ar konkrētā raidījuma noskatīšanos un analīzi. Vēl labāk, ja valde izanalizētu visus līdz šim veidotos De facto raidījumus. Viņi redzētu, cik atšķirīga ir šo raidījumu kvalitāte. Blakus tādiem, kā lieliski izpētītais gadījums ar Rīgas HES un citu svarīgu objektu nolaidīgajiem apsargiem, kā Jūrmalgeita ar labu draugu piespēlētiem telefonsarunu ierakstiem, kā Gada balvu ieguvušais raidījums De facto, ir vairāki ar visu ko nebūt aizpildīti skatāmgabali, jo nekādas sensācijas nav izdevies sameklēt. Kā 1.aprīlī, kad Inta Lase lasa ironiskus starptekstus, bet sižetos skatām lietišķus notikumus par Latvijas un Krievijas sarunām un par Daugavā ieplūdušās dīzeļdegvielas vākšanu.
Tāpat ar skandalozo 10.jūnija De facto. Kāda jēga trim prezidentiem uzdotajiem skolnieciskajiem jautājumiem: Kas ir valstsvīrs? Kas ir demokrātija? Kas ir prezidents tautai? Vai uz tiem atbildēt ar asprātību? Vai ar vārdnīcas definīciju? Vai ar doktora disertāciju?
Kāda jēga žurnālista sarunai ar astrologu par to, vai pilnmēness ietekmē politiku?
Kāpēc raidījumam De facto vajadzīga saruna ar likteņa apdalīto pansionāta iemītnieci Ritiņu? Kā tā iederas šī raidījuma koncepcijā?
Visbeidzot, — kāpēc un kādā sakarībā reportāžā par prezidentes Latgales braucienu vajadzēja iemontēt sarunu ar Daugavpils miesnieku, no kura mutes nāca jaunajam prezidentam adresētais krievu lamuvārds? Tikai un vienīgi tādēļ, lai ar šī vīra muti pateiktu par nākošo prezidentu to, ko nevar atļauties pateikt paši raidījuma veidotāji.
Ka tas nav negadījums, bet izdarīts tīši, to secinās katrs, kas vēlreiz uzmanīgi noskatīsies šo raidījumu. Nav šaubu, ka De facto ir prasmīga režisore. Ja gribēs labu konjaku parādīt tā, lai pat rūdītam dzērājam riebtos to dzert, tad Arta Ģiga to izdarīs.
LŽS valdei nepatīkot mana vēršanās pret sliktajām ziņām. Nē, es neesmu pret sliktām ziņām. Es esmu pret ļaunumu, kas stāv aiz šim sliktajām ziņām. Pret naidu, kas nāk no šo ziņu teicēju mutēm. Pret pesimismu, ko sēj ar šīm ziņām. LŽS uzsver, ka sabiedriskās televīzijas ziņu dienestam jāpilda demokrātijas sargsuņa funkcijas. Es domāju, ka visiem medijiem, to skaitā arī televīzijām ar saviem ziņu dienestiem, pirmkārt vajadzētu pildīt demokrātijas dziednieka funkcijas. Vairot cilvēku ticību saviem spēkiem. Cildināt labo. Nesaudzīgi vērsties pret skaudību un nenovīdību. Pret burta kalpiem, kas kavē un klupina mazos un vidējos uzņēmējus. Domāju, ka arī par sliktajām lietām jārunā tā, lai sabiedrība netiktu sanaidota. Lai būtu vienota nevis naidā, bet apņēmībā veikt lielus darbus.
Nevajag slēpt galvu smiltīs — tie esam mēs, kas bez žēlastības, godu un sirdsapziņu aizmirsuši, ne žulti, ne tinti, ne nomelnojošas birkas, ne apvainojumus netaupīdami, ne Dieva, ne velna nebīdamies, metamies nežēlīgā cīņā, lai kājām samīdītu savu tuvāko, sajauktu viņu ar zemi un aplietu ar dubļiem vai vēl labāk — vispār noslaucītu no zemes virsas. Šī rindkopa ņemta no krievu politiķa Aleksandra Jakovļeva grāmatas “Krēsla.” Vai tas teikts tikai par Krieviju? Vai par visām bijušās impērijas tautām? Vērtēsim paši.
Raksts no Lursoft laikrakstu bibliotēkas