Labdien, lasītāji.Viņdien laikraksta Diena pielikumā SestDiena bija plaša intervija ar kādreizējo Augstākas padomes un Saeimas priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Cita starpā viņam tika jautāts, vai viņš rakstīšot savus memuārus, un A. Gorbunovs atbildēja, ka to vajadzēja darīt senāk, tātad -- acīmredzot nē. Savukārt kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga man vairākkārt ir teikusi, ka vēl nav laiks rakstīt memuārus par laiku, kad viņa bija prezidente, jo daudzi no tiem, kuri politikā bija iesaistīti toreiz, politikā ir iesaistīti joprojām, un tāpēc viņa, iespējams, nevarētu rakstīt par savu pieredzi ar pilnu vaļsirdību.
Abos gadījumos atļaušos nepiekrist. Gorbunovs noteikti savas atmiņas var atjaunot ar arhīvu palīdzību, un gan jau nebūs tā, ka viņš neko neatcerēsies no juku laikiem, kādos viņš piedalījās. Man, piemēram, būtu ļoti interesanti lasīt detaļās par to, ko viņš tolaik runāja ar Gorbačevu un Rubiku, kā viņš pārtapa no Kompartijas ideoloģiskā sekretāra par tautā iemīlētu Latvijas politiķi, u.c. Tiesa, no intervijas vienu par viņu uzzināju — no kurienes viņam tā lieliskā frizūra. Cilvēks atbildēja, ka rīta steigā viņš reizēm esot uzpūtis “pārāk daudz lakas.” Bet tā ir rozīnīte. Gribas zināt viņa atmiņas un domas par notikušo.
Kas attiecas uz V. Vīķi-Freibergu, pārāk pieticīga ir šī citādi drosmīgā dāma. Kas par to, ka joprojām ļaudis ir iesaistīti politikā? Savā jaunākajā grāmatā par kultūru un latvietību viņa šur tur atļaujas nākt ar visnotaļ šerpām domām par latviešiem, kuras ne visiem tautiešiem šķitīs īpaši glaimojošas. Tieši tas pats ir sakāms par politiku un politikāņiem. Ļoti interesanti būtu lasīt eksprezidentes domas par savu prezidentūru, par valdībām, kuru veidotājus viņa izvirzīja, par Damokla zobenu, par kuru viņa runāja savā atvadas runā, par sarunām ar Putinu un Lielbritānijas karalieni, par kandidatūru ANO ģenerālsekretāra amatam. Vēl un vēl viņa varētu pastāstīt. V. Vīķe-Freiberga, cik man zināms, ir pie labas veselības, bet neviens nedzīvo mūžīgi, un memuāri viņai būtu jāraksta ne vien kamēr var, bet arī kamēr attiecīgie notikumi nav pazuduši no sabiedrības atmiņas.
Salīdzinājumam, kādreizējās ASV pirmās lēdijas Hilarijas Klintones memuāri iznāca 2003. gada jūlijā, tātad — tikai divarpus gadus pēc tam, kad beidzās viņas vīra prezidentūra (un viņa pati jau bija ASV Senāta locekle no Ņujorkas). Pats Bils Klintons savus memuārus laida klajā 2005. gada maijā, kad pietiekami daudz politiķu, kuri amatā bija viņa prezidentūras laikā, amatā bija joprojām, un nebūt abi Klintoni necentās mīkstināt savas domas par viņiem. Pat bēdīgi slavenais ASV prezidents Ričards Niksons divus memuāru sējumus sāka izdot 1978. gadā, tātad — tikai piecus gadus pēc tam, kad viņa prezidentūra beidzās negodā.
Lūdzu, Gorbunova kungs, un lūdzu, Freibergas kundze — saņemieties tomēr un uzrakstiet savus memuārus! Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš manā radio raidījumā teica, ka viņš pie savējiem ķersies klāt kolīdz būs pabeigts viņa 20 gadu darbs Latvijas likumdošanas iestādē. Lūdzu, lūdzu — sekojiet viņa piemēram! Jūs abi esat Latvijas politikas gaišie tēli. Rakstiet!
Jauku visiem dienu!